87

Labdien,
Es nerakstu, tātad man iet labi. Jā.
Kāpēc jāaizbrauc tad, kad sāk iet vislabāk? Kāpēc, kāpēc, kāpēc. Jāpadomā savādāk - labāk ir aizbraukt, tad, kad iet lieliski, jo atmiņas tādas arī paliks, tādas - lieliskas, nekā tad, kad sāk iet sliktāk (saprotiet, mūžīgi nevar iet ideāli), jo, tad atmiņas un sajūtas nebūs tik lieliskas, nebūs tik liels prieks atgriezties.
Skatiens tukšumā, atvadas bez vārdiem. Ir grūti redzēt kā aiziet kāds, ko dien dienā esi redzējis trīs nedēļas, vēl grūtāk ir tad, ja tie ir trīs mēneši un tas nav tikai viens cilvēks. Bēdīgi.
Tomēr es esmu vēlreiz pārliecinājusies, ka nekas nav neiespējams.
Es mīlu ballītes šeit, es mīlu dejot visu nakti, mīlu pilsētu naktī un mīlu bezrūpību. Tomēr es apzinos, ka tā nevar dzīvot mūžīgi. Pagājušās vasaras beigās es vēlējos, lai šī vasara ir savādāka. Vēlēšanās piepildījās. Iespējams labākā vasara manā mūžā. Esmu ļoti pateicīga par atmiņām, jo tās man palīdzēs dzīvot tālāk un neaizmirst, ka dzīve ir neiedomājami skaista, neaizmirst tajos brīžos, kad viss liksies bezcerīgi.
Jā, pavisam dīvaini, ka es vairs nerakstu par piedegušām siermaizītēm vai par to, ka lakojot nagus man parasti izdodas nolakot pus roku, bet gluži vienkārši es nepievēršu uzmanību tādām ikdienišķām lietām. Tas nozīmē, ka es vēljoprojām nemāku gatavot ēst un nagus nekādā gadījumā nevajag lakot pēdējā brīdī.
Lai Jums laime !

8

Labdien. Es esmu slinka. Darbā man iet labi. Dažas dienas atpakaļ kāds vīrietis atnāca uz mūsu dārza centru, vēlējās mani nofotografēt un jautāja vai es esmu no Polijas. Man nav ne jausmas kādas izskatās polietes, bet, ja cilvēki vēlas mani nofotografēt tāpat vien, tad vai nu es izskatos ārkārtīgi slikti, vai ārkārtīgi labi. Man patīk ticēt otrajam variantam.
Reiz sen senos laikos (pagājušonedēļ), kad Internets atteicās darboties, es iesāku rakstīt bloga ierakstu -
Internets ir nomiris, tāpēc es izmantoju Wordpadu, varbūt tā pat ir labāk, jo, ja Internets atdzīvotos, tad es pavisam noteikti nebūtu iesākusi rakstīt bloga neierakstu.
Man sažņaudzas sirds un acis piepildās asarām iedomājoties par braukšanu mājās, atgriešanos.
Es eju pretī saviem mērķiem, pretī sapņiem un man sasodīti izdodas. Šajā dzīvē nekas nav neiespējams, mani pēdējā laikā nomoka domas par to, kas būs tad, kad vairs nebūs nekā, jo laiks paiet pārsteidzoši ātri un es nedomāju dzīvot mūžīgi. Dzīve ir smieklīga, jo tu nevari būt laimīgs, ja tev ir ballītes un mašīnas, kleitas un kurpes, jo tomēr kaut kur kaut kā mazlietiņ pietrūkst. Sakritības, likteņa zīmes, sajūta, ka kaut kas nav labi, jo viss ir pārāk sarežģīti, lai būtu vienkārši. Es dažkārt nespēju saprast dzīves jēgu, patiesībā es nezinu vai tā vispār ir jāsaprot.Tu vari sēdēt pie okeāna un skatīties skaistākajā saulrietā mūža, tu vari satikt cilvēkus, kuri tev nozīmē pasauli, tu vari uzcelt māju vai izaudzināt bērnus, bet beigu beigās no tā vairs nekā nav. Es nesaprotu.
Vai dzīve ir tik skaista kā amerikāņu seriālos? Jā, pavisam noteikti.
Ir palicis mazāk kā mēnesis laika, ko pavadīt šeit, tāpēc ir jāizmanto viss brīvais laiks tā, lai būtu, ko atcerēties, bet tā vietā es šodien atteicos braukt sauļoties uz blakus salu, izlēmu braukt uz vienu no zemes ragiem, bet beigu beigās atrados lielveikalā sapirkos picas un kolu, un tagad skatos kādu filmu, kurā galvenā varone ir Lindsija Lohanna. Bet tūlīt došos projām. Atliek vien piebilst, ka pokerā es nemēdzu zaudēt, policija šeit ir ārkārtīgi jauka un gaismiņas pilsētā ideālas.
Lai Jums laime !