Taurenis veģetārietis.

Mana šokolāde garšo pēc vasaras. Nopietni.
Es nezinu kā.
Es nezinu kā, jo manās domās dzīvo suns veģetārietis, kurš ir dzīvojis veģetāriešu ģimenē visu savu suņa mūžu un ir vesels. Manās domās ir gados veca pingvīna siluets, turklāt es nemaz nespēju iztēloties kāds izskatās vecs pingvīns bez silueta, manās domās ir citronkoku plantācija, un vēl mazliet.
Viss ir kaut kā tāpat un nē, nemaz. Ir pavasaris, ir sniegs, ir prieks. Dažkārt nav, nē.
Dienas paiet tik ātri, ka es nespēju izsekot līdzi datumiem, notikumiem, un cilvēkiem, kuri ir, un tad vairs nav, un tad atkal ir. Nenozīmīgi ir, nenozīmīgi nav. Un tomēr, ir.
Tuvojas dzimšanas diena, man nepatīk. Puķe puķu podā, tieši tajā, kurš man tika uzdāvināts pagājušā gada dzimšanas dienā, ir uzplaukusi, zied, ir sarkana un dzīva. Uz puķu poda ir gadu skaitlis, kurš ir par vienu skaitli lielāks, nekā mans pašreizējais, gluži vienkārši cilvēki mani pazīst tik ļoti, ka nezina, cik man ir gadu, bet dāvina puķu podus. Es nesūdzos, bet vairāk priecājos par taureņiem. Dāviniet man taureņus ! Man jau ir divi, dāvināti.
Es kādu dienu varētu izveidot dāvināto taureņu fermu.
Es gribu dejot. Un taureņus trīs.

Astro'n'out - Kā Luksofors

 Lai Jums pavasaris !

Atkārtojams septiņdesmit astoņi.

Cilvēki smaida arvien retāk, sniegs sāk nokust un es gaidu cepumus pa pastu. Man patīk rakstīt tad, kad man ir tikko nolakoti nagi un arī tad, kad nav.

Diena sākas, kāpju uz svariem, manis pietiks vēl diviem pavasariem. Patiesībā vairākiem, patiesībā Prāta Vētra - Plaukstas lieluma pavasaris manā galvā mēdz skanēt tik skanīgi, ka es vēlos paņemt lapu, baltu papīra lapu un zīmuli, apsēsties uz grīdas un uzzīmēt sniegpulkstenīti, divus, trīs un tik daudz, ka to skaits sajūk. Man nav pavasaris galvā, man galvā ir nekas dažkārt, bet šobrīd nav tas dažkārt, tieši otrādi, ideju pilnu domu ir tik daudz, ka būtu jāizmanto matemātiski negudri vārdi, lai aprakstītu cik tieši, piemēram, septiņdesmit astoņi.  Tas varētu būt negudrākais skaitlis vispār. Septiņdesmit astoņi, simtu septiņdesmit astoņi, pieci simti septiņdesmit astoņi, viens tūkstotis septiņdesmit astoņi. Atkārtojams skaitlis.

    ''Vakars ir skaists, zils, ziedošs un pavasarīgs, bet cilvēks dzīvo pa konvertiem, mapēm un kartotēkām - nepavasarīgi aizrāvies. Vai viņš ir parasts vai neparasts cilvēks ? Mēs ar Unigundi šajā gājienā iedalām cilvēkus: atkārtojamos un neatkārtojamos.''
 (Imants Ziedonis - ''Kurzemīte'' )

Atkārtojams un neatkārtojams, parasts un neparasts. Es lielāko daļu no cilvēkiem uzskatu par atkārtojamiem. Katrs cilvēks ir īpašs, neatkārtojams un vienreizējs, un tā nav. Man tā nav, nē. Tāpēc man tu pavisam iespējams neesi neatkārtojams, man tu nešķieti vienreizējs un īpašs. Atkārtojamu cilvēku ir tik ļoti daudz un tieši tāpēc milzīgs ir prieks sastapt un iepazīt vai neiepazīt kādu neatkārtojamu. Pilnīgi nepazīstams cilvēks var būt neatkārtojams, ļoti labi pazīstams var būt atkārtojams un otrādi. Mans neatkārtojamais cilvēks kādam ir atkārtojams, kāda atkārtojamais cilvēks man ir neatkārtojams. Atkārtojams var kļūt par neatkārtojamu. Atkārtojami cilvēki nav slikti, nevērtīgi un nenozīmīgi, gluži vienkārši, ja to nebūtu, tad es neizjustu skumjas, man to nepietrūktu un mana dzīve nemainītos.
(Un tagad padomājam par saviem neatkārtojamajiem cilvēkiem un pasmaidam.)
Es gribu kā bērns vēl just. Priecāties un nekad nepiekust.

Un galu galā viss, ko es vēlos ir šokolāde. 

Lai Jums pavasaris !

Atbildes.

1.Kas ir pirmā lieta, ko tu iedomājies, kad piecelies no rīta?

 Parasti no rīta, kad pamostos man skan galvā dziesma, lielākoties viena rindiņa no tās. Bieži vien muļķīga un kaitinoša, bieži vien jauka un priecīga, bieži vien nezināma un tādu, kuru negribas zināt. Tāpēc es prātoju kādi ir dziesmas vārdi vai dziesmas nosaukums. Dažkārt no rīta es iedomājos par to, ka ir jādomā labas domas un domāju ko tādu kā 'šī var būt lieliskākā diena manā mūžā' un tad es aizmiegu, aizguļos un dusmojos uz visu pasauli mazliet. Dažkārt es domāju par to, cik ir pulkstenis, dažkārt pamostos vienu minūti pirms modinātājpulksteņa un domāju kā tas ir iespējams. Dažkārt pamostoties es domāju par to, ka gribu mājās, dažkārt par to, ka ir auksts vai par to, ka neredzēju saullēktu, dažkārt manā prātā ir fragmenti no naktī redzētā sapņa un es cenšos to atcerēties, bet , kad neatceros domāju kāpēc tā. Dažkārt no rīta pamostoties manā prātā ir kāds cilvēks, kurš tobrīd ir ideāls un tad ir jāsmaida.

2. Pirmā lieta, ko tu pamani pretējā dzimumā?

Matus un to, cik ļoti līdzinās manam priekšstatam par ideālo cilvēku. Manam ideālajam cilvēkam nav nekādu noteiktu parametru, nekādu konkrētu lietu, kurām jāpiemīt, tāpēc nevar teikt, ka ideālu cilvēku nav, tādi pavisam noteikti ir.

3. Pirmā lieta, ko ņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu?

 Brāļu Kaudzīšu grāmatu ''Mērnieku laiki'', es vienmēr esmu vēlējusies izlasīt, bet nekad nav pieticis apņēmības to izdarīt.
Kladi un zīmuli, lai varētu rakstīt, jo man ļoti liekas, ka tad man patiktu rakstīt un daudz.

4. Kas ir pēdējais, ko tu apēdi?

 Piparmētru konfekte, negaršīga. Es šobrīd labprāt vēlētos piparmētru tēju ar daudz labām domām un garšīgu filmu.

5. Pēdējais cilvēks, ar kuru tu runāji pa telefonu?

Es runāju ar draudzeni, kura svin savu dzimšanas dienu tieši šodien. Publisks daudz laimes, prieka, tējas, ideju, nāves dzejoļu un baltās šokolādes !

6. Pēdējā filma, ko tu noskatījies?

Neesmu pārliecināta, bet zinu, ka iesāku skatīties ''Never let me go''. Parasti es neskatos šāda veida filmas, vai vismaz apgalvoju, ka neskatos. Kādas? Romantiskās vai komēdijas, vai romantiskās komēdijas, bet tā ir romantiskā drāma, tāpēc viss ir kartībā.

7. Pēdējā grāmata, ko tu lasīji?

Es esmu iesākusi lasīt daudz, tāpēc uzrakstīšu to grāmatu nosaukumus, kuras man šobrīd mētājas pie gultas.
Kurts Vonnegūts - Ietupinātais
Jodi Picoult - My Sister's Keeper
Māra Zālīte - Klusās vētras
Ēriks Hānbergs - Augusta pieredzējumi
Imants Ziedonis - Kurzemīte
Kurts Vonnegūts - Titāna Sirēnas
Elisa Kelepraisa - Tā runāja Einšteins
Ojārs Vācietis - Es tevī esmu iemīlējies, pasaule !

 

Tālāk stafeti nododu - Meitenei , Zum zum un Sunshinei.

Lai Jums prieks !

Laiks

Ne viss ir tāds kāds tas izskatās un es tomēr ticu, ka cilvēki mainās.
Šodien ir pilnmēness, tāpēc es gribu domāt par lietām, kuras bieži vien paliek neatklātas, par cilvēkiem, kuru vārdus ir grūti atcerēties un tiem, kuru vārdus nevar aizmirst, par mazajiem mirkļiem, kuri pēc kāda laika šķiet lieli.
Es gribu saprast daudz. Nē, nevis uzzināt vai iegaumēt, bet saprast. Es gribu atcerēties vairāk, nekā es atceros. Es gribu neaizmirst. Tikai dažas dienas paliek atmiņā, tādas īpašas, ar kaut ko nozīmīgas, iespējams nenozīmīgas, bet mazlietiņ svarīgas. Nē, pat ne dienas, bet atsevišķi mirkļi. Šķiet, ka atmiņām nav svarīgi datumi, dienas, nedēļas, gadi. Nav svarīgs laiks. Ārkārtīgi sarežģīti, bet man nepatīk vienkārši.
Es apsolos, ka neizniekošu laiku domājot par laiku. Par to, cik tā maz, par to, cik tā nepietiekami, par to, ka tas ir, par to, ka tā nav.
Es vēlos sasniegt brīdi, kad paskatoties pulkstenī un redzot 22:22 vai 11:11 mana vienīgā vēlēšanās būtu tāda, lai nekas nemainās un paliek tieši tāds kāds ir tajā brīdī. Jā, tas būtu lieliski, patiesībā, nē, tas būs lieliski.

Lai Jums laime un daudz !

Vilks

Sveiki. Es esmu dzīva ļoti un slinka ļoti, un viss pārējais arī ir ļoti. Man patīk.
Esmu pārcietusi pēdējo, pašu pēdējo ortodonta apmeklējumu, dažādas neapdomīgas muļķīgas, lielu daudzumu sniegpārslu, vienu nedēļas nogali pavadītu mājās un tādas lietas.

Brālim piederēja divi vilki. Viens bija labais, otrs, savukārt, ļaunais. Kurš no abiem vilkiem ir stiprāks? Tas, kuru viņš baroja. Tātad, ir jādomā labas, pozitīvas un visādi citādi lieliskas domas, lai labais vilks būtu stiprāks. Jā gan.

Barojiet labo vilku !