Bēdāšanās

Ir divi naktī, es esmu pabeigusi rakstīt divas esejas (es nezinu kā man tas izdodas) un man nenāk miegs (bez kafijas maģiskās iejaukšanās). Mācība - visu pavisam noteikti drīkst atstāt uz pēdējo brīdi.
Tagad ir mans bēdāšanās laiks. Man ir bēdīgi, man ir bēdīgi, man ir bēdīgi. Labi, pietiks. Es esmu redzējusi Family Guy septīto sezonu un katru Simpsonu jaunāko sēriju, jo vienu brīdi man likās, ka multeņu skatīšanās lieliski uzlabo garastāvokli, vienu brīdi tā arī bija. Varbūt es neizskatos pēc pasaulē bēdīgākā cilvēka, bet, bet, nu jā, es arī neesmu. Patiesībā es varētu mēģināt būt pasaulē priecīgākais cilvēks, bet tikai tad, kad man vairs nebūs bēdīgi un, kad man būs krekls ar pingvīnu. Tā jau ir ar tiem cilvēkiem. 'Ja man būs divi helikopteri un zemeņu saldējums - es būšu laimīgs', 'Ja man būs četras sievas un skaista māja - es būšu laimīgs', 'Ja man būs citronkoku plantācija un piecas lavas lampas - es būšu laimīgs', 'Ja man būtu pūķis un visas eksāmenu atbildes - es būtu laimīgs' - lūk, tieši tā ir. Pat, ja tas viss būs, kaut kas vienmēr pietrūks (vienmēr !). Kāpēc es nevaru būt priecīga tagad, tūlīt un par to, kas man ir, nevis pēc desmit gadiem un par to, kas man varbūt nemaz nebūs vajadzīgs. Kāāpēēēc. Tāpēc, ka man ir bēdīgi.  Kad es beidzu dusmoties, tad es sāku bēdāties.
Jādomā labas, pozitīvas, priecīgas, nekam nederīgas domas.
Jāatcerās, ka ir jāatcerās, ka viss taču ir mazlietiņ lieliski. Turklāt bēdāšanās neko nepadara labāku, labas domas gan (jā, es tam ticu).

Fall Out Boy - Thanks For The Memories

Lai Jums veiksme!

♥