Friday, October 29

1977

Šodien elektrība izdomāja pazust. Tad, kad pazūd elektrība un līst lietus es parasti mēdzu skatīties vecos fotoalbumus, nevis tos, kuros esmu es, bet tos, kuros ir manu vecāku, vecvecāku melnbaltās fotogrāfijas. Šodien tad, kad pazuda elektrība es izlēmu pārskatīt savas atmiņu lādītes saturu. Atmiņu lādīte ir koka lādīte, kuru dzimšanas dienā saņēma mana mamma 1977. gadā. Nē, es neizdomāju gada skaitli, tas ir rakstīts lādītēs iekšpusē, tāpat kā apsveikums dzimšanas dienā.
Kastītē atrodas lietas, kuras sāka tur atrasties 2008. gada vasarā un ar katru gadu to skaits palielinās. Es pārcilāju katru lietu un acīs sariesās asaras, jo tomēr tik daudz kas paliek atmiņu lādīte, bet nepaliek manā atmiņā. Ārkārtīgi jauki ir atcerēties. Atcerieties, ka ir jāatcerās.



Pēdējā laikā es daudz skatos seriālus, daudz guļu, maz lasu un maz domāju. Dzīve ir īsa, bet man ir tāda sajūta, ka ir tādi brīži, kad gluži vienkārši ir jādara nekas, jo tādu brīžu var nebūt daudz.
Es sapratu, ka dzīves galvenais uzdevums ir dzīvot. Tā vienkārši. Parasti cilvēki, kad ir bēdīgi, vai kad tiem nav ko darīt mēdz meklēt dzīves jēgu, dzīves maģisko uzdevumu un spokus. Tam īsti nav nozīmes, iepriekšējam teikumam īsti nebija nozīmes. Man liekas, ka spoku mednieku profesija ir lieliska.

- Drīkst jautāt, kāda ir Jūsu profesija?
- Spoku mednieks.
- Lieliski !

Tieši tāpēc. Lieliski būtu arī cept kūkas.

- Drīkst jautāt, kāda ir Jūsu profesija?
- Spoku mednieks.
- Lieliski ! Un ko Jūs darat brīvajā laikā?
- Cepu kūkas.


Lieliski dialogi. Patiesībā monologi. Patiesībā jaukāk ir nedomāt. Es tikko sapratu kāpēc ir jālasa grāmatas. Grāmatas ir jālasa tāpēc, lai būtu interesantāks vārdu krājums, daži mēdz apgalvot, ka tāpēc, lai būtu lielāks vārdu krājums, bet patiesībā tas kļūst interesantāks. Apsveru domu, ka iespējams arī tāpēc, lai uzzinātu informāciju vai, lai kļūtu saprātīgāks. Man patīk grāmatas, jo man liekas, ka ir sasodīti interesanti lasīt kā grāmatas autors saliek vārdus tā, lai veidotos teikums un savirknē teikumus tā, lai veidotos stāsts.
Manuprāt, es nemāku rakstīt dialogus. Nu, tādus

- Sveiki ! - teica viņa, balsī, kas līdzinājās koku šalkoņai agrā rudens rītā pretī tirgus laukumam.
- Labdien, - atbildēja viņas māsa, kura bija tērpusies klauna kostīmā un rokās turēja puķupodu.

Jā, tieši tādus dialogus. Gluži vienkārši nav vienkārši. Nav vienkārši izdomāt smuku, garu stāstu, ar smukiem, gariem dialogiem, kurus nebūtu apnicīgi lasīt.
Man salst rokas. Es vēlos, lai man būtu vēlēšanās.
Lai Jums bezgala daudz prieka !

Coldplay - The Scientist.

Saturday, October 23

Ir

Es pamodos ar smaidu. Līst lietus, es smaidu. Viss ir pelēks, es smaidu.
Es smaidu vēl tagad, jo viss ir beidzies. 

Viss, kas mums ir vajadzīgs ir laiks. Sasodīts, es nekad nedomāju, ka tam ir tik liela nozīme.

Lai Jums laime ! 

Friday, October 15

Monday, October 11

Nesaprotu

Es nesaprotu. Tā, vienkārši. Es nesaprotu kāpēc ir laiks, kāpēc laika nav. Pulksteņi ir trakoti savādi. Es nesaprotu kāpēc ar katru dienu laika paliek ar vien mazāk, bet mēs turpinām domāt ka visas dienas ir vienādas, nenozīmīgas, ka tās nekad nebeigies, ka vienmēr būs rītdiena. Mēs visu laiku kaut ko gaidām. Dzimšanas dienu, nedēļas nogali, vasaru, algas dienu, nākošo nedēļu, vakaru, pēcpusdienu, rītdienu.
Es nesaprotu kāpēc tiek uzskatīts, ka cilvēki ir tik dažādi un unikāli, ja lielākoties tie ir vienādi, jā, arī es, visi. Mēs katru vakaru ejam gulēt, katru rītu pamostamies. Es nesaprotu kāpēc nevienam tas neliekas dīvaini un apnicīgi, jā, tieši tas, ka katru vakaru ir jādodas gulēt un katru rītu jāpamostas. Jauns sākums, jauna diena, atkal un atkal.
Mēs aizpildām savu laiku nemanāmi ar dažādām lietām, lielākoties, jo tā vajag, tā ir pareizi, tā ir jābūt. Neviens pilnīgi skaidri un nešaubīgi nezina, ko iesākt ar visu savu dzīvi.
Es nesaprotu kāpēc domas spēj būt tik savādas, kāpēc atmiņas pēkšņi mēdz uzrasties, kāpēc nākotne ir neskaidra.
Es nesaprotu kāpēc cilvēki, kas grib sasniegt tik daudz pat necenšas ticēt saviem spēkiem.
Es nesaprotu kāpēc spēj pastāvēt kaķis un tajā pašā laikā algebra. Tās ir nesavienojamas lietas. Ir miljons lietas, kas pastāv pašas par sevi, ir miljons lietas, kuras ir saistītas, bet mēs domājam par brokastīm un valdību. Es nesaprotu.
Es nepazīstu nevienu cilvēku, kurš spētu būt priecīgs visu laiku, patiesi priecīgs.
Padomāsim, ar katru dienu mazlietiņ vairāk.
Lai Jums laime !

Saturday, October 9

Rīsi


Neatvadīties. Man patīk neatvadīties. Būtu tik ļoti vienkāršāk satikties pēc gada vai diviem un izlikties, ka ir pagājusi viena diena, viena nedēļa, viens mirklis.
Liekas, ka neatvadoties atvadas nekad nebeidzās, tās visu laiku lēnām un mokoši velkas līdzi, līdzi visam.
Mana depresija ir beigusies, es jūtos lieliski, es rakstu. Būtu dikti jauki, ja es šeit katru dienu ierakstītu pavisam mazliet, dažus teikumus vai divus vārdus, tas liecinātu par to, ka es esmu te uz mirkli, vienmēr. Lielākoties man nepatīk tāda veida īsie ieraksti, bet mainot pavisam nedaudz var iegūt daudz vairāk, nekā nemainot neko. Viss sākas no mazām lietām, jo tikai tās reiz būs lielas.
Rīsi ir sasodīti ģeniāli. Vakardien pavisam nejauši gadījās tā, ka es savu mīļo telefonu izpeldināju apelsīnu sulā, tas darbojās līdz vairs nedarbojās. Nē, es nezināju, ka tad, kad telefons ir izmircis no tā ir jāizņem baterija līdz tas tiek izžāvēts. Tā nu es ļoti bēdājos un pieņēmu faktu, ka tas ir miris, visu vakaru činkstot par to, ka nezinu cik ir pulkstenis, un man ir zuduši visi numuri, tātad arī dzīve. Tomēr es nepadevos un lūdzu palīdzību googlei, pavisam nejauši es kādā interneta lapā izlasīju, ka telefons ir jāieliek uz vairākām stundām rīsos, noslēgtā traukā vai arī ledusskapī, saldētavā -18°C. Es izlēmu par labu rīsiem. Sekojot instrukcijām, maisiņā iebēru rīsus, ieraku tajos telefonu un aizsēju maisiņu, jo burkā likt telefonu gluži vienkārši  būtu ārkārtīgi savādi. Pēc šīs šķietami muļķīgās darbības, cerot uz brīnumu, devos gulēt. No rīta telefonu atbrīvoju no rīsiem, ievietoju tajā bateriju un tas darbojās. Jehu. Rīsi lieliski uzsūc mitrumu vai dara tamlīdzīgus brīnumus, fizika un tās likumi man vēljoprojām ir neizprotami. Iespējams man vienkārši bija burvju rīsi. Telefons ir gluži tāds pats kā vienmēr, numurus pārvietoju uz sim karti, neļaujot tiem dzīvot telefona atmiņā un viss ir ļoti kārtībā. Man patīk tikko izmazgātu matu smarža un es iešu uz Prāta Vētras koncertu.
Šodien veicu istabas lielo tīrīšanu, tas nozīme, ka no istabas vidus tika aizvākta milzīga, tukša papīra kaste. Izskatās, ka vietas ir divreiz vairāk. Jau vairākas dienas es domāju par Ziemassvētku lampiņām, tām, kuras parasti liek eglītē un tad tās mirdz. Es atceros, ka man tādas lampiņas bija nelielā kastītē, es viņas vēlos atrast un karināt pie sienas. Tas izskatītos dikti jauki, pavisam noteikti. Ieslēdzot lampiņas būtu tāda sajūta, ka brīnumi nav nekas neparasts gluži tāda pati sajūta kā skatoties uz zvaigznēm caur jumta logu. Man nav jumta loga.
Man jūs pietrūkāt, man pietrūka sevis.
Lai jums daudz, daudz neviltota prieka !