lieliski

ja pirmais jautājums , ko draudzene uzdod no rīta ir ''tev vajg tauku atsūkšanu?'', tad iespējams jums tas liktu aizdomāties par svara problēmām, bet tas vēl nav viss. pusdienlaikā vecmāmiņa uz manīm paskatījās ar iznīcinošu skatienu un teica ''tā tev saucās veselīga ēšana? Tu zini mazajās klasēs bērni ir pārāk resni, pa radio dzirdēju !'' (ar to viņa domāja, ka pamatskolā katrs trešais bērns cieš no aptaukošanās), es ar neizpratnes pilnu intonāciju, kas bija skaidri saklausāma manā balsī jautāju - ''Un vai tad mani tas skar?'' , bet viņa šķietami apmulsa par šo jautājumu un atbildēja ''nē, tu esi pārāk tieva !'', tad vectēvs iejaucās sarunā un noteica termiņus līdz kuriem man ir jāuzresnē. lieliski.
pēc 15 minūtēm man ir jāatgriežas skolas neviesmīlīgajās telpās un ar izbrīnu jāaplūko bioloģijas grāmata visu bezgalīgi garo bioloģijas stundu, pie tam mana solabiedrene nav skolā, tas bioloģijas grāmatas aplūkošanu padara vēl apnicīgāku. lieliski.
man šķiet, ka a) es domāju ārkārtīgi dīvaini ; b) es nepierasti rakstu.
lai jums lieliska diena , ļautiņi !
lieliski.
turpinājums
bioloģijas stunda bija ļoti.. kaitinoša. kā vienmēr.
pašlaik es esmu uzvarējusi zvēru, kas mitinās skapī - ''mannavkovilkt'' un nezinu, ko lai iesāk.
pastāstīšu par savu brālēnu (pusbrālēnu?). vakardien es šo cilvēku, kurš nesen pametis cietuma labiekārtotās telpas un, kura labākā draudzene ir pudele, redzēju. viņš ļoti pieklājīgi sasveicinājas un centās uzturēt sarunu, un reizē pūlējās noiet taisni vai vispār nostāvēt kājās. mēs runājām vairāk nekā pēdējo 10 gadu (nepārspīlēju) laikā (jajajā, kādus divus teikumus), vēl man bija tas gods redzēt savu māsīcu ar kuru bērnībā bija visai māsiskas attiecības, tagad viņa daudz neatšķiras no sava brāļa - mana brālēna (pusbrālēna?). cilvēki mainās, tas ir tik sarežģīti, tu nekad nevari zināt kāds cilvēks būs pēc gada, diviem un vairāk.
laikapstākļi mani pārsteidz, jo dienas mēdz būt tādas -
rīts: āa, sniegs, dievinūuu.
pusdienlaiks: slapjš sniegs , nenormāli spēcīgs vējšs.
vakars: dubļi, dubļi, neiedomājami auksts.
nakts: līst lietus.
mans dienas laikapstākļu apskats (no rīta, pusdienlaikā,vakarā, naktī) var tikt uzskatīts arī par dzejoli, bet tad ir jāraksta lūk tā -

āa,
sniegs,dievinūuu

slapjš sniegs,
nenormāli spēcīgs vējš
dubļi, dubļi
neiedomājami auksts
līst lietus

īsts dzejnieces talants. vēl tikai nedaudz un pārspēšu Lauri Reiniku dziesmu vārdu sastādīšanā. ģeniāli.
atgādinājums: neaizmirstiet uzrakstīt vēstuli Ziemassvētku vecītim.

lai jums silts laiks, silta tēja un snieeegs!

jā.nē.

ja jums būtu vairākas reizes krimināli sodīts brālēns (pusbrālēns?) un viņš pēkšņi sāktu izrādīt nepamatotu interesi par jūsu dzīvi, vai būtu iemesls uztraukumam? es ceru, ka atbilde ir nē.
ja jūs skatītos seriālu un vienīgais, kas jums iepatiktos būtu aktieris, kas tikko iznācis no cietuma un vēlāk izrādītos arī narkomāns un izvarotājs, vai būtu iemesls uztraukumam? (cik ironiski) es ceru, ka atbilde ir nē.
ja jums apniktu rakstīt un blogā būtu uzrakstīti tikai divi jautājumteikumi un divas atbildes, jūs publicētu ierakstu? es ceru, ka jā.

Coldplay - Fix You

no heaven, no hell

pilnmēness.
nemaz nebrīnos, ka man ir tik dīvains garastāvoklis.
dažkārt škiet, ka nedzīvoju īsti pareizi. kurš gan var pateikt, kas ir pareizi un , kas ne?
manas domas aizņem nevis pingvīni, bet gan cilvēks, kas man bija sava veida paraugs, ja nebūtu viņa, tad es nebūtu tas, kas es esmu tagad. viņa vairs nav, ilgu laiku kā nav, tas ir visai sarežģīti, jo es nezinu kā dzīvot. es vairs nezinu, kas ir labi un, kas ir slikti. tā robeža ir zudusi, tagad var tikt novilkta tikai cita, savādāka. paraugs ir atgriezenisks, bet pazūdošs. man laikam ir pielipusi šī nesaprotamā rakstība. pietiks. man nevajg nekādus paraugus, pati mācīšos dzīvot.
ziniet, ir izdevīgi ticēt liktenim, jo dzīvojot ar ticību liktenim var atļauties darīt daudz vairāk muļķību un pie tam attaisnoti.
(šeit ir dzīļdomīga atstarpe starp rindkopām)
es sāku tulkot krievu dziesmu, tiku līdz pusei un sapratu, ka dziesma ir galīgi nepievilcīga. likšu mierā Timati ( mana mūzikas bezgaume nav mainījusies) un klausīšos kaut ko tikpat foršu kā Foo Fighters - My Hero (nejaukt ar Enrikes Iglesiasa Hero).
es saprotu, ka ir pulksteņi 1:56 naktī, es neesmu pat mēģinājusi saprast matemātikas mājasdarbu (bet toties izrēķināju nepareizi fizikas uzdevumu), kā arī neesmu pievērsusi īpaši daudz uzmanības biznesa ekonomikas grāmatai. pilnīga bezatbildība? jajajā, bet novelšu visu vainu uz to, ka man gribas bēdāties un uz pēkšņi radušos, neizskaidrojamo bezmiegu. es neesmu depresīva vai arī kā citādi dīvaini noskaņota uz dzīvi, neuztraucieties (vai arī uztraucieties) dzīvot man nav apnicis.
2:00. nu ko, es jums pastāstīšu par savu nāvējošo dzimumzīmi. viņa ir izpletusies pa pusmuguru un sāp, tas nozīmē, ka solāriju es neapmeklēšu (vispār esmu ar visām četrām pret solārijiem un tā). dzimumzīme kļūst nāvējoša tikai katrā otrajā gadalaikā. tas ir tā: pavasarī - nāvejoša; vasarā - normāla;rudenī - nāvējoša; ziemā - normāla, un tā visu laiku.
man deviantartā ir jauns avatars, tāds - - un mani uztrauc vai tas nav pārāk dīvains, nu tāds, ka katrs otrais turcietis uzskatīs par vajadzīgu man uzrakstīt. un, jajajā, tās ir manas kājas. izskatās pat tievas, apbrīnojami. vispār visu pagājušo nedēļu es esmu sprotojusi (5 reizes nedēļā!) un raudājusi par to, ka kājas kļūst muskuļainākas.
es māku salikt kājas lotosa pozā un tu nē, ha. patiesībā nebija nemaz tik viegli, bet ar ilgstošiem mēģinājumiem vairāku gadu garumā es to paveicu . un es māku pieskarties pirkstgaliem, vēl pagājšgad es šeit činkstēju, ka esmu vienīgais cilvēks uz pasaules, kas nemāk pieskarties pirkstgaliem. re, viss mainās. apbrīnojami. apbrīnojami ir viens apbrīnojams vārds.
man nenāk miegs. rudens, man ļoti patīk tieši tas kā no kokiem krīt lapas. tiktiktik forši. lietus. ah. dzīve taču ir skaista (tad nu gan brīnumi). man nenāk miegs.
2:13. es augstāk par visu vērtēju brīvību. (augstāk par visu? nu nē, drīzāk ļoti augstu.)
jābeidz domāt. pingvīni ir forši. miega trūkums izraisa visādas dīvainības.


lai jums prieks !
^____^

edit: es neguļu un dusmojos uz to, ka rakstot blogu aizmirstu par draugiem.lv, un neatbildu uz vēstulēm. kas pie velna ir ideāla drauga tests? ookei, turpinu dusmoties uz sevi. melni burtiņi. patiesībā esmu mazliet laimīga. vī.
edit-edit: es jums jau teicu, ka man patīk mašīnas? kad es iesāku rakstīt blogu, es nespēju pārtraukt. trakas lietas. 2:30
arlabunaksniņu, saulītes.

kastanis

negribu nekādu fiziku un nekādu bioloģiju, gribu milzīgu kasti ar saldējumu un muļķīgu romantisko komēdiju, kā arī vismaz divas salvešu paciņas. mans garastāvoklis ir nožēlojams.
jau otro dienu cenšos lasīt bioloģiju vai fiziku. neveiksmīgi. beigu beigās nonāku pie The O.c otrās sezonas skatīšanās un raudu katras sērijas beigās/vidū/sākumā, jo ir taču tik skumji/jauki/aizkustinoši. jūtos sasodīti emocionāla.
nē, nepalīdz ne kartīga izgulēšanās, ne arī ''Alesha Dixon - Let's Get Excited'' klausīšanās (pasarg' dies, tā dziesma ir šausmīga), ne arī iziešana ārā. vienu dienu man tik ļoti gribējās vienai sēdēt pilsdrupās un skatīties uz nenormāli skaistajām debesīm, bet man neatļāva palikt vienai, it kā es būtu gatava iet slīcināties, vai arī pazust parkā. netaisnība.
tikai nemēģiniet man piesiet visādas rudens depresijas un neesošas problēmas.
man patīk rudens.
es gribu, lai līst lietus. visu dienu, bez apstājas, jo tādam ir jābūt rudenim.
svētdienas ir manas nemīļākās dienas, pat vasarā, kad visas dienas tāpat ir šķietami vienādas.
un vispar, esmu sapratusi, ka pa mājām nedrīkst staigāt XXL izmēra kreklos, lai cik ērti arī viņi nebūtu un matus sataisīt kaut kādā dīvainā veidojumā, jo nekad, nekad nevar zināt, kad tavas mājas pagalmā uzradīsies skaists, sarkans motocikls.
mani laimes kastaņi nav savos uzdevumu augstumos, bet es tāpat ticu kastaņu maģiskajam spēkam (tāpat kā komisāram Reksim un ziemassvētku vecītim). es šeit tēmas mainu biežāk, nekā ūdeni akvārijā. man nav akvārija. akvāriji ir biedējoši, man labāk patīk kaktusi.
mājinieki mēdz nepamatoti domāt, ka es pa naktīm neesmu mājās. lūk, tas ir dīvaini. vēl jau viņi dažreiz nemaz nezin, cik veca es esmu un, kad ir mana vārdadiena, tāpēc piedodami, kā sunshine saka ''nezināšana ir svētlaime''. man gan liekas, ka tā nav, bet ej nu sazin.
skatīsimies uz visu no gaišās puses - es esmu laimīga un skaidri zinu, ko gribu. (jajajā,kasti saldējuma un stulbu filmu =D)



lai jums bezgala foršs rudens ! :)

diena pirms rītdienas - šodiena?

nē, es neesmu devusies ziemas guļā, vienkārši esmu bezgala slinka.
18. dienas neesmu rakstījusi blogu, tas ir kas neredzēts. pēdējā laikā vienkārši negribas izklāstīt savu interesanto dzīvīti visiem interneta iemītniekiem.
nu, ko, pašlaik es dzeru jogurtu, kurš varētu būt melleņu, vectēvam no viņa ir slikti, bet ziniet garšīgs. āa, un es esmu sākusi skatīties The O.C , jajajā, kad viņu rādīja pa tv katru darbdienu es viņu neskatījos, bet tagad es esmu tikusi līdz otrās sezonas trešajai sērijai.
tā kā es vairs nemāku rakstīt, sākšu ar šodienas atstātīšanu. no rīta pulksteņos 6:30 bija nenormāli skaistas oranžas debesis, nē, es viņas neredzēju, jo aizkari bija aizvilkti, pēc tam es aizmirsu pārlikt modinātāju un nogulēju līdz 7:30, tad ļoti steidzos, kā jau katru darbdienas rītu. tad sekoja kārtējā rīta saruna ar kaimiņiem par bezjēdzīgām tēmām un tā. fizikā es pārsēdos uz pirmajām rindām, labāk var redzēt un cena tā pati, bez tam ar klasesbiedra palīdzību kaut ko arī saprotu, brīnumi.
kā man iet? pa šīm 18 dienām mans noskaņojums ir bijis ļoti mainīgs. bija dienas, kad biju nenormāli laimīga, bija dienas, kad nespēju pārstāt raudāt, bet tā jau tam jābūt. pašlaik viss ir normāli. šodien esmu bezgarastāvokļa, tas nenozīmē, ka garastāvoklis ir slikts, viņa nav vispār. vakarā gan ir klases pasākums GARĀŽĀ. tur pēc maniem neaprēķiniem būs auksti. tāpēc ņemšu savu pūkaino un nenormāli silto vesti, kura ir veiksmīgi paslēpta dziļi, dziļi skapī un beidzot uzvilkšu. galvenais, lai kājas ir siltas, biju iecerējusi vilkt čībiņzābakus, bet līst lietus, viņi izjuks, pajuks un sajuks. vai dieniņ, jums nu gan ir interesanti lasīt par to, ko vilkšu , vai ne? bet atcerēsimies, ka arī manā skapī dzīvo zvērs, kuru sauc ''mannavkovilkt''.
man tagadiņās ir There for tomorrow albumiņš, nekā ļoti skaista pagaidām tur nav. dziesmas kā dziesmas, bet vismaz glābj no bezgaumīgas mūzikas klausīšanās.
es esmu mainījusies, no vairs rītiem nedzeru kafiju, jāatzīst, ka jūtos tāpat kā tad, kad dzēru. nemiegaina.
man nav ZPD tēmas (droši sakiet ieteikumus, neieteikumus, jebko, heeelp), es labprāt taisītu ZPD fizikā, bet neviens netic maniem spēkiem, jo fizika taču ir akmansdievs, grūta ! gada laikā šī jau būs ceturtā ZPD tēma, kuru es nespēšu izdomāt, bet šoreiz taisīšu viena. tā ir labāk.
tad vēl no manis gaida rakstu skolas avīzei, bet man ir slinkums. nu, tā vienkārši.
es dievinu skaistas debesis. tādas tikko pēc saulrieta, vai skaisti mākoņainas.aiai.


veiksmi !