happiness

Zila nagulaka, zila nagulaka, ja tā nebūtu zila, tad šim teikumam nebūtu nekādas nozīmes.
Pa galvu lido trakoti daudz domas, šķiet, ka man galvā ir milzīgs pieneņu lauks, noziedējušu pieneņu, un kāds tās  ir nopūtis, tāpēc manas domas kā pieneņu pūkas lidinās visur, tik ļoti visur, ka dažreiz liekas, ka tās patiesībā nav nekur, bet citreiz tās pieķerās kaut kam ļoti, ļoti un tur arī paliek, uz mūžu (paskatieties, cik lieliski es māku dramatizēt). Parasti tas 'uz mūžu' beidzas pēc 1452 dienām (man patīk izdomāt lielus skaitļus, tas man liek justies varenai).
Kāpēc es neesmu rakstījusi tik daudz dienas? Jo es nedaru neko. Es skatos tādas filmas kā Ice Princess - nožēlojami, jā, jā, jā.
Brīnumi notiek. Patiess stāsts par rokassprādzi.
Reiz sen senos laikos, laikos, kas bija sen, tik sen, ka es neatminos cik sen (precizēsim, 2009. gada ziemas mēnešos), es iegādājos visjaukāko rokassprādzi, kurai es piedēvēju visveiksmīgāko veiksmi uz pasaules. Tā nesa veiksmi, daudz veiksmes, ar maziem ziliem spainīšiem (kāpēc maziem? - jo laba daudz nevajag).
Tā bija pavisam parasta rokassprādze - no lēta metāla, ar dažādas šķirnes plastmasas bumbiņām, bet tai bija vislabākais piekariņš pasaulē. Tas bija pavisam parasts piekariņš - no lēta metāla, pie tā nebija piestiprinātas visādu škirņu plastmasas bumbiņas, bet tam bija vislabākais uzraksts pasaulē.
Tātad - tas bija pavisam labākais uzraksts pasaulē - piekariņā bija iegravēts vārds 'Happiness'.
Veselas piecpadsmit dienas pēc rokassprādzes iegādāšanās es priecājos, lēkāju un man bija ārkārtīgi labs garastāvoklis, jo garastāvoklis neuzdrošinājās būt bēdīgs tad, kad man bija vislabākā rokassprādze uz pasaules, pavisam parasta rokassprādze, vai ziniet, parastāka par parastu.
Tad kādu dienu ap gulētiešanas laiku es izlēmu iet gulēt (attapīgi) un nomest rokassprādzi kaut kur istabā (mētāties ar lētiem metāla izstrādājumiem nav attapīgi). Es to aizlidināju uz istabas pretējo galu un no rīta tās vairs nebija. Ļaunie rūķi, Lady Gaga, trakās fejas, troļļi un citas reāli eksistējošas būtnes bija to nozagušas. Es ļoti bēdājos, jo tā bija vislabākā rokassprādze uz pasaules. Zinot mani, es gaismas ātrumā mēdzu pazaudēt vismīļākās lietas uz pasaules. Gaismas ātrumā - tas nozīmē, ka ļoti, ļoti, ļoti ātri. Pēc tam es saprotu to īsto vērtību un bēdājos (nē, neatklājās, ka rokassprādze bija no zelta).
Ik pēc pāris mēnešiem man uznāca vēlme sameklēt savu vismīļāko rokassprādzi uz pasaules (vai sakārtot istabu), jo galu galā tai bija jābūt kaut kur manas pavisam kārtīgās istabas džungļos, tā nu es sajaucu visu, ko vien varēju sajaukt un neatradu to, ko meklēju. Toties atradu daudz citas lietas, piemēram, vienrindas sešu cilindru dzinēju.
Tomēr pirms nedēļas, 21. maijā 2010. gadā (nuja, šogad), es atradu to, ko meklēju ! Savu vismīļāko rokassprādzi uz pasaules! Atradu. Atradu ! Savā istabā, tepat uz galda. Tā bija noslēpusies rakstāmpiederumu traukā vienā nodalījumā,zem cirkuļa, papīra naža, naguvīlītēm un pildspalvām.
Kāds bija tas ''Varbūt tas ko Tu meklē ir Tev tepat blakus'' aforisms? Nu, katrā ziņā tam aforismam, kuru es gandrīz atceros, ir pilnīga taisnība.
Nemeklē tālu projām to, kas tepat vien ir. 

Pēc nedēļas es būšu kaut kur citā pasaules malā, tāpēc veiksmi man.  Man būs veiksme, jo man ir rokassprādze. HAPPINESS.

Lai Jums laime!

♥

Nezūdamība

Eiropas hītu liriskā programma.
Mazlietiņ lieliski, jo man tik ļoti patīk liriska mūzika vēlos, mierīgos vakaros, gluži tikpat ļoti kā vasaras vakaru smarža. Pēdējā laikā es ļoti daudz domāju par jēgpilnām lietām, piemēram, cepumiem un nāvi, valzivīm un zvaigznēm, ēnām un ciankāliju.
Ja katras beigas ir jauns sākums, tad katrs sākums ir mazlietiņ jaunas beigas?
Dīvaini,ka, jo vairāk ir jāatceras, jo mazāk var atcerēties. Dīvaini, ka atmiņā paliek tikai brīži, kuri paliek atmiņā. Atmiņās nepastāv nekāda izvēles brīvība, tikai neesoši nezūdamības likumi.

 Man nav asaru, man nav skumji, man nav sirdsapziņas. Nedomāju, ka tas tā būs mūžīgi, bet pagaidām viss ir lieliski.
Es nevaru saprast, kas ir laiks. Es sāku neticēt reinkarnācijai (vai arī sāku ticēt, ka neticu tam, kam nekad neesmu ticējusi).Ticība ir spēcīga lieta, nevar ticēt kam pagadās, nevar ticēt tāpat vien, nevar ticēt principa pēc, nevar ticēt, jo ir jātic.
Varbūt mēs dzīvojam miljons dzīves, piemēram, gadā ir 12 mēneši, bet nākošajā dzīvē tie ir jau ir 13 mēneši un beigu beigās mēs esam nemirstīgi un kļūstam par vampīriem.  Varbūt es vienkārši varētu beigt domāt par nāvi. Es neizvēlos, ko domāt (domas pašas domājas), gluži tāpat kā neizvēlos to, ko atcerēties. Tomēr domas var mainīt. Cilvēki nemainās, domas mainās.
Mans mīļākais gadalaiks ir vasara (jā, nekas oriģināls). Es gribētu dzīvot vasarā mūžīgi.
Dzīve ir mazlietiņ lieliska.

Lai Jums veiksme ! 

♥

I see your blue eyes, everytime I close mine.

Tie, kuriem ir bedrītes vaigos ir laimīgi cilvēki. Man ir un es esmu, laikam.
Ziniet, ko es apbrīnoju cilvēkos? Acis.  Es varu aizmirst vārdus, es varu aizmirst matu krāsas, es varu aizmirst gadu skaitļus, es varu aizmirst dzimšanas dienas, es varu aizmirst pasta indeksus, es varu aizmirst numurzīmes, es varu aizmirst horoskopus, bet acis tik vienkārši aizmirst nevar (diezgan kaitinoši).
Es neatceros vai es paēdu brokastis. Čipsi un piparmētru tēja nav brokastis. Šokolāde, čipsi un piparmētru tēja vēl joprojām nav brokastis. Varētu uztaisīt kādus ļoti veselīgus salātus (ar garšvielām un kaudzi majonēzes). Ja palikšu resna, tad pie visa vainošu Allāhu (nu re, tie arābu dievi dažkārt noder). Rulete, šokolāde un piparmētru tēja vēl joprojām nav brokastis. Labi, iztikšu bez normālām brokastīm un sākšu diētu.
Es pametīšu Latviju uz trīs mēnešiem (vasaru), tas nozīmē, ja man būs internets, tad jums pavisam noteikti būs interesantāk lasīt, jo es varēšu žēloties par trakiem darba kolēģiem vai pingvīniem un rakstīt cik ļoti man (ne)pietrūkst visu šeit. Galu galā draudzenes mani ļoti atbalsta ar tādiem teikumiem kā 'es tevi ienīstu' vai 'labi vien ir, ka brauksi prom' (nē, tas nav joks), es vienkārši atklāju, ka man viņas ir lieliskas.
Patiesībā man ir mazlietiņ bail, bet viss, kas notiek notiek uz labu. Pozitīvā domāšana, liktenis un tamlīdzīgas nemuļķīgas lietas. Ilgāku laiku domājot pozitīvi, bēdīgo domu skaits samazinās uz pusi vai vienkārši ir mazāks, kas ir tikai labi, vismaz lielākoties, un, ja ir labi, tad pavisam noteikti nav slikti.
Bet vispār es pārāk daudz bēdājos un bēdāšanās nekam neder, tāpēc es publiski apsolos, ka nebēdāšos tieši 23 dienas. Līdz pirmajam jūnijam. Lieliski. (saulīšsmaidiņš).

Lai jums daudz, daudz prieka ! 

♥

Bēdāšanās

Ir divi naktī, es esmu pabeigusi rakstīt divas esejas (es nezinu kā man tas izdodas) un man nenāk miegs (bez kafijas maģiskās iejaukšanās). Mācība - visu pavisam noteikti drīkst atstāt uz pēdējo brīdi.
Tagad ir mans bēdāšanās laiks. Man ir bēdīgi, man ir bēdīgi, man ir bēdīgi. Labi, pietiks. Es esmu redzējusi Family Guy septīto sezonu un katru Simpsonu jaunāko sēriju, jo vienu brīdi man likās, ka multeņu skatīšanās lieliski uzlabo garastāvokli, vienu brīdi tā arī bija. Varbūt es neizskatos pēc pasaulē bēdīgākā cilvēka, bet, bet, nu jā, es arī neesmu. Patiesībā es varētu mēģināt būt pasaulē priecīgākais cilvēks, bet tikai tad, kad man vairs nebūs bēdīgi un, kad man būs krekls ar pingvīnu. Tā jau ir ar tiem cilvēkiem. 'Ja man būs divi helikopteri un zemeņu saldējums - es būšu laimīgs', 'Ja man būs četras sievas un skaista māja - es būšu laimīgs', 'Ja man būs citronkoku plantācija un piecas lavas lampas - es būšu laimīgs', 'Ja man būtu pūķis un visas eksāmenu atbildes - es būtu laimīgs' - lūk, tieši tā ir. Pat, ja tas viss būs, kaut kas vienmēr pietrūks (vienmēr !). Kāpēc es nevaru būt priecīga tagad, tūlīt un par to, kas man ir, nevis pēc desmit gadiem un par to, kas man varbūt nemaz nebūs vajadzīgs. Kāāpēēēc. Tāpēc, ka man ir bēdīgi.  Kad es beidzu dusmoties, tad es sāku bēdāties.
Jādomā labas, pozitīvas, priecīgas, nekam nederīgas domas.
Jāatcerās, ka ir jāatcerās, ka viss taču ir mazlietiņ lieliski. Turklāt bēdāšanās neko nepadara labāku, labas domas gan (jā, es tam ticu).

Fall Out Boy - Thanks For The Memories

Lai Jums veiksme!

♥

Grāmata

Es jūtos ļoti kā ledusskapī. Visur, kur nav saules. Jā, man patīk lietus un pavisam noteikti patīk lēkāt pa peļķēm, un, ja bērnība beidzas, tad, kad sāc apiet peļķes, tad mana bērnība nekad nebeigsies, vismaz tā man patīk domāt, bet galu galā man vajag sauli, ļoti. - To es rakstīju pirms dažām dienām, tad, kad lija lietus un es bēdājos tikai bēdāšanās pēc, pavisam iespējams man uz kādām divām stundām un divdesmit četrām minūtēm bija pavasara depresija, bet tad es atkal sāku domāt pozitīvi un priecājos par apelsīnu sulu.
Tagad ir saule, daudz saules un es nespēju apēst ar biezpienu, un ievārījumu pārbāztu konditorejas izstrādājumu, es apēdu tieši pusi un izlēmu, ka tīrīšu zobus tikai tad, kad apēdīšu arī otru pusi (tātad nekad), bet pavisam noteikti būs tā, ka es iztīrīšu zobus un tad atnākšu uz savu istabu, un iedomāšos 'jehu, pus apēsta, negaršīga bulciņa. jāapēd !', un tad bēdāšos, jo es taču iztīrīju zobus (eh, patiesībā vairāk dzelžus nekā zobus).
 Tikko apēdu draņķīgo konditorejas izstrādājumu un nolakoju spilgti sarkanus nagus, jā, es vienkārši esmu lieliska. Galu galā no rīta es pat gatavoju ēst (visi mājinieki vēl ir dzīvi, nu, vairāk vai mazāk), patiesībā es būtu draņķīga sieva, tāpēc man mēdz teikt, ka, ja man dikti paveiktos, tad mani apprecētu kāds akls āfrikānis vai arī vecs arābs kļūdas pēc pievienotu mani savam harēmam. Jāmācās gatavot ēst, nudien.
Man sāp vēders un es lasu Paula Bankovska grāmatu - Ofšors (aizņēmos no sunshines, ceru, ka atdošu ātrāk nekā pēc gada, jo jūs jau ziniet kā man neiet ar grāmatu atdošanu). Tātad grāmata ir neslikta, viņš pavisam noteikti māk trakoti skaisti domāt, bet dažviet gribētu, lai ir tāda iespēja 'rediģēt' un es varētu sakārtot vārdus savādākā secībā vai šo to apmainīt vietām (jā, jā, bet tā taču nav mana grāmata, sasodīts), bet vietām viss ir ļoti, ļoti lieliski, tik lieliski, ka ir vēlme pārlasīt, un pārlasīt, bet pēc tam padomāt.
Lietus. Man atkal ir nepieciešama saule, tā ļoti. Patiesībā daudz saules, tā lai paliek pāri.
Starp citu, dzīve ir ļoti ironiska.

Lai Jums laime !

♥