septiņi

Es esmu mājās tieši septiņas dienas. Ir māju sajūta, tā ļoti.
Manās domās ir izveidojusies savāda krustvārdu mīkla ar septiņiem jautājumiem, tās atslēgas vārds ir Nākotne. Rudens depresija un saaukstēšanās tās atrisināšanu nepadara vieglāku, gluži tāpat kā bailes no neizdošanās. Mans mērķis ir iemācīties atkal domāt trakoti pozitīvi, bet pašlaik es nedaru neko, lai to sasniegtu, tikai dzeru jau septīto tējas krūzi šodien, patiesībā es neesmu tēju fane, man vienkārši patīk gotiņkrūze un citronšķēlītes. Visu vasaru es spēju izdzīvot nedzerot tēju, visu labāko vasaru. Pasmaidu. Prieks par atmiņām, tikai grūti aptvert, ka tas viss bija īsts. Ir mirkļi no kuriem var nodzīvot visu dzīvi.
Mani mati ir tumšāki nekā jebkad, varētu pat teikt, ka melni. Nē, es nevēlējos, lai tā būtu, gluži vienkārši nopērkot krāsu uz kuras gandrīz salasāmi tapis rakstīts tās toņa nosaukums, kurš, savukārt, ir tumši brūns, es uzzināju, ka mani mati nemaz nemāk lasīt un kopīgi vienojās, ka būs melni ar gaišiem pleķiem (vairs jau tikai melni, pleķi izlīdzinājās). Cilvēki mēdz apgalvot, ka šī ir mana īstā matukrāsa, nevis dabīgā, bet gan īstā, tāda, kas piestāv, tas ir tāpat kā atrast īsto kleitu vai sieru.
Jā, es klausos Enrikes Iglesiasa(ārkārtīgi savāds uzvārds, Enrike!)jauno dziesmu un man ir grūti to atzīt. Nenosodiet mani, dziesma nav tik neklausāma un salda, nē, salda tā ir, bet, jā, mana mūzikas bezgaume tagad tiešām ir bezgaume. Runājot par mūziku, es vēljoprojām nesaprotu kā cilvēki var nezināt, kas ir Kurts Kobeins. Es jūtos vīlusies, nu dien. Kurts Kobeins ir leģenda, mīļie.
Lai Jums prieks !