4

Ballītes, ballītes, nogurums.
Man iet nogurdinoši, jautri, nogurdinoši, neapdomīgi, jautri.
Manas it kā draudzenes šeit mīl alkoholu vairāk nekā mani (un pavisam iespējams arī sevi), tāpēc ļoti gribēju jaunu kompāniju un aizpagājšnedēļ nejauši tāda ari uzradās. Jaunajā kompānijā atrados ar septiņiem puišiem dzīvoklī, mācījos spēlēt ar playstation mašīnspēles un dzēru alu, pēc tam devos ballēties, tas pavisam noteikti bija foršāk nekā iet kaut kur ar it kā manām meitenēm. Tajā kompānijā iepazinos ar Bahamu salu puiku (jā, tas šeit ir normāli) un kādu, kurš izskatās pilnīgi pēc Dīna (tikai mazlietiņ lieto narkotikas) no Supernatural. Pavisam iespējams bija prātīgāk palikt vecajā meiteņu kompānijā (vispār jāsāk domāt apdomīgāk, lai gan pagaidām viss vienmēr ir beidzies labi), tāpēc pagājšnedēļ piekritu iet ballēties ar meitenēm, bet pazaudēju viņas, pazaudēju telefonu, atradu telefonu, neatradu viņas, bet atrados divpadsimt puiši kompānijā mašīnu stāvlaukumā (tādā no kura var redzēt visu pilsētu, tā kā filmās) un atteicos no visādiem piedāvājumiem, tajā skaitā no braukšanas ballēties uz tumšo, ghetto rajonu no kura mājās tiktu tikai nākošajā dienā, varbūt. Gluži vienkārši man šeit ir mazliet bail sēsties mašīnā, kuru vada cilvēks neskaidrā, jo ieliņas ir ārkārtīgi šauras un naktī ir tumšs (jā, neticami). Bet nākošajā dienā ar dažiem no viņiem devos sauļoties (es šeit sauļojos tikai vienu dienu nedēļā, ja ir saule, jo tikai viena brīvdiena, eh).
Šodien visu dienu lija lietus, man nāca miegs, pašlaik man ir notirpusi kāja, divi nolakoti sarkani nagi, slapji mati un nesakarīgas domas (pavisam noteikti jābeidz domāt par Bahamu salu puikām, mhm, jo es šeit būšu vairs mazāk nekā divus mēnešus un negribas, lai būtu ārkārtīgi grūti atgriezties mājās, lai gan es jūtu, ka tā būs). Rītdien ir divi pasākumu piedāvājumi un es esmu neizvēlīga. Man vēljoprojām liekas, ka dažkārt man šeit iet visai garlaicīgi, patiesībā dīvaini, ka es šeit stāstu par to kā man iet ikdienā, tā nemēdza būt. Man ir bail, ka es esmu mainījusies (tādā ziņā, ka kļuvusi sveša tiem, kas man ir tuvi), man pašai tā neliekas, bet iespējams manējiem tā varētu šķist, vispār nespēju iedomāties kā es pielāgošos dzīvei atpakaļ mājās. Es vairs neilgojos pēc mājām. Man ir bail atgriezties.
Es sāku skriet (jo bija bēdīgi, skriešana lieliski palīdz), gar okeānu, gandrīz katru dienu, jo, ja tev blakus ir okeāns būtu muļķīgi to neizmantot, vai ne? Jajajā.
Arī visskaistākajās vietās uz pasaules mēdz iestāties nakts un naktī viss izskatās savādāk (man bieži galvā uzrodas atziņas, kuras es varētu pielīdzināt ķieģeliem, kurus liekot vienu pie otra beigu beigās es nonākšu kaut kur, tur, kur pavisam iespējams ir jābūt).

Lai Jums ļoti laime!
♥