1977

Šodien elektrība izdomāja pazust. Tad, kad pazūd elektrība un līst lietus es parasti mēdzu skatīties vecos fotoalbumus, nevis tos, kuros esmu es, bet tos, kuros ir manu vecāku, vecvecāku melnbaltās fotogrāfijas. Šodien tad, kad pazuda elektrība es izlēmu pārskatīt savas atmiņu lādītes saturu. Atmiņu lādīte ir koka lādīte, kuru dzimšanas dienā saņēma mana mamma 1977. gadā. Nē, es neizdomāju gada skaitli, tas ir rakstīts lādītēs iekšpusē, tāpat kā apsveikums dzimšanas dienā.
Kastītē atrodas lietas, kuras sāka tur atrasties 2008. gada vasarā un ar katru gadu to skaits palielinās. Es pārcilāju katru lietu un acīs sariesās asaras, jo tomēr tik daudz kas paliek atmiņu lādīte, bet nepaliek manā atmiņā. Ārkārtīgi jauki ir atcerēties. Atcerieties, ka ir jāatcerās.

Pēdējā laikā es daudz skatos seriālus, daudz guļu, maz lasu un maz domāju. Dzīve ir īsa, bet man ir tāda sajūta, ka ir tādi brīži, kad gluži vienkārši ir jādara nekas, jo tādu brīžu var nebūt daudz.
Es sapratu, ka dzīves galvenais uzdevums ir dzīvot. Tā vienkārši. Parasti cilvēki, kad ir bēdīgi, vai kad tiem nav ko darīt mēdz meklēt dzīves jēgu, dzīves maģisko uzdevumu un spokus. Tam īsti nav nozīmes, iepriekšējam teikumam īsti nebija nozīmes. Man liekas, ka spoku mednieku profesija ir lieliska.

- Drīkst jautāt, kāda ir Jūsu profesija?
- Spoku mednieks.
- Lieliski !

Tieši tāpēc. Lieliski būtu arī cept kūkas.

- Drīkst jautāt, kāda ir Jūsu profesija?
- Spoku mednieks.
- Lieliski ! Un ko Jūs darat brīvajā laikā?
- Cepu kūkas.


Lieliski dialogi. Patiesībā monologi. Patiesībā jaukāk ir nedomāt. Es tikko sapratu kāpēc ir jālasa grāmatas. Grāmatas ir jālasa tāpēc, lai būtu interesantāks vārdu krājums, daži mēdz apgalvot, ka tāpēc, lai būtu lielāks vārdu krājums, bet patiesībā tas kļūst interesantāks. Apsveru domu, ka iespējams arī tāpēc, lai uzzinātu informāciju vai, lai kļūtu saprātīgāks. Man patīk grāmatas, jo man liekas, ka ir sasodīti interesanti lasīt kā grāmatas autors saliek vārdus tā, lai veidotos teikums un savirknē teikumus tā, lai veidotos stāsts.
Manuprāt, es nemāku rakstīt dialogus. Nu, tādus

- Sveiki ! - teica viņa, balsī, kas līdzinājās koku šalkoņai agrā rudens rītā pretī tirgus laukumam.
- Labdien, - atbildēja viņas māsa, kura bija tērpusies klauna kostīmā un rokās turēja puķupodu.

Jā, tieši tādus dialogus. Gluži vienkārši nav vienkārši. Nav vienkārši izdomāt smuku, garu stāstu, ar smukiem, gariem dialogiem, kurus nebūtu apnicīgi lasīt.
Man salst rokas. Es vēlos, lai man būtu vēlēšanās.

Lai Jums bezgala daudz prieka !

Coldplay - The Scientist.