2010 atskaite.

Ceturtdien, 2009. gada 31. decembrī es sastādīju sarakstu, kurš atrodas šeit, ar lietām, ko vēlos paveikt visa gada garumā.
Tad, nu, laiks paskatīties cik ārkārtīgi lieliski man veicās.



1. Būt laimīgai.
Jā, tas man izdevās. Nē, es nebiju visu gadu gluži laimīgākais cilvēks pasaulē, bet, manuprāt, laime sastāv no daudziem maziem, brīnumainiem mirkļiem, vai arī lieliem, bet galu galā laimīgiem un tādiem, kuri liek smaidīt, smaidīt, smaidīt tā no sirds, tomēr jāatceras, ka katrs mirklis izgaist, bet vismaz tos atceroties rodas prieks. Es pavisam noteikti šogad biju laimīga.
2. Izlasīt grāmatu krievu valodā.
Nē, neizlasīju, patiesībā pat neiesāku lasīt, bet es izlasīju vismaz četras grāmatas angļu valodā, un traki daudz žurnālu angļu valodā, bet, jā, angļu valoda nemaz nav krievu valoda, tātad - nē, tas man neizdevās.
3. Labi spēlēt ģitāru.
Nē, nē. Tātad, uz ģitārstundām es devos regulāri līdz maija mēnesim, tad ģitāru nācās pamest uz visu vasaru, un novembrī es biju uz vienu ģitārstundu, tad, nu - nē, šis punkts palika neizpildīts.
Tomēr ir lieliski atrasties nelielos pasākumos, kuros apmēram puse no visiem cilvēkiem māk spēlēt ģitāru, un spēlē, un tad ir jādzied, un prieks. Tāpēc es kādu dienu noteikti spēlēšu ģitāru labi. 
4. Izlemt, ko vēlos darīt nākotnē.
Jā, es mazlietiņ izlēmu. Protams, es dažkārt esmu neizlēmīgākais cilvēks vispār, bet tagad es skaidrāk apzinos kādu vēlos savu nākotni, saskatu to skaidrāk, un skaidri zinu, ko nevēlos. Tas jau ir liels solis uz priekšu.
5. Būt īstajā laikā, īstajā vietā, ar īstajiem cilvēkiem.
Jā, jā, jā ! Tas man izdevās pavisam noteikti. Ārkārtīgi lieliskas atmiņas, ārkārtīgi lieliski cilvēki. Traki jautrs pavasaris, vislabākā vasara, skaists rudens, jauka ziema. Patīk, patīk, patīk atrasties īstajā laikā, īstajā vietā un ar īstajiem cilvēkiem.
6. Sportot.
Nu, jā. Gada sākumā es apmeklēju trenažieru zāli diezgan regulāri, vasarā es skrēju, diezgan neregulāri, un kaut kad aizpagājušajā nedēļā biju trenažieru zālē, vēl es apmēram regulāri apmeklēju sporta stundas. Tātad, apmēram jā.
7. Domāt pozitīvi.
Jā, labas domas. Ja ir kāds gads, kurā es esmu domājusi tik traki daudz labu domu, tad tas pavisam noteikti ir 2010. Es ļoti ticu, ka domām ir milzīgs spēks - domu spēks.
8. Mazlietiņ pievērsties veselīgam dzīvesveidam.
Mazlietiņ izdevās, vienu traku brīdi es svēru daudz mazāk, nekā jebkad, bet , tagad svari arī rāda diezgan smuku skaitli. Ne pārāk veselīgs dzīvesveids, bet mazlietiņ gan, jo es gandrīz vienmēr ēdu brokastis, tas ir ļoti svarīgi.
9. Katru dienu izdarīt vismaz vienu labu darbu.
Nevaru apgalvot, ka tas man izdevās katru dienu, tomēr pasaule pavisam noteikti ir kļuvusi mazlietiņ labāka daudzu, nelielu, labu darbu dēļ.
10. Neaizmirst draugus.
Es ļoti ceru, ka izdevās un draugi nejutās ļoti aizmirsti, vai arī nejutās neaizmirsti nemaz. Lai nu kā, es jūs ļoti atceros.
11. Nepārtraukt ticēt brīnumiem.
Brīnumi notiek un, jo vairāk tie notiek, jo vairāk tiem ticu un notiek tāpēc, ka ticu.  Jā, izdevās.
12. Satikt sen nesatiktus cilvēkus.
Domāju, ka man ir jāpadomā. Jā, es satiku. Satiku neredzētus trīs mēnešus, pus gadu, divus gadus, visu dzīvi un galu galā jauki.
13. Kļūt izlēmīgākai.
Mazlietiņ jā. Es neesmu izlēmīgākais cilvēks pasaulē, bet pavisam noteikti esmu daudz izlēmīgāka nekā pirms gada.
14. Vairāk laika veltīt mācībām.
Jā, man liekas, ka gada sākumā man tas izdevās, bet nedomāju, ka esmu sākusi veltīt vairāk laika mācībām kopumā.
15. Apmeklēt lielisku koncertu.
Prāta Vētras koncerts, jā, lielisks.
Tikko iepazītas latviešu puišu grupas koncerts bez mūzikas pavadījuma, mašīnu stāvvietā ar skatu uz visu pilsētu un okeānu, naktī, jā, arī lielisks. 
16. Izlasīt Sūzenas Kolinsas grāmatu "Bada spēles".
Nē, neizlasīju. Tomēr izlasīju trīs dzejoļu krājumus, kas ir pārsteidzoši, jo nekad iepriekš dzeju nebiju uzskatījusi par lasītvērtu lasāmvielu, bet jāatzīst, ka tagad esmu daudz citādās domās. Par grāmatu lasīšanu kopumā nebiju aizmirsusi nemaz.
17. Sākt rakstīt blogu ''Time of movies''
Nē. Man liekas, ka man būtu jāpacenšas rakstīt vairāk savā mīļajā, vienīgajā blogā un tikai tad jāsāk domāt par cita izveidi. Melnrakstos stāv tiešām nesaskaitāmi daudz iesāktu ierakstu, bet kaut kā neatradu domas, vārdus, teikumus, lai tos pabeigtu. Apsolos laboties.
18. Atrast savu mūziku, kura tiešām tik patīk.
Jā, tas man noteikti ir ļoti izdevies. Man patīk, patīk mana mūzika, man patīk, ka tā spēj mainīt noskaņojumu vienā mirklī, man patīk manas atmiņdziesmas.
19. Nepadoties.
Nekad nepadoties, jā, pavisam noteikti neesmu aizmirsusi.
20. Iemācīties gatavot ēst.
Nē. Protams, es māku uzsildīt picu un sataisīt salātus, bet man bieži vien negaršo ēst un es varētu izdzīvot arī ēdot tikai zemeņu saldējumu vai augļus, turklāt man vēl ir daudz laika, lai iemācītos

Es neizpildīju visus punktus, bet bieži vien ir tā, ka brīžos, kad neko neplānojam, viss notiek daudz, daudz lieliskāk nekā cerēts. Es esmu priecīga, jo šis gads bija trakoti lielisks. Paldies, 2010.

Mazlietiņ

Labdien. Es esmu dzīva, man ir tēja, man nepatīk aukstums, pārlieku daudz sniega un nepatiesības. Man patīk gulēt, daudz par daudz un visu laiku. Man patīk nedomāt tajos rītos, kad pamostos nesmaidot. Man nepatīk nesaprast kāpēc ir tā, ka mēs kaut ko īsti novērtējam tikai tad, kad pazaudējam un man ārkārtīgi nepatīk atzīt to, ka tā ir mazlietiņ patiesība, patiesībā ļoti vairāk nekā mazlietiņ.
Es tikai vēlos mainīt pasauli.

 

Tikko bija septembris, tikko es pamodos pulksteņos 11:11, tikko bija rudens, tikko es redzēju kā iedegās gaisma laternas, tikko bija pilna tējas krūze, tikko es biju pilnīgi pārliecināta par to, ko vēlos, tikko es domāju, ka es nekad nevēlētos pagriezt laiku atpakaļ, tikko es zināju, ka ideāli pastāv, tikko vairs nav. Ir tagad. Man nepatīk tagad. Man nepatīk šī sajūta, izmisums un skumjas, patiesībā ne gluži tā, jo pievienojas vēl mazlietiņ prieks, mazlietiņ nekas un mazlietiņ viss. Ir jādomā par lietām, kuras patīk. Man patīk tie rīti, kad saule spīd spožāk par sniegu un leduspuķes zied kaimiņu logos. Man patīk vakari pēc tiem rītiem, kad es vēlos skatīties uz istabu pustumsā, klausīties dziesmas kurās ir vasara un smaidīt. Man patīk, ka es dažkārt brīvdienās jūtos ļoti kā brīvdienās, atpūtusies un ar skaidrām atmiņām. Lietas, kuras patīk neliek izmisumam pazust, vēl ne.

Ziemassvētku laiks, es biju pilnīgi pārliecināta, ka pagājušā gada Ziemassvētkos mājās bija eglīte, bet mani ļoti centās pārliecināt, ka tā nebija un taisnība, tās nebija, jo visi bija slimi, es arī. Nebija īsti daudz svētku sajūtas, nebija nemaz. Patiesībā savādi, jo tie pavisam iespējams bija sliktākie Ziemassvētki vispār, tātad tiem vajadzēja palikt atmiņā, bet es tos neatceros. Es māku aizmirst lietas, kuras nav lieliskas. Es māku neatcerēties.

Kāpēc jāiet gulēt, ja tāpat būs jāmostās ?

Kāpēc jāmostās, ja tāpat būs jāiet gulēt?

Pasakiet, man lūdzu, kāpēc un iemāciet man izlēmību. Ir jāsāk ar mazu lietu izvēli, piemēram, nagu lakas, bet es zinu kāda tā ir. Melna, sarkana, zila vai nekāda. Maza izvēle var būt cepumu izvēle. Es zinu arī to. Šokolādes cepumi. Pavisam vienkārši šokolādes cepumi. Mazas izvēles ir vienkāršas.
Yellowcard - Light up the sky.
Mazlietiņ vairāk prieka. Mazlietiņ vairāk krāsu. Un viss ir mazlietiņ lieliski.
Paldies. Par visu un tāpat vien. Ir tāda sajūta, ka ir jāpasaka paldies, jāpasaka visiem.

Lai Jums traki daudz laimes !

Novērtēt

Dažkārt ar mani ir sarežģīti. Dažkārt es gribu apsēsties uz asfalta un vērot kā gaisma iedegās laternās, vērot no rīta līdz vakaram. Dažkārt es prātoju kāda ir atšķirība starp te un tagad. Mēs visi esam tagad, bet es esmu te. Atšķirība ir tāda, ka mēs visi nebeigsim būt tagad, bet es vairs varu nebūt te. Dažkārt es domāju, ka labāk ir nedomāt. Dažkārt es vēlos klausīties vienu dziesmu visu dienu un aizmirst to, ka jāatceras atcerēties. Dažkārt es vēlos uztaisīt divdesmit četras siermaizītes un apēst nevienu. Dažkārt es uzskatu, ka man nav asaru, tā pavisam nav. Dažkārt es gribu domāt, ka laika vairs nav. Dažkārt es gribu nerunāt ar nevienu, jo runāšana šķiet bezjēdzīga. Dažkārt es nesaprotu vai ir normāli nekad nelasīt grāmatas un pieaudzēt gēla nagus. Dažkārt es gribu gulēt daudz un aizmirst, kas ir laiks. Dažkārt es gribu, lai kāds parunā ar mani par dzīvi pēc simtu trīsdesmit septiņiem gadiem, savu dzīvi, mūsu dzīvi. Dažkārt es vēlos visiem  pateikt 'neaizmirstiet, kas jūs esiet'. Cilvēki mēdz aizmirst.

Dažus gadus atpakaļ es ļoti vēlējos, lai manis uzņemta fotogrāfija tiktu publicēta. Žurnālā, rīta laikrakstā, kalendārā, grāmatā, vietējā avīzē. Pavisam nesen es saņēmu grāmatu, kurā ir publicēti divi mani stāstiņi. Es īsti nejūtu prieku. Protams, ir cilvēki, kas raksta visu mūžu, bet tā arī nekad neierauga savu darbu grāmatā. Laikam jānovērtē. Man jāmācās novērtēt.

Lai Jums veiksme !

Aļaska

Es gribu vasaras zaļo krāsu un Aļasku. Vasara vienmēr ir saulaini zaļa, pat tad, ja nav saules. Aļaska ir skaists vārds, tā reiz sauks manu suni.
Vienmēr ir skaidri jāzina, ko īsti vēlies. Šodien es vēlējos piedalīties valsts svētku atzīmēšanā, tāpēc apmeklēju koncertu, kurā viss bija traki latvisks - dejas, dziesmas, valoda, un tādas lietas, kuras pavisam iespējams nemaz nav lietas savā būtībā, man nav ne jausmas kāpēc es šajā teikumā pieminu tādu vārdu kā būtība, bet galu galā arī būtība ir latvisks vārds. Koncerts bija ārkārtīgi jauks līdz man ļoti sāka nākt miegs, nē, bet man tāpat patika. Vakarā es vēlējos doties aizdegt svecīti par godu Latvijai, man izdevās, esmu dzīva. Tas viss tikai tāpēc, ka skaidri nav zināms vai nākošajā gadā valsts svētkus sagaidīšu valstī, ko jāsauc par dzimteni. Man liekas, ka es šeit, jā, šeit Latvijā, mazlietiņ mīlu atrasties. Mājas ir mājas, lai gan, man vēljoprojām ļoti liekas, ka māju sajūtu var iegūt jebkurā vietā pasaulē, protams, ne vienas dienas vai nedēļas laikā, bet ar laiku pavisam noteikti. Laiks bieži vien ir tas, kas kādu dienu var vairs nebūt.

Agri vai vēlu tu mirsi. Tāpēc kārtīgi apdomā, ko grasies darīt šodien. Un ko gribi darīt rīt un visā atlikušajā dzīvē. /P. Koelju/

 Un šodien es domāju. Es nevaru dzīvot mūžīgi, bet es vēlētos kaut es spētu neaizmirst, ka dzīvoju. Jā, pašlaik es nevaru aizmirst, bet es nezinu kā būs pēc divi simti pieciem gadiem skaitot no šī brīža. Es saprotu, ka ar katru dienu dienu skaits samazinās un, ka nevienu tas īsti neuztrauc. Vēstures skolotāja teica, ka katram ir savs dzīves uzdevums. Manuprāt, tā nav. Visiem dzīves uzdevums ir viens un tas ir dzīvot. Cik ļoti ir iespējams, ka visiem ir arī viens liktenis ? Es neesmu pārliecināta vai ticu liktenim. Es neesmu pārliecināta par ticību daudzām lietām. Bieži vien ticība ir viss, kas nepieciešams.
Vai ir iespējams izmērīt ticību? Ļoti ticēt, mazlietiņ ticēt, nemaz neticēt. Sarežģīti. Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka dzīve ir trakoti vienkārša, pat tad, ja dažkārt var saprast ļoti maz, bet tas tikai tāpēc, lai nepazustu nozīme nesaprotamajam. Saprotot visu nav īsti interesanti dzīvot. Un es gribu izdomāt ko vēlos darīt visā savā atlikušajā dzīvē.

Lai Jums prieks !

Elfi

Es reiz sāku bloga ierakstu, lai činkstētu par to, ka esmu slinka un nevaru aizmigt, bet tas visu šo laiku atradās pie melnrakstiem.
Man ir jāmācās fizika, bet kubika rubika atrisināšanas formulas, tukša glāze vai zirnekļu tīkli pašlaik šķiet daudz interesantāki par gaismas elektromagnētisko viļņu izplatīšanos. Fizika ir neapšaubāmi ģeniāla, jo šodien tā lika man saprast kā rodas varavīksne un esmu vīlusies, jo biju pilnīgi pārliecināta, ka varavīksnes galā ir apslēpts rūķu zelts, nevis elfu, patiesībā es vēljoprojām uzskatu, ka elfu nav, bet dārza rūķi ir trakoti biedējoši.
Es tikko izdzēru kafiju no nemīļākās krūzītes, tapēc man ļoti nenāk miegs. Es tikko sapratu, ka neatceros, kad pēdējo reizi izlasīju grāmatu līdz beigām, tāpēc izlēmu, ka, pabeidzot mācīties fiziku (tas iespējams būs nekad), es pavisam noteikti pabeigšu lasīt Kurta Vonnegūta grāmatu, kurai ir nosaukums, kuru es pašlaik ļoti atceros.
Man ir krekls ar pingvīnu, tas man ir jau kādu laiciņu. Reiz es apgalvoju, ka tad, kad man būs krekls ar pingvīnu, apelsīnu sulas glāze un Kalifornija es būšu priecīgākais cilvēks pasaulē. Man liekas, ka tā varētu būt taisnība.
Pēdējā laikā es nemāku domāt un lielākoties uzskatu, ka dzīvoju 2011. gadā, ja tā patiešām būtu, tad es pavisam noteikti ievēlētos vēlēšanos 11. novembrī pulksteņos 11:11.
Novembris. Man patīk silti rudens vakari un gaismiņas. Tad šķiet, ka viss ir lieliski.

 

Pašlaik es jūtos apjukusi. Tā vienkārši. Pārāk daudz neskaidru domu.

The Exies - Stray.

Es zinu, ko es nesaprotu. Es nesaprotu kāpēc sviestmaizes sauc par sviestmaizēm pat tad, ja uz tām neuzklāj sviestu.

Lai Jums laime !