Viss sākās šodien. Tad, kad sniegs nepārstāja snigt ne mirkli, mēs ar draudzeni ļoti nogurušas, izvārtījušās sniegā un gari jo gari pastaigājušās gājām mājās, es dziedāju nepiemērotu dziesmu viņas draņķīgajam garastāvoklim, tāpēc vaicāju ''Varbūt man dziedāt Divus eņģeļus?'' viņas atbilde bija noraidoša. Pēc mirkļa mums garām pagāja veca, veca tantiņa ar divām lielām somām, es būtu piedāvājusies palīdzēt, tomēr tā nedarīju, jo, manuprāt, viņa visticamāk būtu mani nosaukusi par nelieti un teikusi, ka gribu viņu apzagt.
Pēc dažiem metriem tantiņa apstājās un lūdza mums palīdzību, mēs, protams, neatteicām. Viņa mūs sauca par saviem diviem enģelīšiem, kuri atsūtīti tieši vajadzīgajā brīdī. Soma bija tik tiešām ļoti, ļoti smaga, ka pat es to knapi varēju pastiept.
Tālajā ceļā līdz autobusa pieturai viņa stāstīja par to kā ir dziedinājusi cilvēkus un dzīvniekus, līdz nokļuvusi autoavārijā un smagi cietusi, tomēr nepadevusies, kaut arī citi nesaskatīja nekādu cerību tajā, ka viņa izdzīvos - viņa izdzīvoja. Izrādās, ka arī šodien viņa bija bijusi pie draudzenes, lai palīdzētu izveseļoties sunītim. Turklāt viņa bija bezgala priecīga, ka divi enģelīši viņai palīdz. Tantiņa izskatījās pēc tādas, kādas parasti ir filmās, sarunas arī bija neparastas, tomēr jaukas. Turklāt atvadas bija ar pavisam mīļiem novēlējumiem.
Jāatzīst, ka pēc satikšanās ar šo tantiņu viss ir kļuvis mazliet gaišāks. Draudzenei gan tas, ka es sacīju - tā ir zīme - šķita muļķīgi, līdz vēlāk vakarā norisinājās notikumi, kas pierādīja pretējo. Varbūt tikai sakritības, varbūt nē.
Ziemassvētki ir brīnumu laiks, turklāt viss taču ir mazlietiņ lieliski. 
