Monday, September 20

domāt

Nokavēju. Pulksteņos 22:22 ir jāievēlas vēlēšanās un tad tā piepildās, vienmēr. Es nokavēju, vienu minūti. Dažkārt tā ir tikai viena minūte, viens mirklis. Jūs noteikti kādreiz pieķerat sevi pie domas, ka, ja būtu ieradušies minūti vēlāk, būtu izvēlējušies ierasto ceļu, nekad nesastaptos ar tādu situāciju par kuru varētu teikt 'kurš gan to būtu domājis'.
Pulksteņi ir 2:36. Man nenāk miegs un matemātikas uzdevumi nerisinās manās domās. Es beidzot esmu atgriezusies pie smukās mūzikas klausīšanās un mājās.
Trīs dienas pavadīju viesu namā, kurā uzvarēju iesūtot savu rakstu darbu, tāpēc tagad jūtu, ka esmu tuvāk savam sapnim. Kopumā esmu priecīga, jo man pašlaik ir četri stāsti, kuri nav stāsti kādus parasti raksta, bet līdzīgi mana bloga ierakstiem,es vienkārši nemāku rakstīt tā kā ir jāraksta, bet pagaidām tas man ir tikai palīdzējis.
Un man patīk kā ir. Esmu mājās divas nedēļas un vienu dienu, bet ir noticis tik daudz kas, ka esmu pārsteigta. Tomēr pietrūkst bezrūpības.
Man vajag vēl laiku, vēl mazliet, lai saprastu. Lieliski, viss ir lieliski.
Lai Jums laime !
Arlabunakti.

Saturday, September 11

septiņi

Es esmu mājās tieši septiņas dienas. Ir māju sajūta, tā ļoti.
Manās domās ir izveidojusies savāda krustvārdu mīkla ar septiņiem jautājumiem, tās atslēgas vārds ir Nākotne. Rudens depresija un saaukstēšanās tās atrisināšanu nepadara vieglāku, gluži tāpat kā bailes no neizdošanās. Mans mērķis ir iemācīties atkal domāt trakoti pozitīvi, bet pašlaik es nedaru neko, lai to sasniegtu, tikai dzeru jau septīto tējas krūzi šodien, patiesībā es neesmu tēju fane, man vienkārši patīk gotiņkrūze un citronšķēlītes. Visu vasaru es spēju izdzīvot nedzerot tēju, visu labāko vasaru. Pasmaidu. Prieks par atmiņām, tikai grūti aptvert, ka tas viss bija īsts. Ir mirkļi no kuriem var nodzīvot visu dzīvi.
Mani mati ir tumšāki nekā jebkad, varētu pat teikt, ka melni. Nē, es nevēlējos, lai tā būtu, gluži vienkārši nopērkot krāsu uz kuras gandrīz salasāmi tapis rakstīts tās toņa nosaukums, kurš, savukārt, ir tumši brūns, es uzzināju, ka mani mati nemaz nemāk lasīt un kopīgi vienojās, ka būs melni ar gaišiem pleķiem (vairs jau tikai melni, pleķi izlīdzinājās). Cilvēki mēdz apgalvot, ka šī ir mana īstā matukrāsa, nevis dabīgā, bet gan īstā, tāda, kas piestāv, tas ir tāpat kā atrast īsto kleitu vai sieru.
Jā, es klausos Enrikes Iglesiasa(ārkārtīgi savāds uzvārds, Enrike!)jauno dziesmu un man ir grūti to atzīt. Nenosodiet mani, dziesma nav tik neklausāma un salda, nē, salda tā ir, bet, jā, mana mūzikas bezgaume tagad tiešām ir bezgaume. Runājot par mūziku, es vēljoprojām nesaprotu kā cilvēki var nezināt, kas ir Kurts Kobeins. Es jūtos vīlusies, nu dien. Kurts Kobeins ir leģenda, mīļie.
Lai Jums prieks !

Friday, September 3

Atvadas

Un zini, mums tomēr katram sava pasaule.
Smalks lietutiņš, asfalts,laterna, un sāp.
Un tomēr savādi. Pēdējās stundas šeit, es jūtos smagi, bezcerīga smaguma sajūta. Man tik ļoti nepatīk atvadas. Es aizbraukšu, lai atgrieztos. Dažas dienas atpakaļ viens cilvēks teica "Tev ir jāatgriežas, Tu esi daļa no šejienes".
Patiesībā nav svarīgi, kur es atrodos,jo, lai kur es arī būtu es pati veidoju savu dzīvi, pēdējā laikā šķiet, ka katra diena ir svarīga, katrai minūtei ir nozīme, katrs mirklis izgaist nemanāmi ātri. Dzīve ir pārāk īsa, lai to pavadītu bēdājoties, cerot, ka, ja apstākļi būtu savādāki, ja liktenis būtu pateicīgāks, tad viss būtu lieliski. Viss ir lieliski, notici.
Gaidiet mani mājās, mīļie.
Lai man veiksmīgi rītdienas lidojumi un, lai Jums prieks !