Neatvadīties. Man patīk neatvadīties. Būtu tik ļoti vienkāršāk satikties pēc gada vai diviem un izlikties, ka ir pagājusi viena diena, viena nedēļa, viens mirklis.
Liekas, ka neatvadoties atvadas nekad nebeidzās, tās visu laiku lēnām un mokoši velkas līdzi, līdzi visam.
Mana depresija ir beigusies, es jūtos lieliski, es rakstu. Būtu dikti jauki, ja es šeit katru dienu ierakstītu pavisam mazliet, dažus teikumus vai divus vārdus, tas liecinātu par to, ka es esmu te uz mirkli, vienmēr. Lielākoties man nepatīk tāda veida īsie ieraksti, bet mainot pavisam nedaudz var iegūt daudz vairāk, nekā nemainot neko. Viss sākas no mazām lietām, jo tikai tās reiz būs lielas.
Rīsi ir sasodīti ģeniāli. Vakardien pavisam nejauši gadījās tā, ka es savu mīļo telefonu izpeldināju apelsīnu sulā, tas darbojās līdz vairs nedarbojās. Nē, es nezināju, ka tad, kad telefons ir izmircis no tā ir jāizņem baterija līdz tas tiek izžāvēts. Tā nu es ļoti bēdājos un pieņēmu faktu, ka tas ir miris, visu vakaru činkstot par to, ka nezinu cik ir pulkstenis, un man ir zuduši visi numuri, tātad arī dzīve. Tomēr es nepadevos un lūdzu palīdzību googlei, pavisam nejauši es kādā interneta lapā izlasīju, ka telefons ir jāieliek uz vairākām stundām rīsos, noslēgtā traukā vai arī ledusskapī, saldētavā -18°C. Es izlēmu par labu rīsiem. Sekojot instrukcijām, maisiņā iebēru rīsus, ieraku tajos telefonu un aizsēju maisiņu, jo burkā likt telefonu gluži vienkārši būtu ārkārtīgi savādi. Pēc šīs šķietami muļķīgās darbības, cerot uz brīnumu, devos gulēt. No rīta telefonu atbrīvoju no rīsiem, ievietoju tajā bateriju un tas darbojās. Jehu. Rīsi lieliski uzsūc mitrumu vai dara tamlīdzīgus brīnumus, fizika un tās likumi man vēljoprojām ir neizprotami. Iespējams man vienkārši bija burvju rīsi. Telefons ir gluži tāds pats kā vienmēr, numurus pārvietoju uz sim karti, neļaujot tiem dzīvot telefona atmiņā un viss ir ļoti kārtībā. Man patīk tikko izmazgātu matu smarža un es iešu uz Prāta Vētras koncertu.
Šodien veicu istabas lielo tīrīšanu, tas nozīme, ka no istabas vidus tika aizvākta milzīga, tukša papīra kaste. Izskatās, ka vietas ir divreiz vairāk. Jau vairākas dienas es domāju par Ziemassvētku lampiņām, tām, kuras parasti liek eglītē un tad tās mirdz. Es atceros, ka man tādas lampiņas bija nelielā kastītē, es viņas vēlos atrast un karināt pie sienas. Tas izskatītos dikti jauki, pavisam noteikti. Ieslēdzot lampiņas būtu tāda sajūta, ka brīnumi nav nekas neparasts gluži tāda pati sajūta kā skatoties uz zvaigznēm caur jumta logu. Man nav jumta loga.
Man jūs pietrūkāt, man pietrūka sevis.
Lai jums daudz, daudz neviltota prieka !
2 comments:
Jei, beidzot kāds ieraksts no tevis.
Oū, un lampiņas ,jā! Tas ir kas izcils. Pašai man visi griesti un siena pie gultas bija ar viņām. Mammai nepatika, jo redz dienā tas vadu murskulis izskatoties briesmīgi. Man patika. Tomēr, kamēr nav mana māja, nav arī mani noteikumi, un lampiņas nācās salikt atpakaļ kastē. Oj, atvainojos par savu lampiņbēdu stāstu.
Prieks par tevi, telefonu, lampiņām un taviem burvju rīsiem!!
:)
Ģeniāla ideja par lampiņām pie griestiem. Žēl, ka lampiņbēdu stāsts, jo es spēju iedomāties, cik naktī lieliski tās izskatījās, turklāt dienā neviens neskatās uz griestiem, man liekas. Paldies, ka padalījies ar lampiņstāstu. :]]
Prieks, ka prieks.
^___^
Post a Comment