vašingtons

Iedomājies - tu sēdi un domā par Džordžu Vašingtonu, pingvīniem, Maltu un tad pēkšņi saproti, ka krievu valodai tavā dzīvē būs liela nozīme, noklausies vienu Timatī dziesmu, un aizmirsti par visām tām krievu padarīšanām līdz pat septītajai nedēļas dienai, kurā izlem pabeigt bloga ierakstu. Savādi. Sapratu, ka ir vajadzīga dažādība. Mana dažādība nepieļauj tādu iespēju, ka visa popmūzika ir draņķīga vai, ka visas komēdijas nekam neder. Tāpēc es klausos klasisko mūziku, dzeru pussiltu tēju (parasti dzeru ļoti karstu), skatos parodijas un pat skatījos rokasbumbas sacensības (parasti kas tāds škiet pavisam garlaicīgs), ceļos no rītiem desmitos, nevis trijos (piespiedu kārtā), turpinu savu sportošanu (sāp visas maliņas) un nekad mūžā vairs negribu būt ziemā.
Viss ir mazlietiņ lieliski, bet garastāvoklis ir nomācošs, neizskaidrojami nomācošs. Nav par ko bēdāties, nav par ko krist izmisumā. Nepierasti.
Reiz kāds cilvēks teica, ka visi cilvēki ir īpaši, atšķirīgi, dažādi, tomēr es uzskatu, ka lielākoties visi ir līdzīgi. Ja katrs ir īpašs, tad ik viens ir īpašs, tas liek domāt, ka visi ir vienādi, cits par citu savādāk vienādi, bet vienādi. Vieno atšķirīgums. Sarežģīti.
Tikko izlasīju ''Ir jādzīvo , nevis jāfilozofē , cik labi vai puslabi , vai ekstralabi jūtos : ja nav slikti , tad pavisam noteikti ir labi , un vienalga kādā pakāpē''. Jāatceras, ka ir jāatceras.

Lai Jums daudzdaudzdaudz prieka !

stone of destiny

Dzīve ir vienkārša.

Es pārvarēju savu nepatiku pret aukstumu, bet tas nemaina faktu, ka rītdien nedošos uz skolu, jo būs bīstami zema gaisa temperatūra (beidzot sāku izvairīties no bīstamām lietām). Es taču varu darīt daudz svarīgākas lietas, piemēram, lasīt Mērnieku laikus, domāt par pingvīniem, skatīties Gossip girl, tēlot psiholoģi un palīdzēt kristiešiem, gulēt, dzert ļoti karstu tēju, dibināt feministu klubiņu, apbrīnot lavas lampu, mācīties akordus, uzzīmēt robotu, pārlakot nagus, bēdāties, ka nemāku lakot nagus, domāt, ka vidusskolai manā turpmākajā dzīvē nebūs nekādas nozīmes, lūgt Allāham spaini prieka, svērties uz salūzušiem svariem, taisīt prezentāciju angļu valodā, atrast dzīves jēgu, aizmirst dzīves jēgu, divas stundas un trīs minūtes meklēt jaunu mūziku last.fm, uzlādēt telefonu, skatīties nejēdzīgas filmas. Tas laikam arī viss.
Man pēdējā laikā bieži uzrodas vēlme rakstīt blogu, bet tikpat bieži tā arī nozūd. Gluži vienkārši nespēju sekot līdzi pozitīvismam. Vienā brīdī viss ir vienkārši, pozitīvi un skaisti, savukārt otrā viss ir bēdīgi, nejēdzīgi un sarežģīti. Mērķis: Panākt, lai pozitīvo brīžu ir vairāk, jo no negatīvajiem pilnībā izvairīties nevar. Lai nu kā,
Jūs neticēsiet, bet pozitīvā domāšana darbojas, varbūt izskatās, ka es esmu bēdīga, dusmīga un gribu visu iznīcināt, bet patiesībā es domāju pozitīvi. Vismaz pašlaik. Droši vien tikai tāpēc, ka saņēmos un aizgāju uz trenažieru zāli, lai gan sākotnējie plāni bija gulēt, ēst un nerunāt ar nevienu.
Pozitīvisms tāpat kā kabalistika un pingvīni nav nemaz tik vienkāršs, bet dzīve tāda ir. Tāda - vienkārša. Vispār man ir saradušies pārāk daudz jautājumi, piemēram, ja liktenis pastāv, vai to var ietekmēt? Nē, šis jautājums ir pārāk vienkāršs, cilvēki paši izvēlas (dzīve taču sastāv no izvēlēm, sasodīts) savu likteni, varbūt ne pašā, pašā dzīves sākumā, bet tālāk gan, viss ir atkarīgs no tā vai pietiek spēka un apņemšanās, lai spētu kaut ko mainīt. Bet kā tad ir ar visām likteņa zīmēm, likteņa pavērsieniem, teikšanu ''tā ir zīme'', ja jau paši visu spējam ietekmēt? Liktenis pastāv, tomēr to nevar pilnībā izmainīt, to var tikai ietekmēt. Jā, ir ļoti jautri pašai sev uzdot jautājumus un reizē arī nejēdzīgi atbildēt, turklāt atbildēm obligāti nav jābūt pareizām. Atbildei var piekrist un var nepiekrist, bet, ja vien tā nav reizrēķinu tabula, tad nav strikti noteikts vai tā ir pareiza, vai nē, jo pat katrā nepatiesībā ir maza daļiņa patiesības. Man ir mans filozofiskais (nemūžam nerakstīšu filosofiskais) garastāvoklis. Pārāk dīvaini. Tas nozīmē, ka es beigšu rakstīt, jo neko izcili prātīgu pašlaik neizprātošu, man vienkārši dažkārt patīk domāt, gluži tāpat kā dažkārt patīk domāt, ka labāk ir nedomāt. Smaids izraisa smaidu, doma izraisa domas. Attapīgi.
Viss taču ir mazlietiņ lieliski.

Veiksmi, saulītes.

šokolādes cepumi

Labdien.
Es tikai mācos domāt pozitīvi, tāpēc es bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem drīkstu slīcināt bēdas ar šokolādes cepumiem un mīļāko tēju (ar ruma garšu). Šodien izmantoju savas vidusskolnieces tiesības un neapmeklēju uz skolu, jo temperatūra bija noslīdējusi līdz -28 grādiem (brrr,auksts). Tāpēc visu dienu skatījos Gossip girl, jā, es iesāku skatīties to trakoti kaitinošo seriālu, bet ir ziema un man ir auksti, tāpēc viss ir piedodams. Jāatzīst, ka visu dienu neskatījos, jo vajadzēja doties ceļojumā pēc Isic kartes, zeķubiksēm un grāmatas. Mājās atgriezos ar grāmatu, šokolādes cepumiem, mīļākajiem čipsiem un nezināmas izcelsmes krievu krēmu. Nekādas Isic kartes. Nekādu zeķubikšu. Nekāda veselīga dzīvesveida.
Tātad seriāls, tur ir nenormāli skaista galvenā varone - Blēra, bet viņa ir atbaidoša. Skaista un atbaidoša, kā gan tas var būt? Viņa gluži vienkārši ir ļauna, baismīgi ļauna un ļaunums atbaida. Bet visiem labajiem varoņiem iet draņķīgi un beigu beigās viņi apprecās. Tas nav diez ko labāk.
Es mācos domāt pareizi. Es mācos domāt pozitīvi. Es nemācos matemātiku, fiziku un ķīmiju. Domām ir liels spēks. Fizikai arī. Sasodīts. Viss, kas notiek, notiek uz labu. Viss, kas notiek, notiek netaisni, nepareizi un ne uz labu. Nē, nē, nē. Pozitīvisms.
Ir grūti būt pozitīvai, pie tāda secinājuma es nonācu garlaikojoties mašīnā. Dažkārt es jūtos tā kā dzīvotu sniega bumbā (Jūs noteikti ziniet, tajās foršajās ar sniedziņu), tātad manā sniega bumbā ir sniedziņš, prieks un pozitīvisms, bet apkārt ir īgnums, nelaimīgi cilvēki un neizmērojams nepozitīvisms, tad nu liekas, ka sniega bumba ir sākusi plaisāt un pa tās spraugām sparīgi laužas iekšā visas nepozitīvās lietas, un sabojā manu neideālo pasaulīti. Bēdīgi. Tas, ka es neticu mīlestībai, pasakām un cilvēkiem, nebūt nenozīmē, ka es vairs neticu, ka spēšu izmainīt pasauli uz labo pusi.
Uzskaitīšu pozitīvās lietas ziemā. Skaistas debesis, tieši ziemā ir visspožākās zvaigznes. Ir sasodīti jauki atrasties siltā istabā un skatīties kā ārā lēni snieg milzīgas sniegpārslas (žēl, ka manā istabā nekad nav silti). Vēl var iet uz kalniņu, celt sniegavīrus un vārtīties sniegā. Tomēr man labāk patīk vasaras vakaru smarža.
Tagad par pozitīviem nākotnes plāniem. Es zinu, ka es dzīvošu Kanādā un man būs glāze apelsīnu sulas, un ģitāra. Kanādā ir silts? Es ceru, ka jā. Vēl es zinu, ka pēc vidusskolas beigšanas braukšu ar stopiem uz Itāliju. Itālijā gan ir silts, jā. Turklāt kādu dienu es uzrakstīšu grāmatu un man būs krekliņš ar pingvīnu. Ideāli.
P.S Mērnieku laikus esmu izlasījusi līdz 19 lpp.

Lai Jums prieks !

Eksperiments:Pozitīvisma nedēļa (cieta neveiksmi).

No šodienas (svētdienas 17.janvāra) pulksteņiem 20:51 pēc mana laika līdz 23. janvāra 20:51 būs mana pozitīvisma nedēļa. Nevienam nav patīkami kontaktēties ar činkstulīgiem, bēdīgiem, nožēlojamiem cilvēkiem un pēdējā laikā es esmu pieskaitāma pie visiem no tiem. Tā nu katru dienu aprakstīšu, cik grūti būt nepārtraukti pozitīvai un kā patiesībā jūtos, nedēļas beigās šis ieraksts tiks publicēts.

1.diena
Aizgulējos, steidzoties skropstu tuša izsmērējas, gandrīz ielidoju kupenā, centos būt pozitīva (mazlietiņ izdevās). Nespēju klausīties ū, superpozitīvu mūziku tāpēc nācās iztikt ar Sick puppies.
Šīs dienas plusi - apmeklēju trenažieru zāli un baseinu.

2.diena
Nevaru paciest daļu cilvēces pat bez acīmredzama iemesla. Tomēr pozitīvisms, pozitīvisms (nekam neder).
Aizgāju gulēt 17:00 un tā arī neko neizdarījusi nogulēju līdz nākošās dienas rītam.

3.diena
Sastrīdējos ar draudzenēm, ģimeni. Turpināju kalt cilvēces iznīcināšanas plānus. Viss ir tik kaitinoši kaitinošs. Pozitīvisms ir miris. Ā, nē Santis atgriezās Latvijā, neliela pozitīvisma deva, bet nepaciešams aukstums.Milzīga čipsu paka un visādas citas draņķības = ne miņas no veselīga dzīvesveida.

4.diena
Jau no paša rīta saplīsa superizturīgās un jaunās zeķubikses. Ārā ar katru dienu paliek ar vien aukstāks un aukstāks, draņķīgi. Bioloģijā jātaisa nejēdzīgs pētnieciskas darbs, turklāt viss turpina būt kaitinoši kaitinošs. Vēlējos nonāvēt tikai trīs cilvēkus (progress).Dienas plusi - trenažieru zāles apmeklējums.Mīnusi - ģitārstundas neapmeklēšana, pus dienas nogulēšana, drūms garastāvoklis.

Viss, pietiek.

Sākšu visu šo pozitīvismu ar nākošo nedēļu. Tā vairs nevar turpināties. No visa ziemas negatīvisma mani izvilks ārā Mērnieku laiku izlasīšana un papildus desmitnieks literatūrā. Jej.


Lai Jums laime!

bezrūpīgums

Kāpēc man šķiet, ka dzīve ir bezrūpīga?
Mērnieku laiki, zinātniski pētnieciskais darbs, drausmīgi uzdevumi un dīvaini kontroldarbi, neveikla ieskriešana galdā/sienā/skapī/cilvēkos, paklupšana aiz kupenas, nenormāls aukstums, apnicīga peldēšana, bailes no lēkšanas baseinā, kaitinošs kaķis, ērmotas domas par tamborēšanu, skumšana par visādām muļķībiņām, feministiska domāšana, dažādu lietu aizmiršana, notirpušas kājas, nepieņemami uzskati, milzīga miegainība, neizskaidrojamas miega paralīzes, kuras neatkārtojas, neskaidri sapņi, nelādzīga ģitārspēle, nesmuks skaitlis, kuru rāda svari, domas kā aitas, kuras nemāk ganīties, nepārvarams slinkums,nejēdzīgi neveselīga pārtika, nepanesami notikumi, nekāda gaiša skata nākotnē, graujošas neveiksmes.
Bet tas nemaina to, ka dzīve ir bezrūpīga.
Vismaz šajā laika posmā.