Nesaprotu

Es nesaprotu. Tā, vienkārši. Es nesaprotu kāpēc ir laiks, kāpēc laika nav. Pulksteņi ir trakoti savādi. Es nesaprotu kāpēc ar katru dienu laika paliek ar vien mazāk, bet mēs turpinām domāt ka visas dienas ir vienādas, nenozīmīgas, ka tās nekad nebeigies, ka vienmēr būs rītdiena. Mēs visu laiku kaut ko gaidām. Dzimšanas dienu, nedēļas nogali, vasaru, algas dienu, nākošo nedēļu, vakaru, pēcpusdienu, rītdienu.
Es nesaprotu kāpēc tiek uzskatīts, ka cilvēki ir tik dažādi un unikāli, ja lielākoties tie ir vienādi, jā, arī es, visi. Mēs katru vakaru ejam gulēt, katru rītu pamostamies. Es nesaprotu kāpēc nevienam tas neliekas dīvaini un apnicīgi, jā, tieši tas, ka katru vakaru ir jādodas gulēt un katru rītu jāpamostas. Jauns sākums, jauna diena, atkal un atkal.
Mēs aizpildām savu laiku nemanāmi ar dažādām lietām, lielākoties, jo tā vajag, tā ir pareizi, tā ir jābūt. Neviens pilnīgi skaidri un nešaubīgi nezina, ko iesākt ar visu savu dzīvi.
Es nesaprotu kāpēc domas spēj būt tik savādas, kāpēc atmiņas pēkšņi mēdz uzrasties, kāpēc nākotne ir neskaidra.
Es nesaprotu kāpēc cilvēki, kas grib sasniegt tik daudz pat necenšas ticēt saviem spēkiem.
Es nesaprotu kāpēc spēj pastāvēt kaķis un tajā pašā laikā algebra. Tās ir nesavienojamas lietas. Ir miljons lietas, kas pastāv pašas par sevi, ir miljons lietas, kuras ir saistītas, bet mēs domājam par brokastīm un valdību. Es nesaprotu.
Es nepazīstu nevienu cilvēku, kurš spētu būt priecīgs visu laiku, patiesi priecīgs.
Padomāsim, ar katru dienu mazlietiņ vairāk.

Lai Jums laime !

Rīsi

Adele - Hometown glory

Neatvadīties. Man patīk neatvadīties. Būtu tik ļoti vienkāršāk satikties pēc gada vai diviem un izlikties, ka ir pagājusi viena diena, viena nedēļa, viens mirklis.
Liekas, ka neatvadoties atvadas nekad nebeidzās, tās visu laiku lēnām un mokoši velkas līdzi, līdzi visam.
Mana depresija ir beigusies, es jūtos lieliski, es rakstu. Būtu dikti jauki, ja es šeit katru dienu ierakstītu pavisam mazliet, dažus teikumus vai divus vārdus, tas liecinātu par to, ka es esmu te uz mirkli, vienmēr. Lielākoties man nepatīk tāda veida īsie ieraksti, bet mainot pavisam nedaudz var iegūt daudz vairāk, nekā nemainot neko. Viss sākas no mazām lietām, jo tikai tās reiz būs lielas.

Rīsi ir sasodīti ģeniāli. Vakardien pavisam nejauši gadījās tā, ka es savu mīļo telefonu izpeldināju apelsīnu sulā, tas darbojās līdz vairs nedarbojās. Nē, es nezināju, ka tad, kad telefons ir izmircis no tā ir jāizņem baterija līdz tas tiek izžāvēts. Tā nu es ļoti bēdājos un pieņēmu faktu, ka tas ir miris, visu vakaru činkstot par to, ka nezinu cik ir pulkstenis, un man ir zuduši visi numuri, tātad arī dzīve. Tomēr es nepadevos un lūdzu palīdzību googlei, pavisam nejauši es kādā interneta lapā izlasīju, ka telefons ir jāieliek uz vairākām stundām rīsos, noslēgtā traukā vai arī ledusskapī, saldētavā -18°C. Es izlēmu par labu rīsiem. Sekojot instrukcijām, maisiņā iebēru rīsus, ieraku tajos telefonu un aizsēju maisiņu, jo burkā likt telefonu gluži vienkārši  būtu ārkārtīgi savādi. Pēc šīs šķietami muļķīgās darbības, cerot uz brīnumu, devos gulēt. No rīta telefonu atbrīvoju no rīsiem, ievietoju tajā bateriju un tas darbojās. Jehu. Rīsi lieliski uzsūc mitrumu vai dara tamlīdzīgus brīnumus, fizika un tās likumi man vēljoprojām ir neizprotami. Iespējams man vienkārši bija burvju rīsi. Telefons ir gluži tāds pats kā vienmēr, numurus pārvietoju uz sim karti, neļaujot tiem dzīvot telefona atmiņā un viss ir ļoti kārtībā. Man patīk tikko izmazgātu matu smarža un es iešu uz Prāta Vētras koncertu.
Šodien veicu istabas lielo tīrīšanu, tas nozīme, ka no istabas vidus tika aizvākta milzīga, tukša papīra kaste. Izskatās, ka vietas ir divreiz vairāk. Jau vairākas dienas es domāju par Ziemassvētku lampiņām, tām, kuras parasti liek eglītē un tad tās mirdz. Es atceros, ka man tādas lampiņas bija nelielā kastītē, es viņas vēlos atrast un karināt pie sienas. Tas izskatītos dikti jauki, pavisam noteikti. Ieslēdzot lampiņas būtu tāda sajūta, ka brīnumi nav nekas neparasts gluži tāda pati sajūta kā skatoties uz zvaigznēm caur jumta logu. Man nav jumta loga.
Man jūs pietrūkāt, man pietrūka sevis.

Lai jums daudz, daudz neviltota prieka !

domāt

Nokavēju. Pulksteņos 22:22 ir jāievēlas vēlēšanās un tad tā piepildās, vienmēr. Es nokavēju, vienu minūti. Dažkārt tā ir tikai viena minūte, viens mirklis. Jūs noteikti kādreiz pieķerat sevi pie domas, ka, ja būtu ieradušies minūti vēlāk, būtu izvēlējušies ierasto ceļu, nekad nesastaptos ar tādu situāciju par kuru varētu teikt 'kurš gan to būtu domājis'.
Pulksteņi ir 2:36. Man nenāk miegs un matemātikas uzdevumi nerisinās manās domās. Es beidzot esmu atgriezusies pie smukās mūzikas klausīšanās un mājās.
Trīs dienas pavadīju viesu namā, kurā uzvarēju iesūtot savu rakstu darbu, tāpēc tagad jūtu, ka esmu tuvāk savam sapnim. Kopumā esmu priecīga, jo man pašlaik ir četri stāsti, kuri nav stāsti kādus parasti raksta, bet līdzīgi mana bloga ierakstiem,es vienkārši nemāku rakstīt tā kā ir jāraksta, bet pagaidām tas man ir tikai palīdzējis.
Un man patīk kā ir. Esmu mājās divas nedēļas un vienu dienu, bet ir noticis tik daudz kas, ka esmu pārsteigta. Tomēr pietrūkst bezrūpības.
Man vajag vēl laiku, vēl mazliet, lai saprastu. Lieliski, viss ir lieliski.
Lai Jums laime !
Arlabunakti.

septiņi

Es esmu mājās tieši septiņas dienas. Ir māju sajūta, tā ļoti.
Manās domās ir izveidojusies savāda krustvārdu mīkla ar septiņiem jautājumiem, tās atslēgas vārds ir Nākotne. Rudens depresija un saaukstēšanās tās atrisināšanu nepadara vieglāku, gluži tāpat kā bailes no neizdošanās. Mans mērķis ir iemācīties atkal domāt trakoti pozitīvi, bet pašlaik es nedaru neko, lai to sasniegtu, tikai dzeru jau septīto tējas krūzi šodien, patiesībā es neesmu tēju fane, man vienkārši patīk gotiņkrūze un citronšķēlītes. Visu vasaru es spēju izdzīvot nedzerot tēju, visu labāko vasaru. Pasmaidu. Prieks par atmiņām, tikai grūti aptvert, ka tas viss bija īsts. Ir mirkļi no kuriem var nodzīvot visu dzīvi.
Mani mati ir tumšāki nekā jebkad, varētu pat teikt, ka melni. Nē, es nevēlējos, lai tā būtu, gluži vienkārši nopērkot krāsu uz kuras gandrīz salasāmi tapis rakstīts tās toņa nosaukums, kurš, savukārt, ir tumši brūns, es uzzināju, ka mani mati nemaz nemāk lasīt un kopīgi vienojās, ka būs melni ar gaišiem pleķiem (vairs jau tikai melni, pleķi izlīdzinājās). Cilvēki mēdz apgalvot, ka šī ir mana īstā matukrāsa, nevis dabīgā, bet gan īstā, tāda, kas piestāv, tas ir tāpat kā atrast īsto kleitu vai sieru.
Jā, es klausos Enrikes Iglesiasa(ārkārtīgi savāds uzvārds, Enrike!)jauno dziesmu un man ir grūti to atzīt. Nenosodiet mani, dziesma nav tik neklausāma un salda, nē, salda tā ir, bet, jā, mana mūzikas bezgaume tagad tiešām ir bezgaume. Runājot par mūziku, es vēljoprojām nesaprotu kā cilvēki var nezināt, kas ir Kurts Kobeins. Es jūtos vīlusies, nu dien. Kurts Kobeins ir leģenda, mīļie.
Lai Jums prieks !

Atvadas

Un zini, mums tomēr katram sava pasaule.
Smalks lietutiņš, asfalts,laterna, un sāp.
Un tomēr savādi. Pēdējās stundas šeit, es jūtos smagi, bezcerīga smaguma sajūta. Man tik ļoti nepatīk atvadas. Es aizbraukšu, lai atgrieztos. Dažas dienas atpakaļ viens cilvēks teica "Tev ir jāatgriežas, Tu esi daļa no šejienes".
Patiesībā nav svarīgi, kur es atrodos,jo, lai kur es arī būtu es pati veidoju savu dzīvi, pēdējā laikā šķiet, ka katra diena ir svarīga, katrai minūtei ir nozīme, katrs mirklis izgaist nemanāmi ātri. Dzīve ir pārāk īsa, lai to pavadītu bēdājoties, cerot, ka, ja apstākļi būtu savādāki, ja liktenis būtu pateicīgāks, tad viss būtu lieliski. Viss ir lieliski, notici.
Gaidiet mani mājās, mīļie.
Lai man veiksmīgi rītdienas lidojumi un, lai Jums prieks !