Aļaska

Es gribu vasaras zaļo krāsu un Aļasku. Vasara vienmēr ir saulaini zaļa, pat tad, ja nav saules. Aļaska ir skaists vārds, tā reiz sauks manu suni.
Vienmēr ir skaidri jāzina, ko īsti vēlies. Šodien es vēlējos piedalīties valsts svētku atzīmēšanā, tāpēc apmeklēju koncertu, kurā viss bija traki latvisks - dejas, dziesmas, valoda, un tādas lietas, kuras pavisam iespējams nemaz nav lietas savā būtībā, man nav ne jausmas kāpēc es šajā teikumā pieminu tādu vārdu kā būtība, bet galu galā arī būtība ir latvisks vārds. Koncerts bija ārkārtīgi jauks līdz man ļoti sāka nākt miegs, nē, bet man tāpat patika. Vakarā es vēlējos doties aizdegt svecīti par godu Latvijai, man izdevās, esmu dzīva. Tas viss tikai tāpēc, ka skaidri nav zināms vai nākošajā gadā valsts svētkus sagaidīšu valstī, ko jāsauc par dzimteni. Man liekas, ka es šeit, jā, šeit Latvijā, mazlietiņ mīlu atrasties. Mājas ir mājas, lai gan, man vēljoprojām ļoti liekas, ka māju sajūtu var iegūt jebkurā vietā pasaulē, protams, ne vienas dienas vai nedēļas laikā, bet ar laiku pavisam noteikti. Laiks bieži vien ir tas, kas kādu dienu var vairs nebūt.

Agri vai vēlu tu mirsi. Tāpēc kārtīgi apdomā, ko grasies darīt šodien. Un ko gribi darīt rīt un visā atlikušajā dzīvē. /P. Koelju/

 Un šodien es domāju. Es nevaru dzīvot mūžīgi, bet es vēlētos kaut es spētu neaizmirst, ka dzīvoju. Jā, pašlaik es nevaru aizmirst, bet es nezinu kā būs pēc divi simti pieciem gadiem skaitot no šī brīža. Es saprotu, ka ar katru dienu dienu skaits samazinās un, ka nevienu tas īsti neuztrauc. Vēstures skolotāja teica, ka katram ir savs dzīves uzdevums. Manuprāt, tā nav. Visiem dzīves uzdevums ir viens un tas ir dzīvot. Cik ļoti ir iespējams, ka visiem ir arī viens liktenis ? Es neesmu pārliecināta vai ticu liktenim. Es neesmu pārliecināta par ticību daudzām lietām. Bieži vien ticība ir viss, kas nepieciešams.
Vai ir iespējams izmērīt ticību? Ļoti ticēt, mazlietiņ ticēt, nemaz neticēt. Sarežģīti. Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka dzīve ir trakoti vienkārša, pat tad, ja dažkārt var saprast ļoti maz, bet tas tikai tāpēc, lai nepazustu nozīme nesaprotamajam. Saprotot visu nav īsti interesanti dzīvot. Un es gribu izdomāt ko vēlos darīt visā savā atlikušajā dzīvē.

Lai Jums prieks !

Elfi

Es reiz sāku bloga ierakstu, lai činkstētu par to, ka esmu slinka un nevaru aizmigt, bet tas visu šo laiku atradās pie melnrakstiem.
Man ir jāmācās fizika, bet kubika rubika atrisināšanas formulas, tukša glāze vai zirnekļu tīkli pašlaik šķiet daudz interesantāki par gaismas elektromagnētisko viļņu izplatīšanos. Fizika ir neapšaubāmi ģeniāla, jo šodien tā lika man saprast kā rodas varavīksne un esmu vīlusies, jo biju pilnīgi pārliecināta, ka varavīksnes galā ir apslēpts rūķu zelts, nevis elfu, patiesībā es vēljoprojām uzskatu, ka elfu nav, bet dārza rūķi ir trakoti biedējoši.
Es tikko izdzēru kafiju no nemīļākās krūzītes, tapēc man ļoti nenāk miegs. Es tikko sapratu, ka neatceros, kad pēdējo reizi izlasīju grāmatu līdz beigām, tāpēc izlēmu, ka, pabeidzot mācīties fiziku (tas iespējams būs nekad), es pavisam noteikti pabeigšu lasīt Kurta Vonnegūta grāmatu, kurai ir nosaukums, kuru es pašlaik ļoti atceros.
Man ir krekls ar pingvīnu, tas man ir jau kādu laiciņu. Reiz es apgalvoju, ka tad, kad man būs krekls ar pingvīnu, apelsīnu sulas glāze un Kalifornija es būšu priecīgākais cilvēks pasaulē. Man liekas, ka tā varētu būt taisnība.
Pēdējā laikā es nemāku domāt un lielākoties uzskatu, ka dzīvoju 2011. gadā, ja tā patiešām būtu, tad es pavisam noteikti ievēlētos vēlēšanos 11. novembrī pulksteņos 11:11.
Novembris. Man patīk silti rudens vakari un gaismiņas. Tad šķiet, ka viss ir lieliski.

 

Pašlaik es jūtos apjukusi. Tā vienkārši. Pārāk daudz neskaidru domu.

The Exies - Stray.

Es zinu, ko es nesaprotu. Es nesaprotu kāpēc sviestmaizes sauc par sviestmaizēm pat tad, ja uz tām neuzklāj sviestu.

Lai Jums laime !

1977

Šodien elektrība izdomāja pazust. Tad, kad pazūd elektrība un līst lietus es parasti mēdzu skatīties vecos fotoalbumus, nevis tos, kuros esmu es, bet tos, kuros ir manu vecāku, vecvecāku melnbaltās fotogrāfijas. Šodien tad, kad pazuda elektrība es izlēmu pārskatīt savas atmiņu lādītes saturu. Atmiņu lādīte ir koka lādīte, kuru dzimšanas dienā saņēma mana mamma 1977. gadā. Nē, es neizdomāju gada skaitli, tas ir rakstīts lādītēs iekšpusē, tāpat kā apsveikums dzimšanas dienā.
Kastītē atrodas lietas, kuras sāka tur atrasties 2008. gada vasarā un ar katru gadu to skaits palielinās. Es pārcilāju katru lietu un acīs sariesās asaras, jo tomēr tik daudz kas paliek atmiņu lādīte, bet nepaliek manā atmiņā. Ārkārtīgi jauki ir atcerēties. Atcerieties, ka ir jāatcerās.

Pēdējā laikā es daudz skatos seriālus, daudz guļu, maz lasu un maz domāju. Dzīve ir īsa, bet man ir tāda sajūta, ka ir tādi brīži, kad gluži vienkārši ir jādara nekas, jo tādu brīžu var nebūt daudz.
Es sapratu, ka dzīves galvenais uzdevums ir dzīvot. Tā vienkārši. Parasti cilvēki, kad ir bēdīgi, vai kad tiem nav ko darīt mēdz meklēt dzīves jēgu, dzīves maģisko uzdevumu un spokus. Tam īsti nav nozīmes, iepriekšējam teikumam īsti nebija nozīmes. Man liekas, ka spoku mednieku profesija ir lieliska.

- Drīkst jautāt, kāda ir Jūsu profesija?
- Spoku mednieks.
- Lieliski !

Tieši tāpēc. Lieliski būtu arī cept kūkas.

- Drīkst jautāt, kāda ir Jūsu profesija?
- Spoku mednieks.
- Lieliski ! Un ko Jūs darat brīvajā laikā?
- Cepu kūkas.


Lieliski dialogi. Patiesībā monologi. Patiesībā jaukāk ir nedomāt. Es tikko sapratu kāpēc ir jālasa grāmatas. Grāmatas ir jālasa tāpēc, lai būtu interesantāks vārdu krājums, daži mēdz apgalvot, ka tāpēc, lai būtu lielāks vārdu krājums, bet patiesībā tas kļūst interesantāks. Apsveru domu, ka iespējams arī tāpēc, lai uzzinātu informāciju vai, lai kļūtu saprātīgāks. Man patīk grāmatas, jo man liekas, ka ir sasodīti interesanti lasīt kā grāmatas autors saliek vārdus tā, lai veidotos teikums un savirknē teikumus tā, lai veidotos stāsts.
Manuprāt, es nemāku rakstīt dialogus. Nu, tādus

- Sveiki ! - teica viņa, balsī, kas līdzinājās koku šalkoņai agrā rudens rītā pretī tirgus laukumam.
- Labdien, - atbildēja viņas māsa, kura bija tērpusies klauna kostīmā un rokās turēja puķupodu.

Jā, tieši tādus dialogus. Gluži vienkārši nav vienkārši. Nav vienkārši izdomāt smuku, garu stāstu, ar smukiem, gariem dialogiem, kurus nebūtu apnicīgi lasīt.
Man salst rokas. Es vēlos, lai man būtu vēlēšanās.

Lai Jums bezgala daudz prieka !

Coldplay - The Scientist.

Ir

Es pamodos ar smaidu. Līst lietus, es smaidu. Viss ir pelēks, es smaidu.
Es smaidu vēl tagad, jo viss ir beidzies. 

Viss, kas mums ir vajadzīgs ir laiks. Sasodīts, es nekad nedomāju, ka tam ir tik liela nozīme.

Lai Jums laime ! 

Pasmaidi.