Kukurūza

 Bēdīgi.
Es sēžu, skatos uz sienu un pēkšņi aizkari sāk viļņoties kā optiskajās ilūzijās. Savādi.
Melnbalti svītrainas tapetes, glezna, lavas lampa, ģitāra un sēžammaiss. Es priecājos par savu istabu, ja vien neskaita tos brīžus, kad sienas sāk kustēties, vai kad viss ir galīgi spocīgi, vai kad melnbaltās tapetes veicina bēdīgu domu domāšanos. Šodien ir tā diena, kad teikšu, ka neticu spokiem, jo man ir bēdīgi, savukārt, kad ir nebēdīgi es ticu visam, izņemot tam, kam neticu ([23:24] saka: neticu nevienam nekad, nekādiem skaistiem vārdiem un mīlestībai kā tādai). Es neticu spokiem. Neticēt vienmēr ir vieglāk.
Man pašlaik ļoti nav ar ko runāt un man ir mans runājamais garastāvoklis. Tas ir bēdīgi. Turklāt nedomāju, ka kāds ļoti priecātos, ja es piezvanītu pulksteņos 2:45 un teiktu ''es vēlos parunāt''. Tas arī ir bēdīgi. Pašlaik ir pulksteņi 00:35, bet tas neko nemaina. Runāšu pati ar sevi un man nemaz neuztrauc tas, ka man varētu piedēvēt šizofrēniju, jo galu galā manā ģimenē visi runā ar kaķi, suni vai puķupodu.
Mans dators dzīvo vienu mēnesi tālā nākotnē, tagad ir 15. aprīlis, tātad aizvakardien bija mana dzimšanas diena. Negribu dzimšanas dienu. Pašlaik galvā ir tukšums, varbūt mazlietiņ domas par kukurūzu. Tas arī viss. Kukurūza ir interesanta. Kukurūza asociējās ar spoku mājām filmās. Spoku mājas asociējas ar Skubiju Dū. Skubijs Dū asociējas ar baloniem. Baloni asociējas ar dzimšanas dienām. Negribu dzimšanas dienu. Kukurūza vairs nav interesanta.
Man patīk skatīties uz sienām un nedomāt gandrīz tik pat ļoti kā gulēt uz silta asfalta. The Hobos - Walk all night.  (The Hobos ir latviešu grupa. Neticami. Es visu mūžu dzīvoju ar pārliecību, ka viņi ir no Lielbritānijas, vai vismaz no Lietuvas).
Tikko no kaut kurienes (debesīm) nolidoja lineāls. Baisi. Sienas kustās, lineāli uzbrūk, laikam laiks doties gulēt, bet man labāk patīk prātot par to kā dzejnieki iesāk rakstīt dzejoļus vai par to, kas izgudroja nagulakas un nemaz par ekonomikas kontroldarbu. Es gribu prom.

Neaizmirstiet izlasīt svētdienas Postsecretus.

Veiksmi!

Elliot minor -  Time after time.
P.S Pārlasot šo ierakstu man ir neinteresanti. Nav labi, nav labi.

Tējkarote

Tad, kad es dzeru daudz, daudz tējas ar citroniem, medu un dīvainām piparmētru lapām, kuras es ļoti ceru ir piparmētru, tad uz mana galda veidojas tējkarotīšu kalns. Man patīk beigu beigās (parasti tad, kad mājinieki sāk žēloties, ka Valdība pat tējkarotītes nozagusi) savākt tās visas tādā kā pušķī un nest uz virtuvi, jūtoties kā tejkarotīšu fejai. Es gribētu krāsainas tējkarotītes, pieskaņotas krūzēm. Tas ir tā - sarkana krūze, zaļa krūze, zila krūze un sarkana tējkarote, zaļa tējkarote, zila tējkarote. Tad es priecātos un nekad (nekad!) viņas nesaskaņotu, pēc reizināšanas likuma sanāk, ka es varētu nesaskaņot sešos veidos.
Ziniet, kas ir savādi ? Tas, ka klausoties The Verve - Love Is Noise es domāju par tējkarotēm, jo gluži vienkārši tad man domājas vistējkarotīgākās domas.
Pašlaik man ir jāizdara nesvarīga izvēle. Es varu:
a) Skatīties Paper Heart ( gluži vienkārši decembrī teicu, ka filmu noskatīšos kaut kad martā, tagad ir marts, sasodīts);
b) Rakstīt referātu fizikā par Nanotehnoloģijām (Tas gan ir vajadzīgs uz piektdienu un vārds 'referāts' te neiederās, jo šim 'referātam' jābūt vienas A4 lapas lielumā, ne garākam, man labāk patīk teikt eseja);
c) Dusmoties par to, ka visi saka 'Pavasaris galvā', varbūt pēc dīvainiem kalendāra un dabas likumiem pavasaris ir sācies, bet pavasara vēl nekur nav, ir ziema, ir sniegs. Nav dubļu un koku, kuriem kādreiz augs lapas;
d) Taisīt tēju (ar citronu, medu un bez dīvainām pašaudzētām pipārmētru lapām, kuras, es ceru, ir piparmētru);
e) Noskatīties tējkarotīšdziesmas video ( The Verve - Love Is Noise );
f) Lasīt grāmatu, kura ļoti mainīs manu dzīvi (Vinnijs Pūks);
l) Turpināt meklēt pavasara dziesmiņas, lai varētu savu pavasara playlistu ielikt blogā un rakstīt apmēram tā ''Tas ir mans pavasara dziesmiņu saraksts. Ceru, ka Jums noderēs. '';
v) Trenēties ģitārspēlē (trenēties tā, lai ģitārskolotājs nesaka 'Var redzēt, ka mājās neko neesi darījusi');
t) Meklēt mazos avatar-attēliņus, kurus likt bloga ierakstos;
s) Iekopēt dīvainus dziesmu vārdus blogā, kuriem it kā ir dziļa doma, lai bloga ieraksts izskatītos garāks;
z) Cits variants.

 Train - Hey, Soul sister.

Lai Jums saule!

P.S Es esmu nesaprašanā kāpēc pie manu blogu ierakstu datumiem ir parādījušās nezināmas izcelsmes bultiņas. Maģija.

 

Eiropa

Spilgti zilas zeķubikses, tas ir viss ko es vēlos, bet mani nomāc kāds jautājums - kas izdomā bērnudārzu nosaukumus? Bērnudārzs ''Vinnijs'', Bērnudārzs ''Cilvēciņš'',  Bērnudārzs ''Lāsīte''. Es neesmu gājusi bērnudārzā, bet, ja būtu, tad es pavisam noteikti tagad nepriecātos par tā nosaukumu, ja vien tas nebūtu bijis ''Pingvīniņš''.
Tikko pabeidzu lasīt Poruku Jāņa grāmatu ''Pērļu Zvejnieks'' (dikti veca grāmata). Man patīk tā valoda, burti un nelaimīgas beigas, bet šīs bija ārkārtīgi muļķīgi nelaimīgas. Smieklīgi. Patiesībā daudzas grāmatas man šķiet smieklīgas, pat ekonomikas, jo, piemēram, grāmatas autors izklāstot savas domas izmanto pārāk daudz izsaukumzīmes vai daudzpunktes.
Poruku Jānis salīdzina sliktus cilvēkus ar nejaukiem gliemežiem. Viņš bija tik slikts kā nejauks gliemezis. Nē, nepavisam nav smieklīgi. Nejauki gliemeži var būt patiešām briesmīgi.
Es gribu skatīties komēdijas, bet tikpat labi es varētu taisīt siermaizītes vai domāt ar Altmarkas miera līgumu. Altmarka ir varens vārds. Tieši ar Altmarkas miera līgumu beidzās Poļu Zviedu karš. Pārsteidzoši. Patiesībā nē, vēstures jautājumus pārzinu ne visai lieliski, gluži tāpat kā ģeogrāfiju, tāpēc iespējams, ka Altmarkas miera līgums bija kaut kas pavisam paredzams un nepārsteidzošs.
Pašlaik man būtu jācenšas iegaumēt visus ģeogrāfiskos nosaukumus Eiropā, tos, kurus parasti visi zin bez mācīšanās, jo tā taču ir Eiropa, kurš gan nezin, kur atrodas Sicīlija vai Skandināvijas pussala?
Bet es domāju par aknu reklāmu. Aknas ir interesantas. Cilvēkam ir viena akna, bet pareizi ir aknas, daudzskaitlī. Cilvēkam ir viena aknas. Tikko sapratu, ka aknu pastēti pagatavo no aknām (attapīgi). Apsolos nekad mūžā (šodien) neēst aknu pastēti.
Pa Eiropas hītu radio pašlaik skan Avril Lavigne - Complicated, saistās ar citronkokiem, karstu vasaru un asfaltu. Ar vasaru tāpat kā ar bitēm neko nekad nevar zināt, vismaz es nevaru, pašlaik. Būtu skumji gan palikt šeit, gan arī būt ārpus Latvijas robežām. Bēdīgi, ka nav iespējams atrasties divās vietās vienlaicīgi. Šādos gadījumos ir jāatceras, ka nekas nav neiespējams, jādomā pozitīvi un jāgaida pirmie sniegpulkstenīši.
Pēdējā laikā nokavēju visus pulksteņus 22:22 un 11:11, tātad vēlēšanas tik pat kā neievēlos, kā arī nelasu Postsecretus. Pavisam neraksturīgi man. Senāk postsecretus gaidīju katru svētdienu un biju tā, kura visiem atgādināja, lai neaizmirst izlasīt, un uz dzimšanas dienu vēlējos kādu no Postsecret grāmatām. Eh.
Alexz Johnson -  I'm in love with my guitar.

Lai Jums laime !

Cietums

 Reiz sensenos laikos, aizvakardien, atbrienot mājās, pastkastītē atradu vēstuli, ar neparastu zīmogu. No Centrālcietuma. Protams, vēstules saņemt ir dikti jauki, it īpaši, ja tās ir glītā rokrakstā, eh, nu patiesībā, rokraksts nav svarīgs, galvenais, lai tās nav no cietuma.
Protams, ir dikti jauki, ja Tu pazīsti visdažnedažādākos cilvēkus, bet cietumnieki, tas ir mazlietiņ par traku. Nav tik traki, ja viņi vairs nav cietumā (vai arī vēl nav).
Protams, ir slikti, ja ar pareizrakstību ir problēmas, bet, ja Tu esi cietumā, Tavs gadu skaitlis sākas ar divi, un Tu vārdu ģimene raksti kā džimene, tad tas nepavisam nav smuki. Jā, kad viņš iznāks no cietuma, viņš grib veidot ģimeni (nē, nejau ar mani). Eh. Cilvēki nemainās, lai kā arī censtos.
Zaļā tēja ir apbrīnojama, garšīgāka nekā kafija un aizdzen miegainumu.
Mans grandiozais plāns gulēt piecas stundas nedēļā un pārliecība, ka miegs nekam neder cieta neveiksmi. Aizvakardien (ja bloga ierakstu raksta vairāku dienu laikā, tad sanāk, nevis šodien vai vakardien, bet aizaizvakardien, senlatviešu ticējums) aizmigu pulksteņos 16:00 un pamodos tikai šorīt (vakarrīt?), bet miegaina. Es varētu nogulēt divdesmit četras stundas un vēl mazliet. Tagad, rītdien, kaut kad.
Ārā ir sniegs, trakoti daudz sniega, bet skaisti. Nē, man pavisam noteikti nevajadzētu priecāties par sniegu, jo ir jāgaida pavasaris, dubļi un pasaules gals.
Cilvēki patiesībā ir dīvaini, ziemā vajag pavasari, rudenī ziemu, pavasarī vasaru, rudenī vasaru, vasara uzvar. Jāatceras, ka arī vasarā ir lietainas dienas (man patīk lēkāt pa peļķēm) un arī vasarā mēdz būt neforšs laiks, tomēr vasara ir un paliek vasara.
Ģitāra nav nemaz tik ļoti sarežģīta, šodien pirmo reizi ejot no ģitārstundas biju ļoti priecīga, beidzot man sāk kaut kas sanākt. Tagad es varētu činkstēt, par to, ka man sāp pirksti un, ka apvienot ģitārspēles stilu ar akordiem un dziedāšanu ir neiespējami, bet es labprātāk izvēlos doties ēst, vai vismaz pēc tējas, jo pēdējās dienās mana ēstgriba ir samazinājusies, tomēr tas nenozīmē, ka es neēdu. Ēdu, slinkoju un klausos neinteresantu mūziku. Ir skaista, liriska, smaga, dīvaina, jautra, iepriecinoša, garīga, apbrīnojama, interesanta mūzika, bet es izvēlos neinteresantu. Bēdīgi man.

Veiksmi !

Nedomas.

Burti. Īsi teikumi. Un man patīk skatīties kā satumst.
Vai var būt tā, ka vienu brīdi domā tik daudz, ka paspēj izdomāt visas domas un tad, kad domas ir izdomātas tās vairs nespēj domāties? Piemērs - Tev ir jāizlasa grāmata septiņu dienu laikā, savukārt Tu to izlasi trīs dienās. Četras dienas paliek nekā nelasīšanai.
Manas domas pašlaik nedomājas. Mazliet muļķīgi. Mazliet nekā. Un man ir jauna kafija, bet es gribu jaunu matukrāsu. Kafijkrāsā.
Man patīk dubļi, man patīk lietus, man patīk, ka šogad būs pavasaris. Prieks, mazlietiņ.
Man patīk atcerēties, ka man ir ģitāra un gandrīz sākt spēlēt. Nav tās sajūtas, ka ir jāspēlē. Bet būs. Pavisam noteikti būs. Man patīk domāt, ka es māku nedomāt. Man patīk runāt par lietām, kuras man patīk. Ir ļoti maz tādu lietu, kuras nepatīk. Šobrīd.
Īsi teikumi ir neinteresanti? Vismaz viegli lasāmi. Īsi teikumi, īsas domas. Gari mati, īss prāts. Man ir gari mati, sasodīts. Tāpēc katru dienu vismaz vienu reizi atgādinu, ka nekad neiešu pie friziera. Nešaubos, ka ir visai kaitinoši, ja katru dienu, kas tāds jādzird. Bet var jau pieciest.
Miers. Klusums gan ne. Tieši šobrīd ir vēlme klausīties saldas, liriskas dziesmas, tādas no kurām cukurs birst. Tā nemēdz notikt bieži. Sentimentālisms. Varētu lasīt dzeju. Neesmu dzejas cienītāja, parasti dzeja man šķiet smieklīga. Tomēr ir daži dzejnieki, kuri, manuprāt, ir cienīgi sevi tā saukt. Un vispār, man patīk dzeja bez atskaņām.
Nekas par neko. Nav diez ko aizraujoši.

And I promise I will be there you know I will
And I promise I will be there you know I will
And I promise I will be there you know I will
And I promise I will be there you know I will.

/JLS - Keep You /

Lai Jums gudras domas !