3

Sveiki.
Ir pagājušas esnezinucik dienas.  Aizvadīta viena diena sauļojoties smiltiņās pie okeāna, viena diena staigājot trakoti daudz, viena diena nestaigājot nemaz, viena diena guļot, viena diena neguļot nemaz, viena diena raudot, viena diena smejoties, viens vakars trakā ballītē (patiesībā, pārāk trakā) un rītdien atkal došos ballēties. Iepazīti daudz cilvēki, daudz jauni iespaidi, daudz, daudz, dažreiz pārāk daudz tā visa, bet viss, kas notiek notiek tikai uz labu (pozitīvā domāšana, lai gan vairāk īsti nepiedomāju pie pozitīvajām domām). Es jūtos vēljoprojām nogurusi (darbs,darbs, darbs), bet sāku jau pierast, varētu pat teikt, ka esmu pieradusi. Jā, ir pagājis mazāk nekā mēnesis un es vairs tik ļoti neraudu pec mājām (neraudu vispār, godīgi sakot). Es nemāku ilgi dusmoties, ilgi pārdzīvot vai ilgi skumt (tas ir labi, laikam). Nekur nav tik labi kā mājās (bet vai tiešām?). Tavas mājas ir tur, kur Tava sirds. Man liekas, ka daļiņa manas sirds vienmēr būs šeit. Jo okeāns, es vienmēr esmu gribējusi dzīvot pie okeāna un, nu ko - sapņi piepildās. Es sāku iemīlēties šajā salā.
Bet pietrūkst draugu un ģimenes. Ja visi mani lieliskie cilvēki būtu šeit, tad es būtu ārkārtīgi priecīga.
Wherever you are, it's your friends who make your world. /William James/
Pēdējā laikā bieži prātoju par gadiem,vecumu, pienākumiem, dzīvi un mani biedē nākotne, jo viss sāk kļūt nopietni, es nevēlos dzīvot nopietni, vēl ne, ne tik ātri, tikai vēl pārs gadiņus, tomēr katram vecumam ir savi pienākumi, lietas, kas jāpaveic (tā es parasti esmu domājusi). Visam savs laiks (bet vai laikam arī ir savs laiks?). Laiks skrien kā vējš, bet arī vējš mēdz būt gan 0 m/s, gan arī 25 m/s, mēs paši nosakam sava laika ritējumu. Nu jau es rakstu kā 55 gadus veca blogere, bet, man domājas nopietnas domas. Tagad es došos pabeigt dzert zaļo tēju, sēžot lotosa pozā.

Lai Jums trakoti jautra vasara!

♥