Neskaidrs

 Esmu te. Un atkal neesmu.
Labvakar.
Man jūs patīkat. Nē, nopietni. Es to nesaku tikai tāpēc, ka neesmu rakstījusi gandrīz daudz mēnešus un ne tāpēc, ka jūtos tik īgna kā vakardienas baltmaize, es to saku, jo jūs man patīkat, vismaz šodien.
Es neaizmirstu blogu, es aizmirstu sevi. Brīžiem. Uz mirkli, uz diviem. Aizmirstu vienīgo, lielisko veidu kā domāt, apmaldoties domās par atslēgām. Atslēgām un durvīm, un putnu būriem. 
Es vēlējos neko nesarežģīt, vienkārši dzīvot. Tā viegli,  tā brīvi un tāpat.
Mans veģetārisma mēnesis izdevās lieliski. Es neēdu gaļu tieši 30 dienas, es tiešām ticu, ka mainīju pasauli, uz labo pusi.  Noteikti mainīju, mazliet.
11. novembrī pulksteņos 11:11 ievēlējos vēlēšanos, tātad punkts ''Make a wish at 11:11 on November 11, 2011'' ir izpildīts. Vēlēšanās bija neskaidra. Novembris ir neskaidrs. Bet mana punktu izpilde ir veiksmīga, ļoti. Tik veiksmīga kā pusmūža vīrietis ar salātzaļu cepuri, kura vaļasprieks ir pārdot loterijas biļetes krēslainā vakara stundā,  ceturtdienās un tikai novembra mēnesī. Novembris ir neskaidrs, es jau teicu.

Ļauj man aizbraukt, paskatīties uz sapni, ātrumu, brīnumu, neapturi mani ar skumju skatienu, šonakt ļauj man dzīvot tur, pašā pasaules malā, tikai šo nakti, pēc tam es atgriezīšos.
Alesandro Bariko ''Šis Stāsts''

 Esmu šeit dažus mēnešus. Es nesaprotu kādēļ laiks steidzas un steidzas ātri, ātrāk nekā cilvēks bez lietussarga vētras laikā. Lietas mainās un nemainās, un atkal mainās, kļūst interesantas un apnicīgas. Pēdējā laikā man pietrūkst, pietrūkst ļoti, pietrūkst daudz kas, nesasniedzamais un pierastais. Viss tas, kas neatrodas šeit un vēl nedaudz. Manas atmiņas kļūst spilgtas ar izteikti skaidrām detaļām. Iepazītie cilvēki sāk ieņemt svarīgu vietu manā dzīvē. Ballīšu skaits sāk pārsniegt pieļaujamo un nepieļaujamo daudzumu jebkad.
Es vēlējos, lai viss ir kā filmā, bet aizmirsu, ka filmas mēdz būt dažādas un to vidū ir reklāmas, kuras ieilgst un nav patīkamas, bet nav arī nepatīkamas, izņemot tās par makaroniem ar sieru.
Vienmēr ir ļoti skaidri jāzina tas, ko vēlies un tas laikam arī ir vissarežģītākais.

Man nepatīk pazaudēt laimes sajūtu, tā noteikti ir, tā slēpjas kaut kur zem Ziemassvētku gaismām un bruģakmeņiem.
Uz drīzu tikšanos.
Un es vairs nedzeru tēju ar cukuru.

Lai Jums prieks !

11. novembris

Es neēdu gaļu trīspadsmit dienas, mīlu savu darbu un šodien nelīst lietus.
Čau, es vēlos apprecēties 2011. gada 11. novembrī ( 11.11.11 ), vienkārši apprecēties, īpaši nav nozīmes ar ko ( vēlams, lai tam 'nav nozīmes ar ko', būtu ideālas bikses un laba sirds ), tā iemesla dēļ, ka tas ir lieliskākais datums vispār.
Neēst gaļu trīspadsmit dienas nav viegli, tomēr es to nedaru tāpat vien. Viss sākās 2010. gada 10 augustā. Es piereģistrējos http://www.dayzeroproject.com . Tur viss ir trakoti vienkārši, 1001 diena un 101 lieta, kas jāpaveic. Šobrīd man ir izpildītas 48 lietas un palikušas 628 dienas.  Šobrīd es piestrādāju pie ''Eat vegetarian for a month'' punkta. Pagaidām viss izdodas. Viss visur izdodas. Man patīk dzīvot un man patīk domāt, ka neēdot gaļu karma mani mīl. Tomēr, ejot vakariņās un saprotot, ka jāpasūta kaut kas veģetārisks ir bēdīgi. Pagājušajā nedēļā es devos uz restorānu un kamēr visi ēda kaut ko, kas varētu būt gaļa, un daudz, es ēdu kaut ko tādu , kas izskatījās pēc kartona un garšoja pēc zirnekļu tīkla. Lieliski, nu dien !
Es nokrāsoju matus. Manos plānos bija atjaunot manu lieliski, skaisti brūno matu krāsu, lai tā ir izteiksmīgāka un saulē tik ļoti neizbalojusi. Es nopirku matu krāsu ar skaistu nosaukumu ''Bittersweet chocolate'', tomēr pēc matu nokrāsošanas šķiet, ka tā bija ''Blackest black''. Mani mati ir melni jeb tumši, tumši, tumši, tumši, tumši brūni. Tumši ! Visiem patīk, iespējams varu teikt, ka man arī.
Apstādiniet laiku uz brīdi.
Šobrīd, šajā brīdī manā dzīvē atkal viss ir ideāli. Es rakstu, skatos Twilight, sēžu ballīšdrēbēs ( ir tāds vārds ? domājams, ka nē ) un gaidu zvanu. Bet, jā, viss sāk kļūt interesanti, ļoti interesanti.  Man patīk. Neizmērojams optimisms un tādas lietas.

Lai Jums veiksme, daudz !

Neprincipi

Dzeru alu un skatos Harija Potera filmu, turklāt vienu no pirmajām. Vai diena var kļūt vēl interesantāka ?
Veikšu nedēļas apskatu, nevis tā iemesla dēļ, ka man patīk nedēļas apskati, bet gan tādēļ, ka tas ir interesantāk par neko. Nedēļas apskati ir briesmīgi.
Nedēļa pagāja tik ātri kā, nē, nekādu salīdzinājumu. Nedēļa pagāja ātri. Parasti laiks, manā lieliskajā skatījumā, pārāk ātri nesteidzas. Nav tā, ka ir pirmdiena un tad seko sestdiena, tomēr šobrīd varu apgalvot, ka ir tā, tieši tā un nekā visādi citādi.
Šonedēļ es meklēju šuvēju, pirmo reizi filmējos reklāmā, iepazinos ar cilvēkiem kluba tualetē, nesu kasti ar sešiem saldējumiem, gāju pa miglainām, naksnīgām ielām, domāju par miega paralīzi, dejoju, meklēju bāku, apmēram sarunāju sērfošanas nodarbības un pārkāpu dažus vienu savu izcili svarīgo principu.
Par reklāmu. Diena iesākās lieliski. Es aizgulējos. Parasti es nemēdzu aizgulēties. Parasti es pieceļos laicīgi, tik laicīgi cik vien laicīgi ir iespējams, atliekot modinātājpulksteni apmēram astoņas reizes, smuki ieveidoju matus, ja smuka matu ieveidošana nozīmē matu šķipsnu atbrīvošana no ļaunā fēna un iztaisnošana četrdesmit piecu sekunžu laikā, uzlieku seju, izsmērējot skropstu tušu visur, kur vien iespējams un izvēlos apģērbu, kuru noteikti nevilkt, pēc tam atrodot to, kurš būtu ideāli piemērots.
Tomēr tā diena bija citāda, es aizgulējos un man nebija laika nevienai no iepriekš minētajām svarīgajām darbībām, tādēļ viss bija jādara aši. Un steidzoties viss sanāk neveikli, vismaz man. Tā kā es nebiju apmierināta ar to kā diena ir iesākusies tikpat ļoti kā ar savu spoguļattēlu, es biju priecīga, ka tā gāja uz beigām. Un tad - pārsteigums ! Uz manu darba vietu atnāca jauns produkts, kuram bija nepieciešams reklāmas video un divi cilvēki tajā. Es tiku izvēlēta kā viens no tiem un tagad man ir ļoti kauns, es nevēlos redzēt to reklāmu pēc iespējas nekad un tādas lietas. Izklausās svarīgāk nekā patiesībā, patiesība ir tāda, ka es piedalījos ļoti nesvarīgā reklāmā, kura varētu būt tikpat nozīmīga kā reklāma par jaunajām kreklu pogām. Nē, laikam arī tā nav patiesība.
Pēdējā laikā es maz domāju un daudz ēdu. Ar nepacietību gaidu to brīdi, kad viss būs otrādi. Es gribu daudz domāt, gudras domas protams, maz ēst un būt skaisti tieva. Nav jau tā, ka es neesmu tieva, vienkārši durvis ir pārāk šauras un drēbju izmēri mūsdienās vispār ir neatbilstoši. Runājot par drēbēm, jo vairāk cilvēku ar rozā krekliem es pazīstu, jo bēdīgāk ir manai sirdij ( protams, tai, kura man ir ).
Nepārkāpiet savus principus, jo, ja reiz tādi pastāv, tad tas nav tāpat vien. - Tā es domāju, kad rakstīju šo. Šobrīd es domāju citādi. Nekas nenotiek tāpat vien, es jūtos tik apmulsusi kā zelta zivtiņa šokolādes sīrupā ( mani salīdzinājumi kļūst arvien skaistāki, nu dien !), jo dažādas situācijas seko cita citai un es nespēju rast nekādu loģisku izskaidrojumu.
Diemžēl nevaru apgalvot, ka visās dzīves jomās viss ir ideāli, bet tas tādēļ, ka draugos.lv beidzās statistika un es nezinu kā turpināt savu apbrīnojamo dzīvi tālāk. Un dzīve ir interesanta, pavisam nesen es piedzīvoju to, ka mana dzīve ritēja uz priekšu palēninātā palēninājumā ( nevis parastā ! ). Jā, tā kā filmās, tajās, kuras es neskatos. Interesanta sajūta, kuru izraisa pārmērīga viskija lietošana.
Neiepazīstieties ar cilvēkiem uz ielas. Savu lielisko cilvēku, kurš domā, ka kliegšana ''Stop ! You're lovely !'' ir jauks iepazīšanos veicinošs teikums es satiku vienreiz ( neskaitot to reizi tiekoties uz ielas ) un sapratu, ka satikt vairs nevēlos. Viņš to nesaprata un jau trešo nedēļu turpina uzstājīgi rakstīt un zvanīt.
Ir jābūt ļoti uzmanīgam ar to, ko vēlies, jābūt uzmanīgam tā iemesla dēļ, ka tas var piepildīties. Ir lieliski, ja piepildās tas, ko vēlies ? Ne vienmēr. Piemēram, ja tu vēlies šokolādi tik lielu kā pasaule, tad, ir jāizdomā, kur to varētu likt, jo domājams, ka virtuves galds būs nedaudz par mazu. No otras puses, šokolāde lielāka par pasauli ? Nav iespējams, tāpat nepiepildīsies, la, la un tad - brīnums, piepildās ! Un šokolāde iznīcina pasauli. Kāda pasauli. ( Nu, cik jauki. )

Lai Jums laime !

Lēmums

 Gadās tā, ka nākas pieņemt lēmumus. Pēdējā laikā tā gadās bieži. Lēmumu saturs sāk kļūst nopietnāks par  tējas vai kafijas izvēli brokastīs. Tomēr arī karstā dzēriena izvēle spēj ietekmēt turpmāko dienas gaitu. Ja kafija ir briesmīgi rūgta vai, ja tēja garšo pēc paklāja, tad garastāvoklis mēdz sabojāties. Katrs lēmums, neatkarīgi no tā lieluma, atstāj ietekmi uz turpmāko dzīvi.
Es esmu sapratusi, ka mans lēmums pamest Latviju uz nenoteiktu laiku, un doties uz šejieni ir viens no labākajiem lēmumiem manā mūžā. Mans mūžs nav tik garš kā vaļu vidējais nopeldētais kilometru daudzums gadā, tomēr pietiekami, lai saprastu, kurš lēmums ir bijis no tiesas labs ar visām no tā izrietošajām sekām. Sekas - kas tāds par ko es pārsvarā nedomāju.
Esmu gandrīz mēnesi šeit un varu apgalvot, ka viss ir ideāli. Tā es atcerēšos šo dzīves posmu dzīvē - kā ideālu. Ir lieliski tiekties pēc šķietami nesasniedzamā un vēl lieliskāk ir tas, ka nesasniedzamais ar katru dienu kļūst arvien sasniedzamāks. Sapņi piepildās, vienmēr.  Vēlos saglabāt šo sajūtu.
Un es joprojām vēlos spītīgi apgalvot, ka nepareizu lēmumu nav.
Protams, ir brīži, kuros iezogas depresija un izmisums par to, ka domas vienmēr nav tik viegli kontrolējamas un, ka vienaldzību nevar pasūtīt internetā tik vienkārši kā grāmatas par Kurta Kobeina biogrāfiju. Lai, nu, kā tie brīži ir pārejoši. Tomēr, man pietrūkst manu cilvēku Latvijā. Ļoti pietrūkst un tas nav pārejoši. Arī šeit ir patīkami cilvēki, ballītes līdz rītam un tādas lietas, tomēr draugus ( nevis paziņas ) nevar iegūt nepilna mēneša laikā, ir vajadzīgs laiks.

Kopumā varu apgalvot, ka viss ir lieliski.
Man patīk dzīvot.

Lai Jums veiksme !

Punkts 11

Kad es uztraucos, es krāsoju skropstas ļoti un ēdu ļoti, ļoti vai ēdu ļoti, ļoti nekad.
Sāksim ar to, ka es atcerējos, ko ļoti svarīgu, nepārprotami, neizsakāmi svarīgu. Es atcerējos to, ka man ir blogs. Čau, blogs. Es nerakstīju ilgu laiku, tik ilgu laiku kā četras nedēļas kalendārā un daudz stundas pulkstenī, un mazliet vēl. Es varētu aizbildināties ar tādām lietām kā skola, eksāmeni, vasara, Jāņi, dzimšanas diena (aprīlī), nav interneta, neesmu Latvijā. Patiesībā, jā, es neesmu Latvijā, bet man ir internets. Internets, kurš mēdz pazust un tad atkal parādīties, bet vairāk pazust.
Es esmu agriezusies salā, varu svinīgi paziņot, ka vienpadsmitais punkts, kurš atrodas manā 2011. gada apņemšanās sarakstā ir izpildīts. Es esmu šeit nedēļu. Tieši vienu nedēļu. Biju šeit pagājušā gada vasarā, man šeit patika un patika tā iemesla dēļ, ka bija tāda sajūta kā atrodoties filmā. Skaistā filmā, ar laimīgām beigām un tādā, kur viss ir iespējams.
Ar cilvēkiem iepazīties ir pat vienkāršāk nekā es domāju un es jau tā domāju, ka tas ir trakoti vienkārši. Šodien es gāju no veikala, klausījos mūziku un domāju, ka mans krekliņš ir pārāk plats, vējš nelabvēlīgi ietekmē manus matus un kurpes nav ērtas, bet tad pēkšņi kāds mani apstādināja sakot ''Stop ! You're lovely !'' un tā sākās mūsu saruna. Iepazīties uz ielas ir visnotaļ interesanti.
Man pietrūkst Latvijas, lai gan ikdienā to neizjūtu. Man pietrūkst atsevišķu lietu un man bail, ka tās ar laiku tiks aizvietotas ar citām. Tomēr es vienmēr cenšos atgādināt sev, ka bailēm un šaubām nav vietas. Nepavisam nav vietas nekur. Labas domas un tā.
Esmu atgriezusies.

Lai jums veiksme !