Friday, December 31

2011.

22. Nosūtīt pastkarti.

Lai man izdodas !
Lai Jums laime.

Thursday, December 30

2010 atskaite.


Ceturtdien, 2009. gada 31. decembrī es sastādīju sarakstu, kurš atrodas šeit, ar lietām, ko vēlos paveikt visa gada garumā.
Tad, nu, laiks paskatīties cik ārkārtīgi lieliski man veicās.



1. Būt laimīgai.
Jā, tas man izdevās. Nē, es nebiju visu gadu gluži laimīgākais cilvēks pasaulē, bet, manuprāt, laime sastāv no daudziem maziem, brīnumainiem mirkļiem, vai arī lieliem, bet galu galā laimīgiem un tādiem, kuri liek smaidīt, smaidīt, smaidīt tā no sirds, tomēr jāatceras, ka katrs mirklis izgaist, bet vismaz tos atceroties rodas prieks. Es pavisam noteikti šogad biju laimīga.
2. Izlasīt grāmatu krievu valodā.
Nē, neizlasīju, patiesībā pat neiesāku lasīt, bet es izlasīju vismaz četras grāmatas angļu valodā, un traki daudz žurnālu angļu valodā, bet, jā, angļu valoda nemaz nav krievu valoda, tātad - nē, tas man neizdevās.
3. Labi spēlēt ģitāru.
Nē, nē. Tātad, uz ģitārstundām es devos regulāri līdz maija mēnesim, tad ģitāru nācās pamest uz visu vasaru, un novembrī es biju uz vienu ģitārstundu, tad, nu - nē, šis punkts palika neizpildīts.
Tomēr ir lieliski atrasties nelielos pasākumos, kuros apmēram puse no visiem cilvēkiem māk spēlēt ģitāru, un spēlē, un tad ir jādzied, un prieks. Tāpēc es kādu dienu noteikti spēlēšu ģitāru labi. 
4. Izlemt, ko vēlos darīt nākotnē.
Jā, es mazlietiņ izlēmu. Protams, es dažkārt esmu neizlēmīgākais cilvēks vispār, bet tagad es skaidrāk apzinos kādu vēlos savu nākotni, saskatu to skaidrāk, un skaidri zinu, ko nevēlos. Tas jau ir liels solis uz priekšu.
5. Būt īstajā laikā, īstajā vietā, ar īstajiem cilvēkiem.
Jā, jā, jā ! Tas man izdevās pavisam noteikti. Ārkārtīgi lieliskas atmiņas, ārkārtīgi lieliski cilvēki. Traki jautrs pavasaris, vislabākā vasara, skaists rudens, jauka ziema. Patīk, patīk, patīk atrasties īstajā laikā, īstajā vietā un ar īstajiem cilvēkiem.
6. Sportot.
Nu, jā. Gada sākumā es apmeklēju trenažieru zāli diezgan regulāri, vasarā es skrēju, diezgan neregulāri, un kaut kad aizpagājušajā nedēļā biju trenažieru zālē, vēl es apmēram regulāri apmeklēju sporta stundas. Tātad, apmēram jā.
7. Domāt pozitīvi.
Jā, labas domas. Ja ir kāds gads, kurā es esmu domājusi tik traki daudz labu domu, tad tas pavisam noteikti ir 2010. Es ļoti ticu, ka domām ir milzīgs spēks - domu spēks.
8. Mazlietiņ pievērsties veselīgam dzīvesveidam.
Mazlietiņ izdevās, vienu traku brīdi es svēru daudz mazāk, nekā jebkad, bet , tagad svari arī rāda diezgan smuku skaitli. Ne pārāk veselīgs dzīvesveids, bet mazlietiņ gan, jo es gandrīz vienmēr ēdu brokastis, tas ir ļoti svarīgi.
9. Katru dienu izdarīt vismaz vienu labu darbu.
Nevaru apgalvot, ka tas man izdevās katru dienu, tomēr pasaule pavisam noteikti ir kļuvusi mazlietiņ labāka daudzu, nelielu, labu darbu dēļ.
10. Neaizmirst draugus.
Es ļoti ceru, ka izdevās un draugi nejutās ļoti aizmirsti, vai arī nejutās neaizmirsti nemaz. Lai nu kā, es jūs ļoti atceros.
11. Nepārtraukt ticēt brīnumiem.
Brīnumi notiek un, jo vairāk tie notiek, jo vairāk tiem ticu un notiek tāpēc, ka ticu.  Jā, izdevās.
12. Satikt sen nesatiktus cilvēkus.
Domāju, ka man ir jāpadomā. Jā, es satiku. Satiku neredzētus trīs mēnešus, pus gadu, divus gadus, visu dzīvi un galu galā jauki.
13. Kļūt izlēmīgākai.
Mazlietiņ jā. Es neesmu izlēmīgākais cilvēks pasaulē, bet pavisam noteikti esmu daudz izlēmīgāka nekā pirms gada.
14. Vairāk laika veltīt mācībām.
Jā, man liekas, ka gada sākumā man tas izdevās, bet nedomāju, ka esmu sākusi veltīt vairāk laika mācībām kopumā.
15. Apmeklēt lielisku koncertu.
Prāta Vētras koncerts, jā, lielisks.
Tikko iepazītas latviešu puišu grupas koncerts bez mūzikas pavadījuma, mašīnu stāvvietā ar skatu uz visu pilsētu un okeānu, naktī, jā, arī lielisks. 
16. Izlasīt Sūzenas Kolinsas grāmatu "Bada spēles".
Nē, neizlasīju. Tomēr izlasīju trīs dzejoļu krājumus, kas ir pārsteidzoši, jo nekad iepriekš dzeju nebiju uzskatījusi par lasītvērtu lasāmvielu, bet jāatzīst, ka tagad esmu daudz citādās domās. Par grāmatu lasīšanu kopumā nebiju aizmirsusi nemaz.
17. Sākt rakstīt blogu ''Time of movies''
Nē. Man liekas, ka man būtu jāpacenšas rakstīt vairāk savā mīļajā, vienīgajā blogā un tikai tad jāsāk domāt par cita izveidi. Melnrakstos stāv tiešām nesaskaitāmi daudz iesāktu ierakstu, bet kaut kā neatradu domas, vārdus, teikumus, lai tos pabeigtu. Apsolos laboties.
18. Atrast savu mūziku, kura tiešām tik patīk.
Jā, tas man noteikti ir ļoti izdevies. Man patīk, patīk mana mūzika, man patīk, ka tā spēj mainīt noskaņojumu vienā mirklī, man patīk manas atmiņdziesmas.
19. Nepadoties.
Nekad nepadoties, jā, pavisam noteikti neesmu aizmirsusi.
20. Iemācīties gatavot ēst.
Nē. Protams, es māku uzsildīt picu un sataisīt salātus, bet man bieži vien negaršo ēst un es varētu izdzīvot arī ēdot tikai zemeņu saldējumu vai augļus, turklāt man vēl ir daudz laika, lai iemācītos

Es neizpildīju visus punktus, bet bieži vien ir tā, ka brīžos, kad neko neplānojam, viss notiek daudz, daudz lieliskāk nekā cerēts. Es esmu priecīga, jo šis gads bija trakoti lielisks. Paldies, 2010.

Saturday, December 18

Mazlietiņ

Labdien. Es esmu dzīva, man ir tēja, man nepatīk aukstums, pārlieku daudz sniega un nepatiesības. Man patīk gulēt, daudz par daudz un visu laiku. Man patīk nedomāt tajos rītos, kad pamostos nesmaidot. Man nepatīk nesaprast kāpēc ir tā, ka mēs kaut ko īsti novērtējam tikai tad, kad pazaudējam un man ārkārtīgi nepatīk atzīt to, ka tā ir mazlietiņ patiesība, patiesībā ļoti vairāk nekā mazlietiņ.
Es tikai vēlos mainīt pasauli.


Tikko bija septembris, tikko es pamodos pulksteņos 11:11, tikko bija rudens, tikko es redzēju kā iedegās gaisma laternas, tikko bija pilna tējas krūze, tikko es biju pilnīgi pārliecināta par to, ko vēlos, tikko es domāju, ka es nekad nevēlētos pagriezt laiku atpakaļ, tikko es zināju, ka ideāli pastāv, tikko vairs nav. Ir tagad. Man nepatīk tagad. Man nepatīk šī sajūta, izmisums un skumjas, patiesībā ne gluži tā, jo pievienojas vēl mazlietiņ prieks, mazlietiņ nekas un mazlietiņ viss. Ir jādomā par lietām, kuras patīk. Man patīk tie rīti, kad saule spīd spožāk par sniegu un leduspuķes zied kaimiņu logos. Man patīk vakari pēc tiem rītiem, kad es vēlos skatīties uz istabu pustumsā, klausīties dziesmas kurās ir vasara un smaidīt. Man patīk, ka es dažkārt brīvdienās jūtos ļoti kā brīvdienās, atpūtusies un ar skaidrām atmiņām. Lietas, kuras patīk neliek izmisumam pazust, vēl ne.



Ziemassvētku laiks, es biju pilnīgi pārliecināta, ka pagājušā gada Ziemassvētkos mājās bija eglīte, bet mani ļoti centās pārliecināt, ka tā nebija un taisnība, tās nebija, jo visi bija slimi, es arī. Nebija īsti daudz svētku sajūtas, nebija nemaz. Patiesībā savādi, jo tie pavisam iespējams bija sliktākie Ziemassvētki vispār, tātad tiem vajadzēja palikt atmiņā, bet es tos neatceros. Es māku aizmirst lietas, kuras nav lieliskas. Es māku neatcerēties.

Kāpēc jāiet gulēt, ja tāpat būs jāmostās ?
Kāpēc jāmostās, ja tāpat būs jāiet gulēt?

Pasakiet, man lūdzu, kāpēc un iemāciet man izlēmību. Ir jāsāk ar mazu lietu izvēli, piemēram, nagu lakas, bet es zinu kāda tā ir. Melna, sarkana, zila vai nekāda. Maza izvēle var būt cepumu izvēle. Es zinu arī to. Šokolādes cepumi. Pavisam vienkārši šokolādes cepumi. Mazas izvēles ir vienkāršas.
Yellowcard - Light up the sky.
Mazlietiņ vairāk prieka. Mazlietiņ vairāk krāsu. Un viss ir mazlietiņ lieliski.
Paldies. Par visu un tāpat vien. Ir tāda sajūta, ka ir jāpasaka paldies, jāpasaka visiem.

Lai Jums traki daudz laimes !

Wednesday, November 24

Novērtēt

Dažkārt ar mani ir sarežģīti. Dažkārt es gribu apsēsties uz asfalta un vērot kā gaisma iedegās laternās, vērot no rīta līdz vakaram. Dažkārt es prātoju kāda ir atšķirība starp te un tagad. Mēs visi esam tagad, bet es esmu te. Atšķirība ir tāda, ka mēs visi nebeigsim būt tagad, bet es vairs varu nebūt te. Dažkārt es domāju, ka labāk ir nedomāt. Dažkārt es vēlos klausīties vienu dziesmu visu dienu un aizmirst to, ka jāatceras atcerēties. Dažkārt es vēlos uztaisīt divdesmit četras siermaizītes un apēst nevienu. Dažkārt es uzskatu, ka man nav asaru, tā pavisam nav. Dažkārt es gribu domāt, ka laika vairs nav. Dažkārt es gribu nerunāt ar nevienu, jo runāšana šķiet bezjēdzīga. Dažkārt es nesaprotu vai ir normāli nekad nelasīt grāmatas un pieaudzēt gēla nagus. Dažkārt es gribu gulēt daudz un aizmirst, kas ir laiks. Dažkārt es gribu, lai kāds parunā ar mani par dzīvi pēc simtu trīsdesmit septiņiem gadiem, savu dzīvi, mūsu dzīvi. Dažkārt es vēlos visiem  pateikt 'neaizmirstiet, kas jūs esiet'. Cilvēki mēdz aizmirst.

Dažus gadus atpakaļ es ļoti vēlējos, lai manis uzņemta fotogrāfija tiktu publicēta. Žurnālā, rīta laikrakstā, kalendārā, grāmatā, vietējā avīzē. Pavisam nesen es saņēmu grāmatu, kurā ir publicēti divi mani stāstiņi. Es īsti nejūtu prieku. Protams, ir cilvēki, kas raksta visu mūžu, bet tā arī nekad neierauga savu darbu grāmatā. Laikam jānovērtē. Man jāmācās novērtēt.
Lai Jums veiksme !

Friday, November 19

Aļaska

Es gribu vasaras zaļo krāsu un Aļasku. Vasara vienmēr ir saulaini zaļa, pat tad, ja nav saules. Aļaska ir skaists vārds, tā reiz sauks manu suni.
Vienmēr ir skaidri jāzina, ko īsti vēlies. Šodien es vēlējos piedalīties valsts svētku atzīmēšanā, tāpēc apmeklēju koncertu, kurā viss bija traki latvisks - dejas, dziesmas, valoda, un tādas lietas, kuras pavisam iespējams nemaz nav lietas savā būtībā, man nav ne jausmas kāpēc es šajā teikumā pieminu tādu vārdu kā būtība, bet galu galā arī būtība ir latvisks vārds. Koncerts bija ārkārtīgi jauks līdz man ļoti sāka nākt miegs, nē, bet man tāpat patika. Vakarā es vēlējos doties aizdegt svecīti par godu Latvijai, man izdevās, esmu dzīva. Tas viss tikai tāpēc, ka skaidri nav zināms vai nākošajā gadā valsts svētkus sagaidīšu valstī, ko jāsauc par dzimteni. Man liekas, ka es šeit, jā, šeit Latvijā, mazlietiņ mīlu atrasties. Mājas ir mājas, lai gan, man vēljoprojām ļoti liekas, ka māju sajūtu var iegūt jebkurā vietā pasaulē, protams, ne vienas dienas vai nedēļas laikā, bet ar laiku pavisam noteikti. Laiks bieži vien ir tas, kas kādu dienu var vairs nebūt.
Agri vai vēlu tu mirsi. Tāpēc kārtīgi apdomā, ko grasies darīt šodien. Un ko gribi darīt rīt un visā atlikušajā dzīvē. /P. Koelju/
 Un šodien es domāju. Es nevaru dzīvot mūžīgi, bet es vēlētos kaut es spētu neaizmirst, ka dzīvoju. Jā, pašlaik es nevaru aizmirst, bet es nezinu kā būs pēc divi simti pieciem gadiem skaitot no šī brīža. Es saprotu, ka ar katru dienu dienu skaits samazinās un, ka nevienu tas īsti neuztrauc. Vēstures skolotāja teica, ka katram ir savs dzīves uzdevums. Manuprāt, tā nav. Visiem dzīves uzdevums ir viens un tas ir dzīvot. Cik ļoti ir iespējams, ka visiem ir arī viens liktenis ? Es neesmu pārliecināta vai ticu liktenim. Es neesmu pārliecināta par ticību daudzām lietām. Bieži vien ticība ir viss, kas nepieciešams.
Vai ir iespējams izmērīt ticību? Ļoti ticēt, mazlietiņ ticēt, nemaz neticēt. Sarežģīti. Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka dzīve ir trakoti vienkārša, pat tad, ja dažkārt var saprast ļoti maz, bet tas tikai tāpēc, lai nepazustu nozīme nesaprotamajam. Saprotot visu nav īsti interesanti dzīvot. Un es gribu izdomāt ko vēlos darīt visā savā atlikušajā dzīvē.
Lai Jums prieks !

Sunday, November 14

Elfi

Es reiz sāku bloga ierakstu, lai činkstētu par to, ka esmu slinka un nevaru aizmigt, bet tas visu šo laiku atradās pie melnrakstiem.
Man ir jāmācās fizika, bet kubika rubika atrisināšanas formulas, tukša glāze vai zirnekļu tīkli pašlaik šķiet daudz interesantāki par gaismas elektromagnētisko viļņu izplatīšanos. Fizika ir neapšaubāmi ģeniāla, jo šodien tā lika man saprast kā rodas varavīksne un esmu vīlusies, jo biju pilnīgi pārliecināta, ka varavīksnes galā ir apslēpts rūķu zelts, nevis elfu, patiesībā es vēljoprojām uzskatu, ka elfu nav, bet dārza rūķi ir trakoti biedējoši.
Es tikko izdzēru kafiju no nemīļākās krūzītes, tapēc man ļoti nenāk miegs. Es tikko sapratu, ka neatceros, kad pēdējo reizi izlasīju grāmatu līdz beigām, tāpēc izlēmu, ka, pabeidzot mācīties fiziku (tas iespējams būs nekad), es pavisam noteikti pabeigšu lasīt Kurta Vonnegūta grāmatu, kurai ir nosaukums, kuru es pašlaik ļoti atceros.
Man ir krekls ar pingvīnu, tas man ir jau kādu laiciņu. Reiz es apgalvoju, ka tad, kad man būs krekls ar pingvīnu, apelsīnu sulas glāze un Kalifornija es būšu priecīgākais cilvēks pasaulē. Man liekas, ka tā varētu būt taisnība.
Pēdējā laikā es nemāku domāt un lielākoties uzskatu, ka dzīvoju 2011. gadā, ja tā patiešām būtu, tad es pavisam noteikti ievēlētos vēlēšanos 11. novembrī pulksteņos 11:11.
Novembris. Man patīk silti rudens vakari un gaismiņas. Tad šķiet, ka viss ir lieliski.


Pašlaik es jūtos apjukusi. Tā vienkārši. Pārāk daudz neskaidru domu.
Es zinu, ko es nesaprotu. Es nesaprotu kāpēc sviestmaizes sauc par sviestmaizēm pat tad, ja uz tām neuzklāj sviestu.
Lai Jums laime !

Friday, October 29

1977

Šodien elektrība izdomāja pazust. Tad, kad pazūd elektrība un līst lietus es parasti mēdzu skatīties vecos fotoalbumus, nevis tos, kuros esmu es, bet tos, kuros ir manu vecāku, vecvecāku melnbaltās fotogrāfijas. Šodien tad, kad pazuda elektrība es izlēmu pārskatīt savas atmiņu lādītes saturu. Atmiņu lādīte ir koka lādīte, kuru dzimšanas dienā saņēma mana mamma 1977. gadā. Nē, es neizdomāju gada skaitli, tas ir rakstīts lādītēs iekšpusē, tāpat kā apsveikums dzimšanas dienā.
Kastītē atrodas lietas, kuras sāka tur atrasties 2008. gada vasarā un ar katru gadu to skaits palielinās. Es pārcilāju katru lietu un acīs sariesās asaras, jo tomēr tik daudz kas paliek atmiņu lādīte, bet nepaliek manā atmiņā. Ārkārtīgi jauki ir atcerēties. Atcerieties, ka ir jāatcerās.



Pēdējā laikā es daudz skatos seriālus, daudz guļu, maz lasu un maz domāju. Dzīve ir īsa, bet man ir tāda sajūta, ka ir tādi brīži, kad gluži vienkārši ir jādara nekas, jo tādu brīžu var nebūt daudz.
Es sapratu, ka dzīves galvenais uzdevums ir dzīvot. Tā vienkārši. Parasti cilvēki, kad ir bēdīgi, vai kad tiem nav ko darīt mēdz meklēt dzīves jēgu, dzīves maģisko uzdevumu un spokus. Tam īsti nav nozīmes, iepriekšējam teikumam īsti nebija nozīmes. Man liekas, ka spoku mednieku profesija ir lieliska.

- Drīkst jautāt, kāda ir Jūsu profesija?
- Spoku mednieks.
- Lieliski !

Tieši tāpēc. Lieliski būtu arī cept kūkas.

- Drīkst jautāt, kāda ir Jūsu profesija?
- Spoku mednieks.
- Lieliski ! Un ko Jūs darat brīvajā laikā?
- Cepu kūkas.


Lieliski dialogi. Patiesībā monologi. Patiesībā jaukāk ir nedomāt. Es tikko sapratu kāpēc ir jālasa grāmatas. Grāmatas ir jālasa tāpēc, lai būtu interesantāks vārdu krājums, daži mēdz apgalvot, ka tāpēc, lai būtu lielāks vārdu krājums, bet patiesībā tas kļūst interesantāks. Apsveru domu, ka iespējams arī tāpēc, lai uzzinātu informāciju vai, lai kļūtu saprātīgāks. Man patīk grāmatas, jo man liekas, ka ir sasodīti interesanti lasīt kā grāmatas autors saliek vārdus tā, lai veidotos teikums un savirknē teikumus tā, lai veidotos stāsts.
Manuprāt, es nemāku rakstīt dialogus. Nu, tādus

- Sveiki ! - teica viņa, balsī, kas līdzinājās koku šalkoņai agrā rudens rītā pretī tirgus laukumam.
- Labdien, - atbildēja viņas māsa, kura bija tērpusies klauna kostīmā un rokās turēja puķupodu.

Jā, tieši tādus dialogus. Gluži vienkārši nav vienkārši. Nav vienkārši izdomāt smuku, garu stāstu, ar smukiem, gariem dialogiem, kurus nebūtu apnicīgi lasīt.
Man salst rokas. Es vēlos, lai man būtu vēlēšanās.
Lai Jums bezgala daudz prieka !

Coldplay - The Scientist.

Saturday, October 23

Ir

Es pamodos ar smaidu. Līst lietus, es smaidu. Viss ir pelēks, es smaidu.
Es smaidu vēl tagad, jo viss ir beidzies. 

Viss, kas mums ir vajadzīgs ir laiks. Sasodīts, es nekad nedomāju, ka tam ir tik liela nozīme.

Lai Jums laime ! 

Friday, October 15

Monday, October 11

Nesaprotu

Es nesaprotu. Tā, vienkārši. Es nesaprotu kāpēc ir laiks, kāpēc laika nav. Pulksteņi ir trakoti savādi. Es nesaprotu kāpēc ar katru dienu laika paliek ar vien mazāk, bet mēs turpinām domāt ka visas dienas ir vienādas, nenozīmīgas, ka tās nekad nebeigies, ka vienmēr būs rītdiena. Mēs visu laiku kaut ko gaidām. Dzimšanas dienu, nedēļas nogali, vasaru, algas dienu, nākošo nedēļu, vakaru, pēcpusdienu, rītdienu.
Es nesaprotu kāpēc tiek uzskatīts, ka cilvēki ir tik dažādi un unikāli, ja lielākoties tie ir vienādi, jā, arī es, visi. Mēs katru vakaru ejam gulēt, katru rītu pamostamies. Es nesaprotu kāpēc nevienam tas neliekas dīvaini un apnicīgi, jā, tieši tas, ka katru vakaru ir jādodas gulēt un katru rītu jāpamostas. Jauns sākums, jauna diena, atkal un atkal.
Mēs aizpildām savu laiku nemanāmi ar dažādām lietām, lielākoties, jo tā vajag, tā ir pareizi, tā ir jābūt. Neviens pilnīgi skaidri un nešaubīgi nezina, ko iesākt ar visu savu dzīvi.
Es nesaprotu kāpēc domas spēj būt tik savādas, kāpēc atmiņas pēkšņi mēdz uzrasties, kāpēc nākotne ir neskaidra.
Es nesaprotu kāpēc cilvēki, kas grib sasniegt tik daudz pat necenšas ticēt saviem spēkiem.
Es nesaprotu kāpēc spēj pastāvēt kaķis un tajā pašā laikā algebra. Tās ir nesavienojamas lietas. Ir miljons lietas, kas pastāv pašas par sevi, ir miljons lietas, kuras ir saistītas, bet mēs domājam par brokastīm un valdību. Es nesaprotu.
Es nepazīstu nevienu cilvēku, kurš spētu būt priecīgs visu laiku, patiesi priecīgs.
Padomāsim, ar katru dienu mazlietiņ vairāk.
Lai Jums laime !

Saturday, October 9

Rīsi


Neatvadīties. Man patīk neatvadīties. Būtu tik ļoti vienkāršāk satikties pēc gada vai diviem un izlikties, ka ir pagājusi viena diena, viena nedēļa, viens mirklis.
Liekas, ka neatvadoties atvadas nekad nebeidzās, tās visu laiku lēnām un mokoši velkas līdzi, līdzi visam.
Mana depresija ir beigusies, es jūtos lieliski, es rakstu. Būtu dikti jauki, ja es šeit katru dienu ierakstītu pavisam mazliet, dažus teikumus vai divus vārdus, tas liecinātu par to, ka es esmu te uz mirkli, vienmēr. Lielākoties man nepatīk tāda veida īsie ieraksti, bet mainot pavisam nedaudz var iegūt daudz vairāk, nekā nemainot neko. Viss sākas no mazām lietām, jo tikai tās reiz būs lielas.
Rīsi ir sasodīti ģeniāli. Vakardien pavisam nejauši gadījās tā, ka es savu mīļo telefonu izpeldināju apelsīnu sulā, tas darbojās līdz vairs nedarbojās. Nē, es nezināju, ka tad, kad telefons ir izmircis no tā ir jāizņem baterija līdz tas tiek izžāvēts. Tā nu es ļoti bēdājos un pieņēmu faktu, ka tas ir miris, visu vakaru činkstot par to, ka nezinu cik ir pulkstenis, un man ir zuduši visi numuri, tātad arī dzīve. Tomēr es nepadevos un lūdzu palīdzību googlei, pavisam nejauši es kādā interneta lapā izlasīju, ka telefons ir jāieliek uz vairākām stundām rīsos, noslēgtā traukā vai arī ledusskapī, saldētavā -18°C. Es izlēmu par labu rīsiem. Sekojot instrukcijām, maisiņā iebēru rīsus, ieraku tajos telefonu un aizsēju maisiņu, jo burkā likt telefonu gluži vienkārši  būtu ārkārtīgi savādi. Pēc šīs šķietami muļķīgās darbības, cerot uz brīnumu, devos gulēt. No rīta telefonu atbrīvoju no rīsiem, ievietoju tajā bateriju un tas darbojās. Jehu. Rīsi lieliski uzsūc mitrumu vai dara tamlīdzīgus brīnumus, fizika un tās likumi man vēljoprojām ir neizprotami. Iespējams man vienkārši bija burvju rīsi. Telefons ir gluži tāds pats kā vienmēr, numurus pārvietoju uz sim karti, neļaujot tiem dzīvot telefona atmiņā un viss ir ļoti kārtībā. Man patīk tikko izmazgātu matu smarža un es iešu uz Prāta Vētras koncertu.
Šodien veicu istabas lielo tīrīšanu, tas nozīme, ka no istabas vidus tika aizvākta milzīga, tukša papīra kaste. Izskatās, ka vietas ir divreiz vairāk. Jau vairākas dienas es domāju par Ziemassvētku lampiņām, tām, kuras parasti liek eglītē un tad tās mirdz. Es atceros, ka man tādas lampiņas bija nelielā kastītē, es viņas vēlos atrast un karināt pie sienas. Tas izskatītos dikti jauki, pavisam noteikti. Ieslēdzot lampiņas būtu tāda sajūta, ka brīnumi nav nekas neparasts gluži tāda pati sajūta kā skatoties uz zvaigznēm caur jumta logu. Man nav jumta loga.
Man jūs pietrūkāt, man pietrūka sevis.
Lai jums daudz, daudz neviltota prieka !

Monday, September 20

domāt

Nokavēju. Pulksteņos 22:22 ir jāievēlas vēlēšanās un tad tā piepildās, vienmēr. Es nokavēju, vienu minūti. Dažkārt tā ir tikai viena minūte, viens mirklis. Jūs noteikti kādreiz pieķerat sevi pie domas, ka, ja būtu ieradušies minūti vēlāk, būtu izvēlējušies ierasto ceļu, nekad nesastaptos ar tādu situāciju par kuru varētu teikt 'kurš gan to būtu domājis'.
Pulksteņi ir 2:36. Man nenāk miegs un matemātikas uzdevumi nerisinās manās domās. Es beidzot esmu atgriezusies pie smukās mūzikas klausīšanās un mājās.
Trīs dienas pavadīju viesu namā, kurā uzvarēju iesūtot savu rakstu darbu, tāpēc tagad jūtu, ka esmu tuvāk savam sapnim. Kopumā esmu priecīga, jo man pašlaik ir četri stāsti, kuri nav stāsti kādus parasti raksta, bet līdzīgi mana bloga ierakstiem,es vienkārši nemāku rakstīt tā kā ir jāraksta, bet pagaidām tas man ir tikai palīdzējis.
Un man patīk kā ir. Esmu mājās divas nedēļas un vienu dienu, bet ir noticis tik daudz kas, ka esmu pārsteigta. Tomēr pietrūkst bezrūpības.
Man vajag vēl laiku, vēl mazliet, lai saprastu. Lieliski, viss ir lieliski.
Lai Jums laime !
Arlabunakti.

Saturday, September 11

septiņi

Es esmu mājās tieši septiņas dienas. Ir māju sajūta, tā ļoti.
Manās domās ir izveidojusies savāda krustvārdu mīkla ar septiņiem jautājumiem, tās atslēgas vārds ir Nākotne. Rudens depresija un saaukstēšanās tās atrisināšanu nepadara vieglāku, gluži tāpat kā bailes no neizdošanās. Mans mērķis ir iemācīties atkal domāt trakoti pozitīvi, bet pašlaik es nedaru neko, lai to sasniegtu, tikai dzeru jau septīto tējas krūzi šodien, patiesībā es neesmu tēju fane, man vienkārši patīk gotiņkrūze un citronšķēlītes. Visu vasaru es spēju izdzīvot nedzerot tēju, visu labāko vasaru. Pasmaidu. Prieks par atmiņām, tikai grūti aptvert, ka tas viss bija īsts. Ir mirkļi no kuriem var nodzīvot visu dzīvi.
Mani mati ir tumšāki nekā jebkad, varētu pat teikt, ka melni. Nē, es nevēlējos, lai tā būtu, gluži vienkārši nopērkot krāsu uz kuras gandrīz salasāmi tapis rakstīts tās toņa nosaukums, kurš, savukārt, ir tumši brūns, es uzzināju, ka mani mati nemaz nemāk lasīt un kopīgi vienojās, ka būs melni ar gaišiem pleķiem (vairs jau tikai melni, pleķi izlīdzinājās). Cilvēki mēdz apgalvot, ka šī ir mana īstā matukrāsa, nevis dabīgā, bet gan īstā, tāda, kas piestāv, tas ir tāpat kā atrast īsto kleitu vai sieru.
Jā, es klausos Enrikes Iglesiasa(ārkārtīgi savāds uzvārds, Enrike!)jauno dziesmu un man ir grūti to atzīt. Nenosodiet mani, dziesma nav tik neklausāma un salda, nē, salda tā ir, bet, jā, mana mūzikas bezgaume tagad tiešām ir bezgaume. Runājot par mūziku, es vēljoprojām nesaprotu kā cilvēki var nezināt, kas ir Kurts Kobeins. Es jūtos vīlusies, nu dien. Kurts Kobeins ir leģenda, mīļie.
Lai Jums prieks !

Friday, September 3

Atvadas

Un zini, mums tomēr katram sava pasaule.
Smalks lietutiņš, asfalts,laterna, un sāp.
Un tomēr savādi. Pēdējās stundas šeit, es jūtos smagi, bezcerīga smaguma sajūta. Man tik ļoti nepatīk atvadas. Es aizbraukšu, lai atgrieztos. Dažas dienas atpakaļ viens cilvēks teica "Tev ir jāatgriežas, Tu esi daļa no šejienes".
Patiesībā nav svarīgi, kur es atrodos,jo, lai kur es arī būtu es pati veidoju savu dzīvi, pēdējā laikā šķiet, ka katra diena ir svarīga, katrai minūtei ir nozīme, katrs mirklis izgaist nemanāmi ātri. Dzīve ir pārāk īsa, lai to pavadītu bēdājoties, cerot, ka, ja apstākļi būtu savādāki, ja liktenis būtu pateicīgāks, tad viss būtu lieliski. Viss ir lieliski, notici.
Gaidiet mani mājās, mīļie.
Lai man veiksmīgi rītdienas lidojumi un, lai Jums prieks !

Sunday, August 22

87

Labdien,
Es nerakstu, tātad man iet labi. Jā.
Kāpēc jāaizbrauc tad, kad sāk iet vislabāk? Kāpēc, kāpēc, kāpēc. Jāpadomā savādāk - labāk ir aizbraukt, tad, kad iet lieliski, jo atmiņas tādas arī paliks, tādas - lieliskas, nekā tad, kad sāk iet sliktāk (saprotiet, mūžīgi nevar iet ideāli), jo, tad atmiņas un sajūtas nebūs tik lieliskas, nebūs tik liels prieks atgriezties.
Skatiens tukšumā, atvadas bez vārdiem. Ir grūti redzēt kā aiziet kāds, ko dien dienā esi redzējis trīs nedēļas, vēl grūtāk ir tad, ja tie ir trīs mēneši un tas nav tikai viens cilvēks. Bēdīgi.
Tomēr es esmu vēlreiz pārliecinājusies, ka nekas nav neiespējams.
Es mīlu ballītes šeit, es mīlu dejot visu nakti, mīlu pilsētu naktī un mīlu bezrūpību. Tomēr es apzinos, ka tā nevar dzīvot mūžīgi. Pagājušās vasaras beigās es vēlējos, lai šī vasara ir savādāka. Vēlēšanās piepildījās. Iespējams labākā vasara manā mūžā. Esmu ļoti pateicīga par atmiņām, jo tās man palīdzēs dzīvot tālāk un neaizmirst, ka dzīve ir neiedomājami skaista, neaizmirst tajos brīžos, kad viss liksies bezcerīgi.
Jā, pavisam dīvaini, ka es vairs nerakstu par piedegušām siermaizītēm vai par to, ka lakojot nagus man parasti izdodas nolakot pus roku, bet gluži vienkārši es nepievēršu uzmanību tādām ikdienišķām lietām. Tas nozīmē, ka es vēljoprojām nemāku gatavot ēst un nagus nekādā gadījumā nevajag lakot pēdējā brīdī.
Lai Jums laime !

Sunday, August 8

8

Labdien. Es esmu slinka. Darbā man iet labi. Dažas dienas atpakaļ kāds vīrietis atnāca uz mūsu dārza centru, vēlējās mani nofotografēt un jautāja vai es esmu no Polijas. Man nav ne jausmas kādas izskatās polietes, bet, ja cilvēki vēlas mani nofotografēt tāpat vien, tad vai nu es izskatos ārkārtīgi slikti, vai ārkārtīgi labi. Man patīk ticēt otrajam variantam.
Reiz sen senos laikos (pagājušonedēļ), kad Internets atteicās darboties, es iesāku rakstīt bloga ierakstu -
Internets ir nomiris, tāpēc es izmantoju Wordpadu, varbūt tā pat ir labāk, jo, ja Internets atdzīvotos, tad es pavisam noteikti nebūtu iesākusi rakstīt bloga neierakstu.
Man sažņaudzas sirds un acis piepildās asarām iedomājoties par braukšanu mājās, atgriešanos.
Es eju pretī saviem mērķiem, pretī sapņiem un man sasodīti izdodas. Šajā dzīvē nekas nav neiespējams, mani pēdējā laikā nomoka domas par to, kas būs tad, kad vairs nebūs nekā, jo laiks paiet pārsteidzoši ātri un es nedomāju dzīvot mūžīgi. Dzīve ir smieklīga, jo tu nevari būt laimīgs, ja tev ir ballītes un mašīnas, kleitas un kurpes, jo tomēr kaut kur kaut kā mazlietiņ pietrūkst. Sakritības, likteņa zīmes, sajūta, ka kaut kas nav labi, jo viss ir pārāk sarežģīti, lai būtu vienkārši. Es dažkārt nespēju saprast dzīves jēgu, patiesībā es nezinu vai tā vispār ir jāsaprot.Tu vari sēdēt pie okeāna un skatīties skaistākajā saulrietā mūža, tu vari satikt cilvēkus, kuri tev nozīmē pasauli, tu vari uzcelt māju vai izaudzināt bērnus, bet beigu beigās no tā vairs nekā nav. Es nesaprotu.
Vai dzīve ir tik skaista kā amerikāņu seriālos? Jā, pavisam noteikti.
Ir palicis mazāk kā mēnesis laika, ko pavadīt šeit, tāpēc ir jāizmanto viss brīvais laiks tā, lai būtu, ko atcerēties, bet tā vietā es šodien atteicos braukt sauļoties uz blakus salu, izlēmu braukt uz vienu no zemes ragiem, bet beigu beigās atrados lielveikalā sapirkos picas un kolu, un tagad skatos kādu filmu, kurā galvenā varone ir Lindsija Lohanna. Bet tūlīt došos projām. Atliek vien piebilst, ka pokerā es nemēdzu zaudēt, policija šeit ir ārkārtīgi jauka un gaismiņas pilsētā ideālas.
Lai Jums laime !




Sunday, July 25

6

Man iet ārkārtīgi lieliski. Es mīlu būt šeit.
Pa šo laiku esmu atradusi jaunas kompānijas.
Vakardien bija lielisks pokera vakars (es laikam esmu vienīgā meitene šeit, kura māk spēlēt pokeru). Dīvaini, bet pokerā man parasti veicas. Labas domas, labas domas, saulītes.
Pavisam drīz uzrakstīšu ko garāku, bet tagad es tikai vēlējos pateikt, ka man viss ir labi un es esmu dzīva. Jā.
Lai Jums ārkārtīgi lieliska atlikusī vasaras daļa!

Monday, July 12

4

Ballītes, ballītes, nogurums.
Man iet nogurdinoši, jautri, nogurdinoši, neapdomīgi, jautri.
Manas it kā draudzenes šeit mīl alkoholu vairāk nekā mani (un pavisam iespējams arī sevi), tāpēc ļoti gribēju jaunu kompāniju un aizpagājšnedēļ nejauši tāda ari uzradās. Jaunajā kompānijā atrados ar septiņiem puišiem dzīvoklī, mācījos spēlēt ar playstation mašīnspēles un dzēru alu, pēc tam devos ballēties, tas pavisam noteikti bija foršāk nekā iet kaut kur ar it kā manām meitenēm. Tajā kompānijā iepazinos ar Bahamu salu puiku (jā, tas šeit ir normāli) un kādu, kurš izskatās pilnīgi pēc Dīna (tikai mazlietiņ lieto narkotikas) no Supernatural. Pavisam iespējams bija prātīgāk palikt vecajā meiteņu kompānijā (vispār jāsāk domāt apdomīgāk, lai gan pagaidām viss vienmēr ir beidzies labi), tāpēc pagājšnedēļ piekritu iet ballēties ar meitenēm, bet pazaudēju viņas, pazaudēju telefonu, atradu telefonu, neatradu viņas, bet atrados divpadsimt puiši kompānijā mašīnu stāvlaukumā (tādā no kura var redzēt visu pilsētu, tā kā filmās) un atteicos no visādiem piedāvājumiem, tajā skaitā no braukšanas ballēties uz tumšo, ghetto rajonu no kura mājās tiktu tikai nākošajā dienā, varbūt. Gluži vienkārši man šeit ir mazliet bail sēsties mašīnā, kuru vada cilvēks neskaidrā, jo ieliņas ir ārkārtīgi šauras un naktī ir tumšs (jā, neticami). Bet nākošajā dienā ar dažiem no viņiem devos sauļoties (es šeit sauļojos tikai vienu dienu nedēļā, ja ir saule, jo tikai viena brīvdiena, eh).
Šodien visu dienu lija lietus, man nāca miegs, pašlaik man ir notirpusi kāja, divi nolakoti sarkani nagi, slapji mati un nesakarīgas domas (pavisam noteikti jābeidz domāt par Bahamu salu puikām, mhm, jo es šeit būšu vairs mazāk nekā divus mēnešus un negribas, lai būtu ārkārtīgi grūti atgriezties mājās, lai gan es jūtu, ka tā būs). Rītdien ir divi pasākumu piedāvājumi un es esmu neizvēlīga. Man vēljoprojām liekas, ka dažkārt man šeit iet visai garlaicīgi, patiesībā dīvaini, ka es šeit stāstu par to kā man iet ikdienā, tā nemēdza būt. Man ir bail, ka es esmu mainījusies (tādā ziņā, ka kļuvusi sveša tiem, kas man ir tuvi), man pašai tā neliekas, bet iespējams manējiem tā varētu šķist, vispār nespēju iedomāties kā es pielāgošos dzīvei atpakaļ mājās. Es vairs neilgojos pēc mājām. Man ir bail atgriezties.
Es sāku skriet (jo bija bēdīgi, skriešana lieliski palīdz), gar okeānu, gandrīz katru dienu, jo, ja tev blakus ir okeāns būtu muļķīgi to neizmantot, vai ne? Jajajā.
Arī visskaistākajās vietās uz pasaules mēdz iestāties nakts un naktī viss izskatās savādāk (man bieži galvā uzrodas atziņas, kuras es varētu pielīdzināt ķieģeliem, kurus liekot vienu pie otra beigu beigās es nonākšu kaut kur, tur, kur pavisam iespējams ir jābūt).
Lai Jums ļoti laime!

Tuesday, June 29

3

Sveiki.
Ir pagājušas esnezinucik dienas.  Aizvadīta viena diena sauļojoties smiltiņās pie okeāna, viena diena staigājot trakoti daudz, viena diena nestaigājot nemaz, viena diena guļot, viena diena neguļot nemaz, viena diena raudot, viena diena smejoties, viens vakars trakā ballītē (patiesībā, pārāk trakā) un rītdien atkal došos ballēties. Iepazīti daudz cilvēki, daudz jauni iespaidi, daudz, daudz, dažreiz pārāk daudz tā visa, bet viss, kas notiek notiek tikai uz labu (pozitīvā domāšana, lai gan vairāk īsti nepiedomāju pie pozitīvajām domām). Es jūtos vēljoprojām nogurusi (darbs,darbs, darbs), bet sāku jau pierast, varētu pat teikt, ka esmu pieradusi. Jā, ir pagājis mazāk nekā mēnesis un es vairs tik ļoti neraudu pec mājām (neraudu vispār, godīgi sakot). Es nemāku ilgi dusmoties, ilgi pārdzīvot vai ilgi skumt (tas ir labi, laikam). Nekur nav tik labi kā mājās (bet vai tiešām?). Tavas mājas ir tur, kur Tava sirds. Man liekas, ka daļiņa manas sirds vienmēr būs šeit. Jo okeāns, es vienmēr esmu gribējusi dzīvot pie okeāna un, nu ko - sapņi piepildās. Es sāku iemīlēties šajā salā.
Bet pietrūkst draugu un ģimenes. Ja visi mani lieliskie cilvēki būtu šeit, tad es būtu ārkārtīgi priecīga.
Wherever you are, it's your friends who make your world. /William James/
Pēdējā laikā bieži prātoju par gadiem,vecumu, pienākumiem, dzīvi un mani biedē nākotne, jo viss sāk kļūt nopietni, es nevēlos dzīvot nopietni, vēl ne, ne tik ātri, tikai vēl pārs gadiņus, tomēr katram vecumam ir savi pienākumi, lietas, kas jāpaveic (tā es parasti esmu domājusi). Visam savs laiks (bet vai laikam arī ir savs laiks?). Laiks skrien kā vējš, bet arī vējš mēdz būt gan 0 m/s, gan arī 25 m/s, mēs paši nosakam sava laika ritējumu. Nu jau es rakstu kā 55 gadus veca blogere, bet, man domājas nopietnas domas. Tagad es došos pabeigt dzert zaļo tēju, sēžot lotosa pozā.
Lai Jums trakoti jautra vasara!

Wednesday, June 16

2

Labdien. Šeit laikapstākļi nemaz nav lieliski, šodien no rīta, pēc apkārtējo teiktā, bija gluži kā ziemā, +16 grādi pēc celsija un ārkārtīgi vējains. Man ir jauns, ļoti smuks peldkostīms (melns), kurā pavisam noteikti es izskatos tievāka, nekā esmu patiesībā (es ceru), lai nu kā, es vēlos, lai laiks nebūtu lietains, auksts, vējains un neforšs, lūūdzu (atkal sāku pielūgt laika vīriņu).
Man nāk miegs un es esmu mazlietiņ nogurusi. Šeit brīžiem iet pavisam skumji, manas asaras ir ļoti atgriezušās (ir grūti sadzīvot ar kādu no ģimenes, kuru parasti redzi tikpat kā nekad), gribu mājās. Mierinu sevi ar domu, ka šeit tomēr ir skaisti un viss būs labi.
Darba kolēģi ir lielākoties jauki un daži ārkārtīgi smieklīgi, šeit galvenais boss, kurš uzrodas reti, tiek saukts par vampīrcūku (nejau viņam dzirdot, protams), nu labi, tas pavisam iespējams nav tik smieklīgi kā varētu likties un galu galā man tā vampīrcūka šķiet jauka, bet joki, kuri patiešām ir smieklīgi, šeit ir ikdiena. Notetovētie darba kolēģi (un ne tikai) ir īpaši priecīgi vienmēr mani redzēt, droši vien nepaies pārāk ilgs laiks līdz mani sāks aicināt ārā un es visticamāk atteikšu, un tad jutīšos nelāgi. Pagaidām es dodos ārā ar latviešu valodā runājošām būtnēm (sasodīts, jābeidz cilvēkus saukt par būtnēm), bet svētdien ir paredzēts barbekjū vakars ar darba kolēģiem un nekolēģiem (lai man labi iet). Vispār ar mani ir grūti, jo, ja man piedāvā jauku vakaru ar vīnu, tad es pasaku, ka man labāk garšo alus (man riebjas vīns, brr).
No Latvijas man raksta paziņas, kuras normālā gadījumā, manuprāt, nekad mūžā nerakstītu, dīvaini, nu dien. Turklāt tieku aicināta un pasākumiem uz kuriem netikšu (tas mani sabēdina). Mani daudz kas sabēdina, bet galu galā es esmu laimīgs cilvēks, jo man ir jauna veiksmes rokassprādze, ar maģiskiem akmentiņiem un tās nosaukums ir 'i am lucky', tā sola veiksmi, gudrību (ha), veselību un visādas tamlīdzīgas lietas.
Galu galā es tikai vēlējos pateikt - es esmu dzīva.
Lai Jums laime, saulītes.

Wednesday, June 9

1

Labdien, es vēl esmu dzīva (jā, lieliski jaunumi). Esmu prom jau trīs dienas un pašlaik jūtos ļoti, ļoti nogurusi, tāpec šovakar nekur neiešu un pavadīšu vakaru ar milzīgu saldējuma kasti, un televizoru. Vakardien gandrīz apmaldījos ejot pirmo reizi mājās lietū un tumsā, bet tā kā iepazinos ar foršiem cilvēkiem, tad par garlaicību un pasākumu trūkumu nevarēšu sūdzēties. Pašlaik es varu žēloties par kāju sāpēm, jo vakardien meklējot ceļu uz pilsētu izdomāju uzvilkt jaunās kurpītes (nekad tā nedariet) beigu beigās sapratu, ka uz pilsētu ir jāiet trīsdesmit piecas minūtes, bet tomēr mazāk, nekā biju domājusi. Es esmu uz salas (apdzīvotas), kura nav pārāk liela, bet ir ārkārtīgi skaista, gluži kā filmās.
Šodien bija mana otrā darba diena, darbs nav grūts (bet nogurdinošs), es strādāju milzīgā dārza centrā un sešas dienas nedēļā, tātad man brīvdiena būs tikai svētdiena, un tātad būs grūti, ja pa naktīm ballēšos. Jehu, man ir garumzīmes un es nekādīgi nevaru normālā ātrumā parakstīt vai pierast pie šī datora, kurš pat nav mans. Cilvēki šeit ir ārkārtīgi jauki un mani mīl (jā, jā pārspīlēju, bet ienaidnieku man šeit noteikti nebūs). Vispār lielākoties visur cilvēki ir jauki, izņemot Rīgas lidostu, bet tur vienas darbinieces trakoti nejaukās attieksmes dēļ man palīdzību piedāvāja kāds, kurš izskatījās pēc aktiera no tām skaistajām filmām, un palīdzēja neapmaldīties, un galu galā man bija ar ko runāt gaidot pirmo lidmašīnu (laikam šajā gadījumā jāpriecājas, ka ir tādas darbinieces), arī lidmašīnā iepazinos ar cilvēkiem un lidojums bija jautrs. Esmu pārvarējusi savas bailes no lidošanas vienai (apsveicami). Man liekas, ka es nemāku normāli domāt un rakstīt par to kā man iet. Šeit ir skaisti (jā, atkārtojos) un līdz okeānam varu aiziet piecās minūtēs, bēēt šodien es vairs nevaru paiet, jo kājas, kājas. Netaisnība. Lai nu kā liekas, ka šeit esmu ilgāk par trīs dienām. Manas asaras ir atgriezušās (vienu brīdi es nebeidzu vien atkārtot, ka man nav asaru). Man pietrūkst visa un visu Latvijā, bet vasara tomēr būs ļoti lieliska arī šeit(tad, kad pieradīšu pie visa un man nesāpēs visas maliņas).
Es nedrīkstu tik ilgi piesavināties svešu datoru.
Lai Jums iet lieliski!



Sunday, June 6

3 mēneši

Atā, saulītes. Es pazūdu. Uz trīs mēnešiem (jā, jā, jā tiksimies septembrī).
Ja man būs pieejams internets (un pat, ja nebūs), tad es šeit tāpat kā līdz šim (varbūt pat biežāk) činkstēšu par to kā man iet.
Protams, man pietrūks dažnedažādākās lietas. Rupjmaize. Skaistie vasarīgie vakari šajā nekurienes vidū. Gulēšana uz asfalta. Laipiņa. Ugunskura un ģitāras vakari. Spoku māja. Foršie pārdevēji bendzīntankos. Pidžammu ballītes, kuras beidzas klubā. Gaismiņas. Pieneņu pūkas. Laivas. Traki braucieni svešās mašīnās. Telšu vakari. Zaļumballes. Pasākumi.  Un vēl. Un vēl. (Man gluži vienkārši jāpabeidz kravāties un jāapēd citrons, un jā, jāsameklē miljons dziesmas).
Galu galā - īpaši pietrūks manas meitenes (jāā, jūs esiet lieliskas).
Bet viss galu galā būs lieliski. Jaunas iespējas. Jauns viss.
Lai Jums vasara ir neatkārtojami vienreizēja!
Tāda, kuru ir milzum liels prieks atcerēties.
Veiksmi,veiksmi,veiksmi!

Wednesday, June 2

Zilonis

 Dažkārt paskatoties uz kokiem šķiet, ka tie ir no kartona, gluži tāpat kā mājas, liekas, ka, ja aiziesi aiz tām, tad tur nebūs nekā. Ar cilvēkiem ir līdzīgi, liekas, ka paejot garām, atstājot, tu sapratīsi, ka aiz tiem nekas nepaliek.

Vasara ir kafijas nedzeršanas laiks. Ar datumiem ir dīvaini, gluži tāpat kā ar laika vienībām vai bitēm. Izrādās, ka es braukšu prom divas dienas vēlāk, nekā iecerēts, tas, protams, nav slikti. Jo vairāk domā labas domas, jo vairāk tās ir (pārsteidzoši, vai ne?). Piemēram, es visu laiku domāju, ka dzīve ir ārkārtīgi lieliska un nevaru vien beigt par visu sajūsmināties.Skaisti vakari, skaisti saullēkti, skaisti silts laiks, skaistas gaismiņas, skaisti zilas debesis, skaists saldējums, skaisti taureņi, skaisti, skaisti, es laikam sāku iemīlēties dzīvē. Neizskaidrojami nezūdošs optimisms un šoreiz pilnīgi bez iemesla, acīmredzama (acīmneredzama?) iemesla. Es mazlietiņ sāku saprast cilvēkus, kuri grib dzīvot mūžīgi.
Šobrīd mana mīļākā krāsa ir saulaini zaļā, vasaras krāsa.  Un tieši šobrīd mana mīļākā mūzika ir latviešu. Šobrīd - tas ir laiks, kurš vairs nebūs tāds kāds bija, tad, kad jūs šo izlasīsiet.
Pēdējā laikā mani uztrauc tikai viens - peles. Manā istabā bieži viesojas pele, maza un šausmīgi biedējoša. Man nav bail no tumsas, spokiem, vai zirnekļiem - man ir bail no pelēm. Ja es kādu ieraugu, tad skraidu pa māju spiegdama un saku, ka nekad mūžā vairs neiešu savā istabā. Tagad šeit viss ir noklāts ar peļu slazdiem un kaķi, man liekas, ka kaķis beigu beigās izskatīsies pēc peļu slazdu turētāja un trakoti ņaudēs, kamēr peles mani apēdīs. Brr. Manuprāt, pastāv iespējamība, ka es esmu mazlietiņ zilonis. Ne jau tāpēc, ka mans drēbju izmērs ir kļuvis no S uz XXL, bet gan tāpēc, ka ziloņiem ir bail no pelēm.  Ja var ticēt multenēm (Tomam&Džerijam), tad viņiem tiešām ir bail, ja var ticēt googles tantei, tad ziloņiem peles vienkārši ir bail sabradāt, jo viņi ir trakoti labsirdīgi. Pasaule, nu dien, ir dīvaina.
Man nav ko lasīt, es daudz guļu, es nevaru aizmigt, ja pirms miega nepalasu kaut ko lasāmu. Tātad, ja man nav ko lasīt, tad man nav miega, ja man nav miega, tad es nevaru daudz gulēt un, ja es nevaru daudz gulēt, tad kādu dienu es vienkārši daudz guļu tikai tāpēc, ka iepriekš negulēju. Es nemaz nevēlos zināt to, cik neinteresanti ir lasīt, ko šādu. Pēdējā laikā mana činkstēšana ir samazinājusies un tik pat kā izzudusi, tāpēc, lai neizjauktu līdzsvaru pasaulē man ir jāpažēlojas par pelēm vai lasāmvielas neesamību.
Tu nevari teikt, ka tiešām pazīsti cilvēku, ja nezini kāds ir viņa mīļākais saldējums.
Man garšo zemeņu.
Lai Jums iet lieliski!

Thursday, May 27

happiness

Zila nagulaka, zila nagulaka, ja tā nebūtu zila, tad šim teikumam nebūtu nekādas nozīmes.
Pa galvu lido trakoti daudz domas, šķiet, ka man galvā ir milzīgs pieneņu lauks, noziedējušu pieneņu, un kāds tās  ir nopūtis, tāpēc manas domas kā pieneņu pūkas lidinās visur, tik ļoti visur, ka dažreiz liekas, ka tās patiesībā nav nekur, bet citreiz tās pieķerās kaut kam ļoti, ļoti un tur arī paliek, uz mūžu (paskatieties, cik lieliski es māku dramatizēt). Parasti tas 'uz mūžu' beidzas pēc 1452 dienām (man patīk izdomāt lielus skaitļus, tas man liek justies varenai).
Kāpēc es neesmu rakstījusi tik daudz dienas? Jo es nedaru neko. Es skatos tādas filmas kā Ice Princess - nožēlojami, jā, jā, jā.
Brīnumi notiek. Patiess stāsts par rokassprādzi.
Reiz sen senos laikos, laikos, kas bija sen, tik sen, ka es neatminos cik sen (precizēsim, 2009. gada ziemas mēnešos), es iegādājos visjaukāko rokassprādzi, kurai es piedēvēju visveiksmīgāko veiksmi uz pasaules. Tā nesa veiksmi, daudz veiksmes, ar maziem ziliem spainīšiem (kāpēc maziem? - jo laba daudz nevajag).
Tā bija pavisam parasta rokassprādze - no lēta metāla, ar dažādas šķirnes plastmasas bumbiņām, bet tai bija vislabākais piekariņš pasaulē. Tas bija pavisam parasts piekariņš - no lēta metāla, pie tā nebija piestiprinātas visādu škirņu plastmasas bumbiņas, bet tam bija vislabākais uzraksts pasaulē.
Tātad - tas bija pavisam labākais uzraksts pasaulē - piekariņā bija iegravēts vārds 'Happiness'.
Veselas piecpadsmit dienas pēc rokassprādzes iegādāšanās es priecājos, lēkāju un man bija ārkārtīgi labs garastāvoklis, jo garastāvoklis neuzdrošinājās būt bēdīgs tad, kad man bija vislabākā rokassprādze uz pasaules, pavisam parasta rokassprādze, vai ziniet, parastāka par parastu.
Tad kādu dienu ap gulētiešanas laiku es izlēmu iet gulēt (attapīgi) un nomest rokassprādzi kaut kur istabā (mētāties ar lētiem metāla izstrādājumiem nav attapīgi). Es to aizlidināju uz istabas pretējo galu un no rīta tās vairs nebija. Ļaunie rūķi, Lady Gaga, trakās fejas, troļļi un citas reāli eksistējošas būtnes bija to nozagušas. Es ļoti bēdājos, jo tā bija vislabākā rokassprādze uz pasaules. Zinot mani, es gaismas ātrumā mēdzu pazaudēt vismīļākās lietas uz pasaules. Gaismas ātrumā - tas nozīmē, ka ļoti, ļoti, ļoti ātri. Pēc tam es saprotu to īsto vērtību un bēdājos (nē, neatklājās, ka rokassprādze bija no zelta).
Ik pēc pāris mēnešiem man uznāca vēlme sameklēt savu vismīļāko rokassprādzi uz pasaules (vai sakārtot istabu), jo galu galā tai bija jābūt kaut kur manas pavisam kārtīgās istabas džungļos, tā nu es sajaucu visu, ko vien varēju sajaukt un neatradu to, ko meklēju. Toties atradu daudz citas lietas, piemēram, vienrindas sešu cilindru dzinēju.
Tomēr pirms nedēļas, 21. maijā 2010. gadā (nuja, šogad), es atradu to, ko meklēju ! Savu vismīļāko rokassprādzi uz pasaules! Atradu. Atradu ! Savā istabā, tepat uz galda. Tā bija noslēpusies rakstāmpiederumu traukā vienā nodalījumā,zem cirkuļa, papīra naža, naguvīlītēm un pildspalvām.
Kāds bija tas ''Varbūt tas ko Tu meklē ir Tev tepat blakus'' aforisms? Nu, katrā ziņā tam aforismam, kuru es gandrīz atceros, ir pilnīga taisnība.
Nemeklē tālu projām to, kas tepat vien ir. 
Pēc nedēļas es būšu kaut kur citā pasaules malā, tāpēc veiksmi man.  Man būs veiksme, jo man ir rokassprādze. HAPPINESS.
Lai Jums laime!

Tuesday, May 18

Nezūdamība

Eiropas hītu liriskā programma.
Mazlietiņ lieliski, jo man tik ļoti patīk liriska mūzika vēlos, mierīgos vakaros, gluži tikpat ļoti kā vasaras vakaru smarža. Pēdējā laikā es ļoti daudz domāju par jēgpilnām lietām, piemēram, cepumiem un nāvi, valzivīm un zvaigznēm, ēnām un ciankāliju.
Ja katras beigas ir jauns sākums, tad katrs sākums ir mazlietiņ jaunas beigas?
Dīvaini,ka, jo vairāk ir jāatceras, jo mazāk var atcerēties. Dīvaini, ka atmiņā paliek tikai brīži, kuri paliek atmiņā. Atmiņās nepastāv nekāda izvēles brīvība, tikai neesoši nezūdamības likumi.

 Man nav asaru, man nav skumji, man nav sirdsapziņas. Nedomāju, ka tas tā būs mūžīgi, bet pagaidām viss ir lieliski.
Es nevaru saprast, kas ir laiks. Es sāku neticēt reinkarnācijai (vai arī sāku ticēt, ka neticu tam, kam nekad neesmu ticējusi).Ticība ir spēcīga lieta, nevar ticēt kam pagadās, nevar ticēt tāpat vien, nevar ticēt principa pēc, nevar ticēt, jo ir jātic.
Varbūt mēs dzīvojam miljons dzīves, piemēram, gadā ir 12 mēneši, bet nākošajā dzīvē tie ir jau ir 13 mēneši un beigu beigās mēs esam nemirstīgi un kļūstam par vampīriem.  Varbūt es vienkārši varētu beigt domāt par nāvi. Es neizvēlos, ko domāt (domas pašas domājas), gluži tāpat kā neizvēlos to, ko atcerēties. Tomēr domas var mainīt. Cilvēki nemainās, domas mainās.
Mans mīļākais gadalaiks ir vasara (jā, nekas oriģināls). Es gribētu dzīvot vasarā mūžīgi.
Dzīve ir mazlietiņ lieliska.
Lai Jums veiksme ! 


Sunday, May 9

I see your blue eyes, everytime I close mine.

Tie, kuriem ir bedrītes vaigos ir laimīgi cilvēki. Man ir un es esmu, laikam.
Ziniet, ko es apbrīnoju cilvēkos? Acis.  Es varu aizmirst vārdus, es varu aizmirst matu krāsas, es varu aizmirst gadu skaitļus, es varu aizmirst dzimšanas dienas, es varu aizmirst pasta indeksus, es varu aizmirst numurzīmes, es varu aizmirst horoskopus, bet acis tik vienkārši aizmirst nevar (diezgan kaitinoši).
Es neatceros vai es paēdu brokastis. Čipsi un piparmētru tēja nav brokastis. Šokolāde, čipsi un piparmētru tēja vēl joprojām nav brokastis. Varētu uztaisīt kādus ļoti veselīgus salātus (ar garšvielām un kaudzi majonēzes). Ja palikšu resna, tad pie visa vainošu Allāhu (nu re, tie arābu dievi dažkārt noder). Rulete, šokolāde un piparmētru tēja vēl joprojām nav brokastis. Labi, iztikšu bez normālām brokastīm un sākšu diētu.
Es pametīšu Latviju uz trīs mēnešiem (vasaru), tas nozīmē, ja man būs internets, tad jums pavisam noteikti būs interesantāk lasīt, jo es varēšu žēloties par trakiem darba kolēģiem vai pingvīniem un rakstīt cik ļoti man (ne)pietrūkst visu šeit. Galu galā draudzenes mani ļoti atbalsta ar tādiem teikumiem kā 'es tevi ienīstu' vai 'labi vien ir, ka brauksi prom' (nē, tas nav joks), es vienkārši atklāju, ka man viņas ir lieliskas.
Patiesībā man ir mazlietiņ bail, bet viss, kas notiek notiek uz labu. Pozitīvā domāšana, liktenis un tamlīdzīgas nemuļķīgas lietas. Ilgāku laiku domājot pozitīvi, bēdīgo domu skaits samazinās uz pusi vai vienkārši ir mazāks, kas ir tikai labi, vismaz lielākoties, un, ja ir labi, tad pavisam noteikti nav slikti.
Bet vispār es pārāk daudz bēdājos un bēdāšanās nekam neder, tāpēc es publiski apsolos, ka nebēdāšos tieši 23 dienas. Līdz pirmajam jūnijam. Lieliski. (saulīšsmaidiņš).




Lai jums daudz, daudz prieka ! 

Wednesday, May 5

Bēdāšanās

Ir divi naktī, es esmu pabeigusi rakstīt divas esejas (es nezinu kā man tas izdodas) un man nenāk miegs (bez kafijas maģiskās iejaukšanās). Mācība - visu pavisam noteikti drīkst atstāt uz pēdējo brīdi.
Tagad ir mans bēdāšanās laiks. Man ir bēdīgi, man ir bēdīgi, man ir bēdīgi. Labi, pietiks. Es esmu redzējusi Family Guy septīto sezonu un katru Simpsonu jaunāko sēriju, jo vienu brīdi man likās, ka multeņu skatīšanās lieliski uzlabo garastāvokli, vienu brīdi tā arī bija. Varbūt es neizskatos pēc pasaulē bēdīgākā cilvēka, bet, bet, nu jā, es arī neesmu. Patiesībā es varētu mēģināt būt pasaulē priecīgākais cilvēks, bet tikai tad, kad man vairs nebūs bēdīgi un, kad man būs krekls ar pingvīnu. Tā jau ir ar tiem cilvēkiem. 'Ja man būs divi helikopteri un zemeņu saldējums - es būšu laimīgs', 'Ja man būs četras sievas un skaista māja - es būšu laimīgs', 'Ja man būs citronkoku plantācija un piecas lavas lampas - es būšu laimīgs', 'Ja man būtu pūķis un visas eksāmenu atbildes - es būtu laimīgs' - lūk, tieši tā ir. Pat, ja tas viss būs, kaut kas vienmēr pietrūks (vienmēr !). Kāpēc es nevaru būt priecīga tagad, tūlīt un par to, kas man ir, nevis pēc desmit gadiem un par to, kas man varbūt nemaz nebūs vajadzīgs. Kāāpēēēc. Tāpēc, ka man ir bēdīgi.  Kad es beidzu dusmoties, tad es sāku bēdāties.
Jādomā labas, pozitīvas, priecīgas, nekam nederīgas domas.
Jāatcerās, ka ir jāatcerās, ka viss taču ir mazlietiņ lieliski. Turklāt bēdāšanās neko nepadara labāku, labas domas gan (jā, es tam ticu).








Fall Out Boy - Thanks For The Memories

Lai Jums veiksme!

Sunday, May 2

Grāmata

Es jūtos ļoti kā ledusskapī. Visur, kur nav saules. Jā, man patīk lietus un pavisam noteikti patīk lēkāt pa peļķēm, un, ja bērnība beidzas, tad, kad sāc apiet peļķes, tad mana bērnība nekad nebeigsies, vismaz tā man patīk domāt, bet galu galā man vajag sauli, ļoti. - To es rakstīju pirms dažām dienām, tad, kad lija lietus un es bēdājos tikai bēdāšanās pēc, pavisam iespējams man uz kādām divām stundām un divdesmit četrām minūtēm bija pavasara depresija, bet tad es atkal sāku domāt pozitīvi un priecājos par apelsīnu sulu.
Tagad ir saule, daudz saules un es nespēju apēst ar biezpienu, un ievārījumu pārbāztu konditorejas izstrādājumu, es apēdu tieši pusi un izlēmu, ka tīrīšu zobus tikai tad, kad apēdīšu arī otru pusi (tātad nekad), bet pavisam noteikti būs tā, ka es iztīrīšu zobus un tad atnākšu uz savu istabu, un iedomāšos 'jehu, pus apēsta, negaršīga bulciņa. jāapēd !', un tad bēdāšos, jo es taču iztīrīju zobus (eh, patiesībā vairāk dzelžus nekā zobus).
 Tikko apēdu draņķīgo konditorejas izstrādājumu un nolakoju spilgti sarkanus nagus, jā, es vienkārši esmu lieliska. Galu galā no rīta es pat gatavoju ēst (visi mājinieki vēl ir dzīvi, nu, vairāk vai mazāk), patiesībā es būtu draņķīga sieva, tāpēc man mēdz teikt, ka, ja man dikti paveiktos, tad mani apprecētu kāds akls āfrikānis vai arī vecs arābs kļūdas pēc pievienotu mani savam harēmam. Jāmācās gatavot ēst, nudien.
Man sāp vēders un es lasu Paula Bankovska grāmatu - Ofšors (aizņēmos no sunshines, ceru, ka atdošu ātrāk nekā pēc gada, jo jūs jau ziniet kā man neiet ar grāmatu atdošanu). Tātad grāmata ir neslikta, viņš pavisam noteikti māk trakoti skaisti domāt, bet dažviet gribētu, lai ir tāda iespēja 'rediģēt' un es varētu sakārtot vārdus savādākā secībā vai šo to apmainīt vietām (jā, jā, bet tā taču nav mana grāmata, sasodīts), bet vietām viss ir ļoti, ļoti lieliski, tik lieliski, ka ir vēlme pārlasīt, un pārlasīt, bet pēc tam padomāt.
Lietus. Man atkal ir nepieciešama saule, tā ļoti. Patiesībā daudz saules, tā lai paliek pāri.
Starp citu, dzīve ir ļoti ironiska.


Lai Jums laime !

Sunday, April 25

Nākotne

But then of course everything always happens for a reason
I guess it was never meant to be
But it's just something we have no control over and that's what destiny is
But no more worries, rest your head and go to sleep
Maybe one day we'll wake up and this will all just be a dream
Eminems ir ģeniāls, lai gan katrā personībā ir atrodams kaut kas ģeniāls, kaut vai ģeniāli stulbs. Pieņemsim, ka viss notiek tā kā tam ir jānotiek un es turpinu domāt pozitīvi. Konstruktīvā domāšana.
Pēdējā laikā es bieži domāju par nākotni (jā, jā, skaisto, gaišo nākotni). 
Es zinu, ka es negribu katru rītu agri celties un braukt uz darbu, es negribu katru dienu pirkt vienu un to pašu kafiju vienā un tajā pašā kioskā pie vienas un tās pašas pārdevējas, negribu katru vakaru vest pastaigāties suni un dažkārt aizmirst nopirkt suņu barību, negribu gatavot pusdienas, lasot milzīgu pavārgrāmatu, negribu jaukus kaimiņus ar kuriem katru svētdienu varētu doties uz baznīcu, negribu taisīt puķudobes un pirkt dārza rūķus, negribu satikt bijušos klasesbiedrus un stāstīt par savu dzīvi, un to, cik ļoti man ir paveicies, negribu katru dienu vilkt augstpapēžu kurpes un klasiskus, garlaicīgus kostīmus, negribu sastādīt dienas plānojuma grafikus, kuros vienmēr būtu pieminēta trauku mazgāšana, negribu, lai kādu dienu pingvīni man sāk likties muļķīgi un Eminems kaut kas neklausāms. Es gribu apelsīnu sulas glāzi, Kaliforniju un krekliņu ar pingvīnu.
Mani uztrauc vecumdienas, jo nespēju iedomāties sevi vecu, turklāt vecums nozīmē beigas un beigas nozīmē jaunu sākumu, tas ir biedējoši, jo es nespēju iedomāties, ka es neesmu, es vienmēr esmu, es nevaru nebūt, bet nevaru arī vienmēr būt, es neesmu vampīrs, sasodīts. Vampīri ir nelaimīgi, jo ir ļauni, pat tad, kad mēģina būt labi, un ļauns nekad nav laimīgs. Dzīve vispār ir ļoti savāda, tikpat savāda kā laiks.
''Viss laiks ir viss laiks. Tas nemainās. Tas neparedz brīdinājumus vai paskaidrojumus. Tas vienkārši ir. Ņem to mirkli pa mirklim, un tu sapratīsi, ka mēs visi esam kukaiņi dzintarā.'' - Kurts Vonnegūts.
Un tagad padomājam.
Es izdomāju, ka bēdāšanās nekam neder un, ka ir jāizlasa Mērnieku laiki, gluži vienkārši ir tāda sajūta, ka noderēs. Pašlaik jāpalasa dzeja, tā vienkārši. Parasti neesmu dzejas cienītāja, jo gluži vienkārši to neizprotu, bet dažkārt naktīs uznāk dzejas lasīšanas garastāvoklis.
Cilvēki nemainās, lai gan vienu brīdi es domāju savādāk.
Es vasarā ļoti gribu būt prom.
 
Ne puķes,
ne mantas-
es tev dāvinu laiku.

Gribi-
stundu, dienu, gadu
vai mūžu,
neprasi tikai mūžību,
tās nav nevienam.

Mūžība
ir nevienam nepiederoša,
kaut gan ar to mēdz
jokot,
apsolot mūžam
un mūžīgi mūžam.

Solīt jau var,
notikt tas
nevar.

Nemūžam

/Ojārs Vācietis
/
Esiet laimīgi! 
O

Wednesday, April 21

Sapņu tulks

Man pavisam noteikti vajadzētu būt 'es ienīstu visu cilvēci' garastāvoklim, bet es jūtos mierīgi un kaut kā jauki. Jā, pilnīgi neizskaidrojami. Maģija.
Vismaz es atkal klausos normālu mūziku, nevis jaukas, saldas dziesmiņas. Pavasaris draud kļūt par manu nemīļāko garastāvokli (jā, pārspīlēju). Patiesībā dikti muļķīgi, ka es domāju - 'šoreiz viss būs savādāk' vai 'šoreiz taču viss ir savādāk'. Kļūdījos, tomēr viss, kas notiek - notiek uz labu (vecmāmiņas dzīves gudrība). Pozitīvisms. Man liekas, ka, ja būtu pasaules gals un mūs visus apēstu dinozauri, es tāpat priecātos un domātu labas domas, jo dinozauri taču ir apbrīnojami.
Es jums pastāstīšu par vienu no retajiem sapņiem, kuru atceros (pēdējo patiesībā, nē, nevis pašu pēdējo, jo es vēl domāju dzīvot). Tātad, bija dikti saulaina diena un man piedāvāja braukt esnezinukur, bet es ļoti, ļoti negribēju tur doties, tik ļoti, ka es nepārtraukti činkstēju un teicu 'eees nebraukšu', bet beigu beigās es tomēr atrados mašīnā ar kaut kādiem bērniem, kuri pavisam iespējams bija manējie. Tā nu mēs braucām pie kaut kā tāda, kas varētu būt jūra, okeāns, katrā ziņā arī uz ļoti klinšainu apvidu, un tur bija dīvaini suņi, un sētas, un gliemežvāki. Mājupceļā mašīna nolidoja no kraujas, un tieši tajā lidojuma brīdī es domāju 'jehu,es uzzināšu, kas notiek pēc nāves' . Tajā brīdī, kad es biju it kā mirusi parādījās dīvains kalendārs, līdzīgs manam jaunajam, kur es varēju izvēlēties vai nu nomirt, un pārdzimt par ko līdzīgu pāvestam, vai arī turpināt dzīvot to pašu dzīvi, es izvēlējos dzīvot un tad pamodos. Vai nav lieliski? Ja šeit ir kāds sapņu tulks vai ekstrasenss, kas izlasīja šo, tad es priecātos par sapņa tulkojumu, kaut vai nepareizu. Patiesībā, es jums pastāstīju šo sapni, jo man galīgi nebija par ko rakstīt (ja neskaita činkstēšanu) un vēl tāpēc, ka izstāstīti sapņi nepiepildās.

I won't be there
I won't do anything
No, I won't
I won't be there to catch you
If you fall
I won't be there
I won't do anything
No, I won't
I won't be there to catch you
God, I wish I never met you.
/ Zebrahead - The junkie and the halo /


Lai Jums veiksme! 

Sunday, April 18

Zvaniņš

Mana dzimšanas diena nekad nebeigsies? (kāāāpēēēc?) Vakardien, kad es centos aizmigt, vai arī skaitīju zvaigznes, kuras neredzēju, jo manai mājai tomēr ir jumts, kāds ārā bļaurēja 'bučas iepriekšējā dzimšanas dienāā' un droši vēlējās teikt vēl kaut ko, bet kāds paspēja apklusināt (uz mūžu).
Es nonācu pie secinājuma, ka, jo lielāks ir izdzertā alus daudzums, jo lielāka ir ēstgriba. Jā, un tas pavisam noteikti nozīmē, ka es šodien mācījos fiziku, dzēru tēju un dienu pavadīju jauki mājās. Jehu.  Turklāt es pavisam noteikti neesmu bijusi baisās spoku mājās, sagriezusi pirkstu un man nereibst galva. Nu, nē. Es vēl esmu dzīva, par to arī mums visiem ir jāpriecājas, jo galu galā es saņēmu īsziņu 'Tu vēl esi dzīva? Es esmu, pārējie nē', tas nozīmē, ka pavisam noteikti bija iespējamība, ka es esmu nedzīva. Vispār patiesība ir tāda, ka no spoku mājām, kurās ir spoku grāmatas nevajadzētu ņemt ārā kalendāra lapiņas uz kurām ir datums '13. septembris 1994, piektdiena', varbūt es īpaši neticu tām spoku padarīšanām, bet baisi, nudien. Bet galu galā viss pagaidām ir lieliski, es jūs visus mīlu un tamlīdzīgi, jehū.
Es jūtu pavasari, bet pašlaik man ir mazlietiņ bēdīgi, bet tikai mazmazlietiņ, mani biedē tas, ka es pārāk uzticēšos, pārāk pieķeršos un beigās pārāk raudāšu, bet nav jādomā tik ļoti par to, kas būs, pat ja tomēr ir, tad tikai pozitīvas domas. Tieši tā.
Es jums varu svinīgi paziņot kādu ļoti nesvarīgu ziņu - manam kaķim pie kaklasiksnas ir zvaniņš un kad viņš skraida apkārt pa māju, tad zvaniņš skan, izraisot ļoti skanīgi kaitinošu troksni, un tad man gribas viņu pārdod verdzībā uz Azerbaidžānu, kur viņš varētu būt kaķis ziņnesis, kurš, savukārt, ziņotu par briesmām, vai vulkānu izvirdumiem, tas nu būtu jāizlemj pašiem azerbaidžāniešiem, bet beigu beigās tā skanošā radība (kaķis) kļūtu slavena, un es vairs nevarētu pierādīt, ka viņš kādreiz bija manā īpašumā. Tā nu ir ar tiem kaķiem.
Pasmaidiet.
Lai Jums laime! ♥

Saturday, April 17

Cepumi

Es jūtos ļoti kā ledusskapī, bet manā mājoklī vienmēr mēdz būt auksts, it īpaši vasarās. Viss ir lieliski. Galu galā es veiksmīgi pārcietu savu dzimšanas dienu, trīsreiz. Ieraksta beigas, atā.


Patiesība ir tāda, ka manās domās tiešām ir tukšums un lietas par kurām būtu jāčinkst ir tik pat kā izzudušas, tas nozīmē, ka mans blogs sāk izskatīties pēc tuksneša, vai arī lietas par kurām jāčinkst ir jāizveido mākslīgi. Bum, bum, es bieži saku 'maaan ir slikti', bet neviens netic, jo izskatās, ka es taču esmu tik ļoti priecīga. Es arī esmu.  Es neskatos filmas, es neskatos seriālus, es nelasu grāmatas, es neēdu daudz, es bēdājos par to, ka ārā nav +21°C, es apdomāju savu rīcību, es uztraucos, es atceros, es novērtēju, es domāju, es klausos saldas dziesmas, es priecājos par saulrietiem, vēsiem vakariem, zvaigznēm, gaismiņām naktīs, dzelteniem taureņiem, jaukām sarunām. Mazlietiņ neraksturīgi man.
Turklāt, es turpinu domāt pozitīvi un laikam mana pozitīvā domāšana stipri ietekmē apkārtējo pasauli, jo tikko mašīna garām mājai brauca atpakaļgaitā, gluži kā filmās tajos brīžos, kad laiks tiek pagriezts atpakaļ. Vai Jums ir iemesls uztraukties? Nē, viss tomēr ir  kārtībā, es salaboju pasauli, mašīnas brauc kā parasti.
Man sāp ribas, iespējams arī mugura (bet tikai tad, ja mugurā arī ir ribas), skapim durvis ir vaļā, tāpēc ir tāda sajūta, ka tur dzīvo briesmonis līdzīgs Voldemortam, kurš nokrāso visas manas drēbes gaiši zilas, es klausos Eiropas Hītu Radio un skan diezgan neklausāma dziesma, kas, protams, pavisam noteikti nav labi, un vispār, kas gan būtu mans blogs bez žēlošanās? Droši vien kaut kas lasāms.

And I will walk on water and you will catch me if I fall, and I will get lost into your eyes. And everything will be alright. /Lifehouse/  

Lai Jums laime! ♥

Monday, April 12

Ēdiens

- Man nepatīk dzimšanas dienas.
- Tāda dzīve.

Man šodien gandrīz nav dzimšanas diena, tā kā jaukos apsveikuma tekstus pavisam noteikti es jums atļauju gandrīz nedomāt. Man šodien ir pavasaris sirdī, galvā, vispār nav svarīgi kur, bet pavasaris, pavasaris. Tik ļoti pavasaris, ka mana ēstgriba ir pilnībā pazudusi un es ēdu tikai tāpēc, lai citi nedomātu, ka es neēdu vispār un tāpēc, lai izdzīvotu (ēd, lai dzīvotu, nevis dzīvo, lai ēstu).Man sāk negaršot ēst, tas nozīmē, ka pašai negribot atbrīvošos no tiem nabaga pieciem kilogramiem un pēc tam pieņemšos svarā, kad man būs bēdīgi.
Tagad jaukās sarunas par laikapstākļiem - šodien ir tāds laiks, ka tu pamosties un domā 'šodien jāsāk skriet', bet tad atceries, ka kājas sāp tik ļoti, ka pat vienkāršākā pārvietošanās sagādā grūtības (gluži vienkārši augstpapēžu apavi mēdz man ieriebt).
Man ir uzradušās divas blogu-dvīnes. Viņa un viņa. Jā, es vienkārši vēlējos paust savu sašutumu, pačinkstēt par to, ka pasaule ir netaisnīga, cilvēki nemāk domāt un tā. Laikam es vienkārši esmu forša, tik forša, ka mans 'par mani' teksts der jebkuram. Man vienkārši nepatīk dalīties, mans ir mans.
Runājot par manām lietām, man ir jauns lielisks kalendārs, tāds, kurā var sarakstīt visādus atgādinājumus par frizieri (pie kura es nekad neiešu), mēness fāžu dienām (kuras es neievēroju), suņu dzimšanas dienām un visādām nejēdzībām. Dikti noderīgi.
Mans bezmiegs ir pilnībā pazudis. Lieliski. Pārāk daudz lieliski. Bet tas nenozīmē, ka es šonakt beidzot nenoskatīšos filmu par Kurtu Kobeinu, patiesībā nozīmē gan.
Lai Jums pavasaris!

Tuesday, April 6

Diēta

Horoskops vienu dienu teica, ka es esmu Supermens. Vai tas varētu nozīmēt, ka man nav nepieciešams miegs? Vispār bezmiegs ir traka lieta, it īpaši, ja nākošajā dienā ir jāceļas apmēram agri.

Tad ir tā:
Pulksteņos -
1:47 Hmm. Jāiet gulēt.
2:25 Palasīšu grāmatu, nenāk miegs.
2:54 Nē, šī grāmata ir pārāk interesanta, jāpalasa kaut kas kultūrvēsturisks.
3:21 Kultūrvēsture ir aizraujošāka, nekā es domāju. Kāpēc man nenāk miegs, kāāpēēc?
3:52 Viss. Slēgšu ārā gaismu. (Jeb ieslēgšu tumsu)
4:04 Kāpēc man nenāk miegs? Kāāpēēēc?
4:15 Jāiet padzerties.
4:50 Viena aita, divas aitas, simtu deviņdesmit septiņas aitas..
5:07 Ir jau pieci ! Āāā. Jāmēģina gulēt uz grīdas.
5:35 Kāpēc man nenāk miegs, kāāpēēēc?
6:55 Modinātājs.
7:20 Eh, pagulēšu vēl tikai 5 minūtītes.

Beigu beigās no rīta nav laika gandrīz nekam, tāpēc es izskatos pēc zombija apmēram pusi no dienas un viss nebūt nav jauki, tik ļoti nav jauki, ka man patīk atkārtot tādu lielisku teikumu kā šis - 'šī ir šausmīgākā diena manā mūžā'.
Vispār es nesaprotu kāpēc dzīve dažreiz ir tik dīvaini sarežģīta kā Raiņa lugās? Jā, es dramatizēju, bet, ja tā būtu, tad man beigu beigās būtu jānoslīcinās. Izdarīt pašnāvību noslīcinoties ir smieklīgi. Es negribētu, lai par mani pēc nāves domātu kā par Titāniku.
Tuvojas dzimšanas diena, bet es negribu. Nesaprotu tos cilvēkus, kuri saka 'es gribētu, lai man dzimšanas diena būtu katru dienu'. Es gribētu, lai vasara ir katru dienu, kā arī es gribētu atrast īsto vietu dzīvē un teikt - 'tā ir MANA īstā vieta dzīvē' (jā, nu, diezgan attapīgi). Citiem tā ir zīmēšana, citiem sports, citiem dejošana, citiem nav ne jausmas. Mana problēma ir tāda, ka, nevis man nepatīk nekas, bet gan, man patīk pārāk daudz kas un es esmu neizlēmīga. Man liekas, ka es jau šeit esmu žēlojusies par šo tēmu, bet nekas jauns neizdomājas.
Iešu uztaisīt ēst, tas nozīmē, ka diētas pirmā un vienīgā diena cieta neveiksmi, lai gan būtu pavisam normāli uzskatīt, ka diēta man nav nepieciešama, jo galu galā man der drēbju mazākie izmēri, nevis XXL. Bet fitnesa ģēnijs saka, ka mans ķermeņa masas indekss būtu ideālāks, ja es būtu par 5kg vieglāka, pašlaik nav nekādu problēmu, bet pēc dažiem gadiem es būšu resna, ja nepaveiksies. Tad es kritu histērijā, apsolījos, ka nekad mūžā vairs nevienam  neatklāšu savu svara skaitli un izdomāju diētas plānus turpmākajai simtgadei, bet tikko atkal sapratu, ka man garšo ēst un tur neko nevar darīt. Turklāt drīz sāksies mans 'es skrienu vakaros dažus kilometrus' laiks, vai arī 'man vajag diētu, atkal. un es skrienu vakaros dažus kilometrus' laiks un viss būs kārtībā.
Lieliski. Un publisks paldies par pingvīnu. /Vēljoprojām priecīga/.
Lai Jums saule!
 ♥

Sunday, April 4

Statistika

Laikapstākļi - Līst lietus kopš vienmēr.
Vēstules - Neviena. Pēdējā saņemtā vēstule nedraudzīgajā portālā draugiem.lv bija 2. aprīlī un tā pati par zinātniski pētniecisko darbu.
Zvani - Divi. Viens neatbildēts, otrs par kādu istabas augu.
Apēstās šokolādes konfektes - Apmēram simtu septiņdesmit divas.
Traks terorists, kurš draud uzspridzināt manu māju - Šodien 0.

Tas nenozīmē, ka man ir slikts garastāvoklis. Tas nozīmē, ka es nedaru neko un man mazlietiņ sāk apnikt. Nevis tā pilnīgi nedaru neko, bet tikai mazlietiņ nedaru neko, jo es šodien, piemēram, palīdzēju gatavot ēdienu un nomazgāju traukus. Vienam no 120 cilvēkiem patīk mazgāt traukus, es esmu tas viens cilvēks. Eh, jā, man patīk izdomāt statistiski nepatiesus datus. Vienam no 850 cilvēkiem patīk izdomāt statistiski nepatiesus datus.
Rītdien ir svētki, es neatzīstu svētkus gluži tāpat kā filmas par delfīniem. Sen senos laikos viss bija savādāk, man patika delfīnu filmas, tik ļoti patika, ka es raudāju, jo man bija žēl skaisto delfīnu un arī visi ģimeniskie svētki bija ģimeniski jauki. Bija. Tagad ir labāk un nē, nepietrūkst. Atmiņas paliek pagātnei.
Nu, lieliski. Atliek vien ieraksta sākumā pažēloties, ka nedraudzīgajā portālā nav nevienas vēstules, un tad  pēkšņi uzrodas kādas padsmit (neskaitot svētku apsveikumus). Neiepriecinoši.
Pēc 1 dienas..
Šodien ir otrās Lieldienas, tas nozīmē, ka es kaut kur esmu pazaudējusi pirmās. Man ir tējas krūze. Man ir pozitīvs garastāvoklis, tāds, kurā es domāju pozitīvas domas, vismaz cenšos. Vispār nepatiesi statistiskie dati liecina, ka es domāju pozitīvāk, nekā lielāka daļa apkārtējo cilvēku, un nav tā, ka es domāju vienmēr tikai labas domiņas, bet ir tā, ka es visu laiku neraudu un mani neuztrauc traģiskās lietas, kuras notiek pasaulē. Kāpēc jāraud par zemestrīci Antarktīdā, ja var priecāties par smieklīgu tējas krūzi? Tāpēc, ka tas ir tikai cilvēcīgi. Mums taču ir jāuztraucas par dabas katastrofās cietušajiem cilvēkiem, par izmirstošajiem ziloņiem, par globālo sasilšanu. Ja cilvēki vairāk parūpētos par apkārtējiem cilvēkiem, saviem mājdzīvniekiem, istabas augiem, nevis censtos risināt milzīgās pasaules problēmas, viss būtu daudz jaukāk. Viss galu galā ir jāsāk ar mazām lietām. Tāpēc es priecāšos par smieklīgu tējas krūzi, lasīšu pozitīvu domāšanu veicinošus citātus un klausīšos savu mūziku. Es labprāt lasītu kultūrvēstures grāmatu, bet tiklīdz sāku lasīt, manas koncentrēšanās spējas nespēj koncentrēties pietiekami, lai kaut mazlietiņ uztvertu tekstu, bet gan pazūd kaut kur tālu projām, tālu pagātnē, tālu nākotnē, tālu nekur.
Dažkārt ir pavisam jauki, ja tev ir ģitāra, jo tad tu vari bezmiega naktīs piecelties un tēlot, ka māki to spēlēt, nu, gluži kā seriālos.
Tagad kāds jauks citāts, kuru lielākā daļa no jums neizlasīs.
Learn to enjoy every minute of your life. Be happy now. Don't wait for something outside of yourself to make you happy in the future. Think how really precious is the time you have to spend, whether it's at work or with your family. Every minute should be enjoyed and savoured. /Earl Nightihale/
Paņemiet mazu lapiņu, uzzīmējiet jauku pingvīnu un uzdāviniet to man. Tad es pavisam noteikti būšu priecīga.
Lai Jums šokolāde, lai Jums prieks !

Wednesday, March 31

Pavasaris

Sirds sitās kā negudra (hahā, tātad man tomēr ir sirds). Es nespēju sakarīgi domāt un man trīc rokas. Sasodīts, tā nedrīkst būt, nepieļaujama situācija.
Tātad, man ir mans nenormāli labais garastāvoklis, tāds, ka nav šaubu - es izglābšu visu pasauli, lai tur vai kas.
Būtu lieliski, ja šo garastāvokli varētu saglabāt burciņā, tad tās, nudien, būtu lieliskas zāles pret asarām un visādām nejēdzībām. Ja jūs mani pašlaik redzētu, tad pavisam noteikti domātu, ka es esmu galīgi ķerta. Brumm.
Es tikai smejos. Un es tikai mīlu visu pasauli, draugiem stāstu visādas mīļas muļķības, tāpēc viņi domā, ka esmu garīgi nevesela un ir pilnīgi pārliecināti, ka esmu lietojusi apreibinošas vielas. Mūsdienās cilvēks nevar būt vienkārši nenormāli priecīgs. Ah. Es tikai smeeejos. Ar mani gluži vienkārši ir tā, ka es spēju priecāties par mazām lietām. Ļoti mazām. Jaukām. Priecīgām. Saulainām. Skaistām. Saldām. Lietainām. Pozitīvām. Cerīgām. Krāsainām. Dažādām.
Bet es tikai smejos.
Tagad jāpadomā normāli. Sasodīts. Pavasaris galvā, tātad no prātīgas, reālistiskas domāšanas nekas nesanāks.
Lieliski. Un es jūtu, ka viss būs lieliski. 

There can be miracles
When you believe
Though hope is frail
It's hard to kill
Who knows what miracles
You can achieve
When you believe, somehow you will
You will when you believe

/Leon jackson - When you believe/

Lai Jums laime !

Tuesday, March 30

Naktstauriņš

Apelsīnu šķēlītes, tēja un pavasaris.
Pašlaik manos matos ir basma un henna, tas nozīmē tikai to, ka mati dažas dienas smaržos pēc siena kaudzes, iespējams iegūs skaistāku nokrāsu un būs stiprāki, spēcīgāki, garāki, mīkstāki, dīvaināki, tumšāki.
Šīs dienas grandiozais atklājums - krustvārdu mīklas lieliski nepalīdz pret vēdersāpēm. Patiesībā krustvārdu mīklas nepalīdz ne pret ko, varbūt veicina domāšanu, bet nekas labs tāpat neizdomājas, jo, kas gan var būt labs, ja tu pēc to risināšanas vēl divas stundas prāto par Hitlera otro vārdu vai upi, kas tek cauri Parīzei. Zinājāt, ka Hitleram bija tikai viens vārds? Es nezināju. Tātad es divas stundas prātoju par Hitlera otro vārdu, bet viņam tāda nemaz nebija. Skumji. Man arī ir tikai viens vārds un sākas ar to pašu burtu, un es arī esmu dzimusi aprīlī, un es arī gribu būt ''Pārliecināts veģetārietis un smēķēšanas pretinieks'' .  *Turpina lasīt Hitlera biogrāfiju*  ''Hitlers Vīnes periodā daudz lasīja..''  Es arī periodiski daudz lasu ! Un viss, līdzības beidzās. Jāiet draudzēties ar fēnu un pēc tam jāraud par jauno matukrāsu. Es atgriezīšos.
Es atgriezos (cik neparedzami). Mani līdz (gandrīz) nāvei pārbiedēja naktstauriņš, tātad, es nelaimīga žāvēju matus un pie loga kāds atdauzījās, pirmā doma bija, ka tas ir Hitlers, kurš atriebjas par šādu ieraksta sākumu, otrā doma bija, ka tā ir Beyonce, jo viņa bieži kaut kur atsitās. Pēc patiesības noskaidrošanas es biju nesaprašanā, ko gan nakstauriņš dara naktī, bet tad es kļuvu attapīgāka un sapratu, ka tas ir naktstauriņš. Tāds ir mans matu žāvēšanas stāsts. Mati izskatās mazlietiņ tumšāki, bet nekas daudz nav mainījies, tātad iespējams būtu jānopērk normāla matu krāsa vai labākajā gadījumā jāataudzē savi latviešu pelēkie dabīgie mati, un tad jāsaprot, ka pelēkie mati izskatās pelēki, bet tad es nevarētu teikt, ka es matus krāsoju ar galīgi dabīgām krāsām, kuras ir pilnīgi nekaitīgas.
Ir brīvdienas. Kad esmu mājās, tad skatos multenes un guļu, bet, kad neesmu mājās, tad neesmu mājās. Tas arī viss. Diezgan interesanti, bet tikai tad, ja 'neesmu mājās' laiks pārspēj 'esmu mājās' laiku.
Šonakt skatīšos drāmas. Tātad ir mans drāmu skatīšanās laiks un man nav bail no zirnekļiem. Zirnekļi ir jauki.  Nē, tas nenozīmē, ka es skatīšos drāmas par jaukiem zirnekļiem no kuriem man nav bail, turklāt tagad es rakstu teikumu, kurā atkārtojos, jo tad ieraksts izskatīsies mazlietiņ garāks un jūs domāsiet, ka es neesmu tik ļoti slinka un, ka man ir ko teikt par arahnofobiju. Galu galā es skatīšos filmu Thirteen.
Lai Jums prieks!