Wednesday, November 24

Novērtēt

Dažkārt ar mani ir sarežģīti. Dažkārt es gribu apsēsties uz asfalta un vērot kā gaisma iedegās laternās, vērot no rīta līdz vakaram. Dažkārt es prātoju kāda ir atšķirība starp te un tagad. Mēs visi esam tagad, bet es esmu te. Atšķirība ir tāda, ka mēs visi nebeigsim būt tagad, bet es vairs varu nebūt te. Dažkārt es domāju, ka labāk ir nedomāt. Dažkārt es vēlos klausīties vienu dziesmu visu dienu un aizmirst to, ka jāatceras atcerēties. Dažkārt es vēlos uztaisīt divdesmit četras siermaizītes un apēst nevienu. Dažkārt es uzskatu, ka man nav asaru, tā pavisam nav. Dažkārt es gribu domāt, ka laika vairs nav. Dažkārt es gribu nerunāt ar nevienu, jo runāšana šķiet bezjēdzīga. Dažkārt es nesaprotu vai ir normāli nekad nelasīt grāmatas un pieaudzēt gēla nagus. Dažkārt es gribu gulēt daudz un aizmirst, kas ir laiks. Dažkārt es gribu, lai kāds parunā ar mani par dzīvi pēc simtu trīsdesmit septiņiem gadiem, savu dzīvi, mūsu dzīvi. Dažkārt es vēlos visiem  pateikt 'neaizmirstiet, kas jūs esiet'. Cilvēki mēdz aizmirst.

Dažus gadus atpakaļ es ļoti vēlējos, lai manis uzņemta fotogrāfija tiktu publicēta. Žurnālā, rīta laikrakstā, kalendārā, grāmatā, vietējā avīzē. Pavisam nesen es saņēmu grāmatu, kurā ir publicēti divi mani stāstiņi. Es īsti nejūtu prieku. Protams, ir cilvēki, kas raksta visu mūžu, bet tā arī nekad neierauga savu darbu grāmatā. Laikam jānovērtē. Man jāmācās novērtēt.
Lai Jums veiksme !

Friday, November 19

Aļaska

Es gribu vasaras zaļo krāsu un Aļasku. Vasara vienmēr ir saulaini zaļa, pat tad, ja nav saules. Aļaska ir skaists vārds, tā reiz sauks manu suni.
Vienmēr ir skaidri jāzina, ko īsti vēlies. Šodien es vēlējos piedalīties valsts svētku atzīmēšanā, tāpēc apmeklēju koncertu, kurā viss bija traki latvisks - dejas, dziesmas, valoda, un tādas lietas, kuras pavisam iespējams nemaz nav lietas savā būtībā, man nav ne jausmas kāpēc es šajā teikumā pieminu tādu vārdu kā būtība, bet galu galā arī būtība ir latvisks vārds. Koncerts bija ārkārtīgi jauks līdz man ļoti sāka nākt miegs, nē, bet man tāpat patika. Vakarā es vēlējos doties aizdegt svecīti par godu Latvijai, man izdevās, esmu dzīva. Tas viss tikai tāpēc, ka skaidri nav zināms vai nākošajā gadā valsts svētkus sagaidīšu valstī, ko jāsauc par dzimteni. Man liekas, ka es šeit, jā, šeit Latvijā, mazlietiņ mīlu atrasties. Mājas ir mājas, lai gan, man vēljoprojām ļoti liekas, ka māju sajūtu var iegūt jebkurā vietā pasaulē, protams, ne vienas dienas vai nedēļas laikā, bet ar laiku pavisam noteikti. Laiks bieži vien ir tas, kas kādu dienu var vairs nebūt.
Agri vai vēlu tu mirsi. Tāpēc kārtīgi apdomā, ko grasies darīt šodien. Un ko gribi darīt rīt un visā atlikušajā dzīvē. /P. Koelju/
 Un šodien es domāju. Es nevaru dzīvot mūžīgi, bet es vēlētos kaut es spētu neaizmirst, ka dzīvoju. Jā, pašlaik es nevaru aizmirst, bet es nezinu kā būs pēc divi simti pieciem gadiem skaitot no šī brīža. Es saprotu, ka ar katru dienu dienu skaits samazinās un, ka nevienu tas īsti neuztrauc. Vēstures skolotāja teica, ka katram ir savs dzīves uzdevums. Manuprāt, tā nav. Visiem dzīves uzdevums ir viens un tas ir dzīvot. Cik ļoti ir iespējams, ka visiem ir arī viens liktenis ? Es neesmu pārliecināta vai ticu liktenim. Es neesmu pārliecināta par ticību daudzām lietām. Bieži vien ticība ir viss, kas nepieciešams.
Vai ir iespējams izmērīt ticību? Ļoti ticēt, mazlietiņ ticēt, nemaz neticēt. Sarežģīti. Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka dzīve ir trakoti vienkārša, pat tad, ja dažkārt var saprast ļoti maz, bet tas tikai tāpēc, lai nepazustu nozīme nesaprotamajam. Saprotot visu nav īsti interesanti dzīvot. Un es gribu izdomāt ko vēlos darīt visā savā atlikušajā dzīvē.
Lai Jums prieks !

Sunday, November 14

Elfi

Es reiz sāku bloga ierakstu, lai činkstētu par to, ka esmu slinka un nevaru aizmigt, bet tas visu šo laiku atradās pie melnrakstiem.
Man ir jāmācās fizika, bet kubika rubika atrisināšanas formulas, tukša glāze vai zirnekļu tīkli pašlaik šķiet daudz interesantāki par gaismas elektromagnētisko viļņu izplatīšanos. Fizika ir neapšaubāmi ģeniāla, jo šodien tā lika man saprast kā rodas varavīksne un esmu vīlusies, jo biju pilnīgi pārliecināta, ka varavīksnes galā ir apslēpts rūķu zelts, nevis elfu, patiesībā es vēljoprojām uzskatu, ka elfu nav, bet dārza rūķi ir trakoti biedējoši.
Es tikko izdzēru kafiju no nemīļākās krūzītes, tapēc man ļoti nenāk miegs. Es tikko sapratu, ka neatceros, kad pēdējo reizi izlasīju grāmatu līdz beigām, tāpēc izlēmu, ka, pabeidzot mācīties fiziku (tas iespējams būs nekad), es pavisam noteikti pabeigšu lasīt Kurta Vonnegūta grāmatu, kurai ir nosaukums, kuru es pašlaik ļoti atceros.
Man ir krekls ar pingvīnu, tas man ir jau kādu laiciņu. Reiz es apgalvoju, ka tad, kad man būs krekls ar pingvīnu, apelsīnu sulas glāze un Kalifornija es būšu priecīgākais cilvēks pasaulē. Man liekas, ka tā varētu būt taisnība.
Pēdējā laikā es nemāku domāt un lielākoties uzskatu, ka dzīvoju 2011. gadā, ja tā patiešām būtu, tad es pavisam noteikti ievēlētos vēlēšanos 11. novembrī pulksteņos 11:11.
Novembris. Man patīk silti rudens vakari un gaismiņas. Tad šķiet, ka viss ir lieliski.


Pašlaik es jūtos apjukusi. Tā vienkārši. Pārāk daudz neskaidru domu.
Es zinu, ko es nesaprotu. Es nesaprotu kāpēc sviestmaizes sauc par sviestmaizēm pat tad, ja uz tām neuzklāj sviestu.
Lai Jums laime !