87

Labdien,
Es nerakstu, tātad man iet labi. Jā.
Kāpēc jāaizbrauc tad, kad sāk iet vislabāk? Kāpēc, kāpēc, kāpēc. Jāpadomā savādāk - labāk ir aizbraukt, tad, kad iet lieliski, jo atmiņas tādas arī paliks, tādas - lieliskas, nekā tad, kad sāk iet sliktāk (saprotiet, mūžīgi nevar iet ideāli), jo, tad atmiņas un sajūtas nebūs tik lieliskas, nebūs tik liels prieks atgriezties.
Skatiens tukšumā, atvadas bez vārdiem. Ir grūti redzēt kā aiziet kāds, ko dien dienā esi redzējis trīs nedēļas, vēl grūtāk ir tad, ja tie ir trīs mēneši un tas nav tikai viens cilvēks. Bēdīgi.
Tomēr es esmu vēlreiz pārliecinājusies, ka nekas nav neiespējams.
Es mīlu ballītes šeit, es mīlu dejot visu nakti, mīlu pilsētu naktī un mīlu bezrūpību. Tomēr es apzinos, ka tā nevar dzīvot mūžīgi. Pagājušās vasaras beigās es vēlējos, lai šī vasara ir savādāka. Vēlēšanās piepildījās. Iespējams labākā vasara manā mūžā. Esmu ļoti pateicīga par atmiņām, jo tās man palīdzēs dzīvot tālāk un neaizmirst, ka dzīve ir neiedomājami skaista, neaizmirst tajos brīžos, kad viss liksies bezcerīgi.
Jā, pavisam dīvaini, ka es vairs nerakstu par piedegušām siermaizītēm vai par to, ka lakojot nagus man parasti izdodas nolakot pus roku, bet gluži vienkārši es nepievēršu uzmanību tādām ikdienišķām lietām. Tas nozīmē, ka es vēljoprojām nemāku gatavot ēst un nagus nekādā gadījumā nevajag lakot pēdējā brīdī.
Lai Jums laime !