Nesaprotu

Es nesaprotu. Tā, vienkārši. Es nesaprotu kāpēc ir laiks, kāpēc laika nav. Pulksteņi ir trakoti savādi. Es nesaprotu kāpēc ar katru dienu laika paliek ar vien mazāk, bet mēs turpinām domāt ka visas dienas ir vienādas, nenozīmīgas, ka tās nekad nebeigies, ka vienmēr būs rītdiena. Mēs visu laiku kaut ko gaidām. Dzimšanas dienu, nedēļas nogali, vasaru, algas dienu, nākošo nedēļu, vakaru, pēcpusdienu, rītdienu.
Es nesaprotu kāpēc tiek uzskatīts, ka cilvēki ir tik dažādi un unikāli, ja lielākoties tie ir vienādi, jā, arī es, visi. Mēs katru vakaru ejam gulēt, katru rītu pamostamies. Es nesaprotu kāpēc nevienam tas neliekas dīvaini un apnicīgi, jā, tieši tas, ka katru vakaru ir jādodas gulēt un katru rītu jāpamostas. Jauns sākums, jauna diena, atkal un atkal.
Mēs aizpildām savu laiku nemanāmi ar dažādām lietām, lielākoties, jo tā vajag, tā ir pareizi, tā ir jābūt. Neviens pilnīgi skaidri un nešaubīgi nezina, ko iesākt ar visu savu dzīvi.
Es nesaprotu kāpēc domas spēj būt tik savādas, kāpēc atmiņas pēkšņi mēdz uzrasties, kāpēc nākotne ir neskaidra.
Es nesaprotu kāpēc cilvēki, kas grib sasniegt tik daudz pat necenšas ticēt saviem spēkiem.
Es nesaprotu kāpēc spēj pastāvēt kaķis un tajā pašā laikā algebra. Tās ir nesavienojamas lietas. Ir miljons lietas, kas pastāv pašas par sevi, ir miljons lietas, kuras ir saistītas, bet mēs domājam par brokastīm un valdību. Es nesaprotu.
Es nepazīstu nevienu cilvēku, kurš spētu būt priecīgs visu laiku, patiesi priecīgs.
Padomāsim, ar katru dienu mazlietiņ vairāk.

Lai Jums laime !