Standarts

Par lietām, par mirkļiem, par dziesmām, par atmiņām, par to, kas elpai liek aizrauties. Nenozīmīgi un nozīmīgi. Tā vienkārši, tā neviltoti, tā patiesi. Es nevēlos dzīvojot saprast, ka tik daudz ir nenozīmīgā. Varbūt vēlos. Es vēlos domāt tā, ka, jo mazāk nozīmīgu lietu dzīvē, jo lielāka to nozīme. Tā gan. Jo mazāk lietu, jo vairāk lietu.

 Kopumā, ja es kaut ko vēlos, tad lielos daudzumus. Ja es vēlos šokolādi, tad visu tāfelīti. Ja es vēlos sauļoties, tad visu dienu. Ja es vēlos gulēt, tad vismaz pusi no diennakts. Ja es vēlos mieru, tad mieru visā pasaulē.

Anything less than everything isn't worth having.

 Augsti standarti ir augsti, man patīk domāt, ka man tādi piemīt vai arī man patīk, ka pēc citu domām man tādi piemīt. Neesmu īsti pārliecināta.
Es mazliet prātoju par šodienu pirms gada. Apmēram viena gada. Viss bija citādi. Vienkāršotāk citādi, pārsteidzošāk citādi, nesliktāk citādi. Tomēr šodienu es nemainītu pret simts vakardienām un rītdienu arī nē, pat dienu aiz rītdienas ne. Es mēdzu uzskatīt, ka tās dienas, kuras reiz būs dienas nākotnē būs lieliskākas, tikai un vienīgi, godīgi sakot, tā arī ir, vienmēr. Domu spēks un tādas lietas. Mani patiesi pārsteidz tas, cik daudz apkārtējo cilvēku tic tam. Ticība domu spēkam izplešās pārsteidzošā ātrumā un man ir prieks tā iemesla dēļ. Man patīk labas domas, man patīk pozitīva attieksme, man patīk sirsnīgi vārdi. Sirsnīgi labi, sirsnīgi slikti - nav īsti nozīmes. Man patīk vēls pavasaris, tāds, kurā saule ir tuvāk man nekā parasti, tāds, kurā zāles zaļā krāsa iegūst citu nozīmi. Tāds kā tagad.
Man nepatīk enerģijas dzērienu patēriņš pēdējā laikā un tas, ka datumi mainās apmēram tādā vidējā ātrumā kā mainās minūtes.
La, la, la.
Patiesībā es tikai vēlējos paziņot, ka ir gandrīz vasara, es ēdu kūkas, man nepatīk mans kaķis un tavs arī nē, es apmeklēju trenažieru zāli apmēram trīs reizes nedēļā, man ir augstākais novērtējums pēdējajā domrakstā skolā vispār un es esmu forša tādēļ, es gribu izlasīt tik daudz grāmatas un izlasu tik maz, man patīk domāt par ideālām lietām un tad tās uzskatīt par neideālām, dažkārt man ir bail runāt angliski, dažkārt man ir slinkums smieties, vairāk kā dažkārt man patīk pastaigas vēlos vakaros un dzīve ir skaista.
Man patīk uztraukums, neliels uztraukums. Šobrīd es nemāku sajust uztraukumu, bet šobrīd nav vienmēr un vienmēr nav šobrīd.
Man patīk domāt daudz. Par daudz, nevis pardaudz.
 Kyle Andrews - You always make me smile.
( Dziesma no vasaras, kura ir pilna pozitīvismam un tādēļ lieliski iederās vēlā pavasarī. Jā.
Ir diez ko kaitinoši tādi teikumi kā ''dziesma no vasaras'', ''dziesma no vakardienas'', ''dziesma no kaimiņa kāzām'', ''dziesma no lielveikala'', tādi, kuri šķietami piešķir kādu īpašu nozīmi, bet patiesībā ir interesi neizraisoši un paskaidro apmēram neko. )

Lai Jums traki daudz dienu pārpildītu ar priecīgām emocijām un cukurotām lietām !

Nepareizi

Man tik ļoti patīk tas, ka vienu un to pašu situāciju var uztvert ārkārtīgi daudz, dažādos veidos.

Pavasaris pazuda. Pēdējā laikā varētu šķist, ka mana mīļākā nodarbe ir medikamentu lietošana un zāļu tēju dzeršana. Es guļu apmēram visu dienu un nevaru aizmigt apmēram visu nakti, tādēļ nemēdzu redzēt sauli un pavasaris šķiet zudis līdz ar laika izjūtu. Tas mainīsies, pavisam noteikti. Pozitīvisms, laba karma un tādas lietas.
Man nenāk miegs. Es nemāku apstādināt laiku. Es nespēju domāt pietiekami nopietni. Es nemāku būt ieinteresēta uz ilgu laiku, dažkārt pat neilgu ne. Mana interese lietās ir nenoturīga, mainīga, apsīkstoša. Protams, ne vienmēr, jo dažkārt es pavisam lieliski māku apstādināt laiku un domāju tik nopietni, cik vien nopietni tas ir iespējams.
Man patīk, ja viss ir vienkārši. Nesarežģīti.
Es jūtos savādi, savādi kaut kā, savādi mazliet. Savādi nav nepareizi.
Nepareizi priekšstati ir nepareizi, nepareizi cilvēki ir nepareizi. Nepareizs ne vienmēr ir slikts. Nepareizs priekšstats var būt arī trakoti pareizs un jauks, tomēr nepatiess. Savādi. Mani neuztrauc nepareizi priekšstati no nepareiziem cilvēkiem. Mani uztrauc vārds 'Nepareizi', tas mēdz atkārtoties pārāk bieži. Dažādās situācijās, bet visai reti manā dzīvē, manās domās.
Es vēlos darīt to, ko es vēlos, nevis to, kas ir pareizi.
Tas nav nepareizi, nē.

Lai Jums laba karma, daudz !

Formsprings

 Siren's Eye - Falling

Labrīt, aprīlis.
Labrīt, man pietrūkst ikdienišķu ierakstu.
Tātad. Es šorīt pamodos (neparedzams pavērsiens manā dzīvē) no īsziņas signāla, pavisam ikdienišķa īsziņas signāla ar pavisam ikdienišķu saturu par pavisam neikdienišķām lietām. Manuprāt, ir lieliski pamosties no īsziņas signāla, daudz lieliskāk nekā no modinātāja bļaurēšanas, zobu sāpēm, vai no tā, ka kāds stāv pie gultas un saka ' Man jau teica, ka tu vēl guli ', parasti tādos brīžos es jūtos apmulsusi, parasti tādi brīži neatkārtojas. Manas kakla sāpes bija mazliet mazinājušās un es jutos mazliet nesaukstējusies. Prieks tādēļ. Tomēr ļoti sapratu, ka šovakar nevēlos nekur doties, tikpat ļoti kā vakardien. Ir apmēram maz nedēļas nogales, kuras esmu pavadījusi mājās, tāpēc tas ir jāmaina (vai arī nav).
Tad, kad esmu slima vai slinka, vai slimi slinka es taisu kolāžas, ēdu citronus, skatos griestos, saku citiem, ka lasu grāmatas, bet patiesībā skatos briesmīgas meiteņu filmas. Šodien noskatījos trīs un prātā palika atziņa, tāda, ka katrs ir pelnījis otru iespēju. Es uzskatu, ka neviens nav pelnījis otru iespēju. Viena iespēja ir daudz, pietiekami daudz. Ja dod otru iespēju, tad ir iespējamība, ka otrā pārvēršas par trešo un pēc trešās sajūk skaits, nekas nemainās. Uz iespējām es attiecinu 'kas notiek vienreiz, nekad nevar notikt otrreiz, bet, kas notiek divreiz, nešaubīgi notiks trešoreiz' . Pat, ja otrās iespējas došana man nodrošinātu mūžīgu laimi, bezmaksas saldējumu un tā, es izvēlētos neizvēlēties. Gluži tāpat kā es neizvēlētos ēst mandarīnus, ja zinātu, ka tos ir grūti atbrīvot no mizas (galīgi nesmuki skan).
Tomēr šodien es mazliet sāku šaubīties par saviem uzskatiem. Man ir jāpadomā mazliet daudz.
Man pirms divām nedēļām bija tik ārkārtīgi garlaicīgi, ka es pie pilna saprāta izvēlējos izveidot savu Formspringa lapu, turklāt man bija ļoti kauns to publicēt draugiem.lv dienasgrāmatā vai kādā citā publiskā vietnē, bet tas tikai tādēļ, ka man rodas vēlme izdzēst internetu vienmēr, kad ir redzami Formspringa vai ask.fm linki visur, visur, visur un tie atkārtojas atkal un atkal, un atkal.
Tā iemesla dēļ man nav neviena jautājuma (vai arī es esmu tik lieliska, ka man neviens neko nevēlas jautāt).
http://www.formspring.me/valzivs
Ak, nē, man nav neviena jautājuma (es atkārtojos apzināti).
Jautājiet, mirstīgie, jautājiet !

Lai Jums laime !

Taurenis veģetārietis.

Mana šokolāde garšo pēc vasaras. Nopietni.
Es nezinu kā.
Es nezinu kā, jo manās domās dzīvo suns veģetārietis, kurš ir dzīvojis veģetāriešu ģimenē visu savu suņa mūžu un ir vesels. Manās domās ir gados veca pingvīna siluets, turklāt es nemaz nespēju iztēloties kāds izskatās vecs pingvīns bez silueta, manās domās ir citronkoku plantācija, un vēl mazliet.
Viss ir kaut kā tāpat un nē, nemaz. Ir pavasaris, ir sniegs, ir prieks. Dažkārt nav, nē.
Dienas paiet tik ātri, ka es nespēju izsekot līdzi datumiem, notikumiem, un cilvēkiem, kuri ir, un tad vairs nav, un tad atkal ir. Nenozīmīgi ir, nenozīmīgi nav. Un tomēr, ir.
Tuvojas dzimšanas diena, man nepatīk. Puķe puķu podā, tieši tajā, kurš man tika uzdāvināts pagājušā gada dzimšanas dienā, ir uzplaukusi, zied, ir sarkana un dzīva. Uz puķu poda ir gadu skaitlis, kurš ir par vienu skaitli lielāks, nekā mans pašreizējais, gluži vienkārši cilvēki mani pazīst tik ļoti, ka nezina, cik man ir gadu, bet dāvina puķu podus. Es nesūdzos, bet vairāk priecājos par taureņiem. Dāviniet man taureņus ! Man jau ir divi, dāvināti.
Es kādu dienu varētu izveidot dāvināto taureņu fermu.
Es gribu dejot. Un taureņus trīs.

Astro'n'out - Kā Luksofors

 Lai Jums pavasaris !

Atkārtojams septiņdesmit astoņi.

Cilvēki smaida arvien retāk, sniegs sāk nokust un es gaidu cepumus pa pastu. Man patīk rakstīt tad, kad man ir tikko nolakoti nagi un arī tad, kad nav.

Diena sākas, kāpju uz svariem, manis pietiks vēl diviem pavasariem. Patiesībā vairākiem, patiesībā Prāta Vētra - Plaukstas lieluma pavasaris manā galvā mēdz skanēt tik skanīgi, ka es vēlos paņemt lapu, baltu papīra lapu un zīmuli, apsēsties uz grīdas un uzzīmēt sniegpulkstenīti, divus, trīs un tik daudz, ka to skaits sajūk. Man nav pavasaris galvā, man galvā ir nekas dažkārt, bet šobrīd nav tas dažkārt, tieši otrādi, ideju pilnu domu ir tik daudz, ka būtu jāizmanto matemātiski negudri vārdi, lai aprakstītu cik tieši, piemēram, septiņdesmit astoņi.  Tas varētu būt negudrākais skaitlis vispār. Septiņdesmit astoņi, simtu septiņdesmit astoņi, pieci simti septiņdesmit astoņi, viens tūkstotis septiņdesmit astoņi. Atkārtojams skaitlis.

    ''Vakars ir skaists, zils, ziedošs un pavasarīgs, bet cilvēks dzīvo pa konvertiem, mapēm un kartotēkām - nepavasarīgi aizrāvies. Vai viņš ir parasts vai neparasts cilvēks ? Mēs ar Unigundi šajā gājienā iedalām cilvēkus: atkārtojamos un neatkārtojamos.''
 (Imants Ziedonis - ''Kurzemīte'' )

Atkārtojams un neatkārtojams, parasts un neparasts. Es lielāko daļu no cilvēkiem uzskatu par atkārtojamiem. Katrs cilvēks ir īpašs, neatkārtojams un vienreizējs, un tā nav. Man tā nav, nē. Tāpēc man tu pavisam iespējams neesi neatkārtojams, man tu nešķieti vienreizējs un īpašs. Atkārtojamu cilvēku ir tik ļoti daudz un tieši tāpēc milzīgs ir prieks sastapt un iepazīt vai neiepazīt kādu neatkārtojamu. Pilnīgi nepazīstams cilvēks var būt neatkārtojams, ļoti labi pazīstams var būt atkārtojams un otrādi. Mans neatkārtojamais cilvēks kādam ir atkārtojams, kāda atkārtojamais cilvēks man ir neatkārtojams. Atkārtojams var kļūt par neatkārtojamu. Atkārtojami cilvēki nav slikti, nevērtīgi un nenozīmīgi, gluži vienkārši, ja to nebūtu, tad es neizjustu skumjas, man to nepietrūktu un mana dzīve nemainītos.
(Un tagad padomājam par saviem neatkārtojamajiem cilvēkiem un pasmaidam.)
Es gribu kā bērns vēl just. Priecāties un nekad nepiekust.

Un galu galā viss, ko es vēlos ir šokolāde. 

Lai Jums pavasaris !