3

Sveiki.
Ir pagājušas esnezinucik dienas.  Aizvadīta viena diena sauļojoties smiltiņās pie okeāna, viena diena staigājot trakoti daudz, viena diena nestaigājot nemaz, viena diena guļot, viena diena neguļot nemaz, viena diena raudot, viena diena smejoties, viens vakars trakā ballītē (patiesībā, pārāk trakā) un rītdien atkal došos ballēties. Iepazīti daudz cilvēki, daudz jauni iespaidi, daudz, daudz, dažreiz pārāk daudz tā visa, bet viss, kas notiek notiek tikai uz labu (pozitīvā domāšana, lai gan vairāk īsti nepiedomāju pie pozitīvajām domām). Es jūtos vēljoprojām nogurusi (darbs,darbs, darbs), bet sāku jau pierast, varētu pat teikt, ka esmu pieradusi. Jā, ir pagājis mazāk nekā mēnesis un es vairs tik ļoti neraudu pec mājām (neraudu vispār, godīgi sakot). Es nemāku ilgi dusmoties, ilgi pārdzīvot vai ilgi skumt (tas ir labi, laikam). Nekur nav tik labi kā mājās (bet vai tiešām?). Tavas mājas ir tur, kur Tava sirds. Man liekas, ka daļiņa manas sirds vienmēr būs šeit. Jo okeāns, es vienmēr esmu gribējusi dzīvot pie okeāna un, nu ko - sapņi piepildās. Es sāku iemīlēties šajā salā.
Bet pietrūkst draugu un ģimenes. Ja visi mani lieliskie cilvēki būtu šeit, tad es būtu ārkārtīgi priecīga.
Wherever you are, it's your friends who make your world. /William James/
Pēdējā laikā bieži prātoju par gadiem,vecumu, pienākumiem, dzīvi un mani biedē nākotne, jo viss sāk kļūt nopietni, es nevēlos dzīvot nopietni, vēl ne, ne tik ātri, tikai vēl pārs gadiņus, tomēr katram vecumam ir savi pienākumi, lietas, kas jāpaveic (tā es parasti esmu domājusi). Visam savs laiks (bet vai laikam arī ir savs laiks?). Laiks skrien kā vējš, bet arī vējš mēdz būt gan 0 m/s, gan arī 25 m/s, mēs paši nosakam sava laika ritējumu. Nu jau es rakstu kā 55 gadus veca blogere, bet, man domājas nopietnas domas. Tagad es došos pabeigt dzert zaļo tēju, sēžot lotosa pozā.

Lai Jums trakoti jautra vasara!

♥

2

Labdien. Šeit laikapstākļi nemaz nav lieliski, šodien no rīta, pēc apkārtējo teiktā, bija gluži kā ziemā, +16 grādi pēc celsija un ārkārtīgi vējains. Man ir jauns, ļoti smuks peldkostīms (melns), kurā pavisam noteikti es izskatos tievāka, nekā esmu patiesībā (es ceru), lai nu kā, es vēlos, lai laiks nebūtu lietains, auksts, vējains un neforšs, lūūdzu (atkal sāku pielūgt laika vīriņu).
Man nāk miegs un es esmu mazlietiņ nogurusi. Šeit brīžiem iet pavisam skumji, manas asaras ir ļoti atgriezušās (ir grūti sadzīvot ar kādu no ģimenes, kuru parasti redzi tikpat kā nekad), gribu mājās. Mierinu sevi ar domu, ka šeit tomēr ir skaisti un viss būs labi.
Darba kolēģi ir lielākoties jauki un daži ārkārtīgi smieklīgi, šeit galvenais boss, kurš uzrodas reti, tiek saukts par vampīrcūku (nejau viņam dzirdot, protams), nu labi, tas pavisam iespējams nav tik smieklīgi kā varētu likties un galu galā man tā vampīrcūka šķiet jauka, bet joki, kuri patiešām ir smieklīgi, šeit ir ikdiena. Notetovētie darba kolēģi (un ne tikai) ir īpaši priecīgi vienmēr mani redzēt, droši vien nepaies pārāk ilgs laiks līdz mani sāks aicināt ārā un es visticamāk atteikšu, un tad jutīšos nelāgi. Pagaidām es dodos ārā ar latviešu valodā runājošām būtnēm (sasodīts, jābeidz cilvēkus saukt par būtnēm), bet svētdien ir paredzēts barbekjū vakars ar darba kolēģiem un nekolēģiem (lai man labi iet). Vispār ar mani ir grūti, jo, ja man piedāvā jauku vakaru ar vīnu, tad es pasaku, ka man labāk garšo alus (man riebjas vīns, brr).
No Latvijas man raksta paziņas, kuras normālā gadījumā, manuprāt, nekad mūžā nerakstītu, dīvaini, nu dien. Turklāt tieku aicināta un pasākumiem uz kuriem netikšu (tas mani sabēdina). Mani daudz kas sabēdina, bet galu galā es esmu laimīgs cilvēks, jo man ir jauna veiksmes rokassprādze, ar maģiskiem akmentiņiem un tās nosaukums ir 'i am lucky', tā sola veiksmi, gudrību (ha), veselību un visādas tamlīdzīgas lietas.
Galu galā es tikai vēlējos pateikt - es esmu dzīva.

Lai Jums laime, saulītes.

♥

1

Labdien, es vēl esmu dzīva (jā, lieliski jaunumi). Esmu prom jau trīs dienas un pašlaik jūtos ļoti, ļoti nogurusi, tāpec šovakar nekur neiešu un pavadīšu vakaru ar milzīgu saldējuma kasti, un televizoru. Vakardien gandrīz apmaldījos ejot pirmo reizi mājās lietū un tumsā, bet tā kā iepazinos ar foršiem cilvēkiem, tad par garlaicību un pasākumu trūkumu nevarēšu sūdzēties. Pašlaik es varu žēloties par kāju sāpēm, jo vakardien meklējot ceļu uz pilsētu izdomāju uzvilkt jaunās kurpītes (nekad tā nedariet) beigu beigās sapratu, ka uz pilsētu ir jāiet trīsdesmit piecas minūtes, bet tomēr mazāk, nekā biju domājusi. Es esmu uz salas (apdzīvotas), kura nav pārāk liela, bet ir ārkārtīgi skaista, gluži kā filmās.
Šodien bija mana otrā darba diena, darbs nav grūts (bet nogurdinošs), es strādāju milzīgā dārza centrā un sešas dienas nedēļā, tātad man brīvdiena būs tikai svētdiena, un tātad būs grūti, ja pa naktīm ballēšos. Jehu, man ir garumzīmes un es nekādīgi nevaru normālā ātrumā parakstīt vai pierast pie šī datora, kurš pat nav mans. Cilvēki šeit ir ārkārtīgi jauki un mani mīl (jā, jā pārspīlēju, bet ienaidnieku man šeit noteikti nebūs). Vispār lielākoties visur cilvēki ir jauki, izņemot Rīgas lidostu, bet tur vienas darbinieces trakoti nejaukās attieksmes dēļ man palīdzību piedāvāja kāds, kurš izskatījās pēc aktiera no tām skaistajām filmām, un palīdzēja neapmaldīties, un galu galā man bija ar ko runāt gaidot pirmo lidmašīnu (laikam šajā gadījumā jāpriecājas, ka ir tādas darbinieces), arī lidmašīnā iepazinos ar cilvēkiem un lidojums bija jautrs. Esmu pārvarējusi savas bailes no lidošanas vienai (apsveicami). Man liekas, ka es nemāku normāli domāt un rakstīt par to kā man iet. Šeit ir skaisti (jā, atkārtojos) un līdz okeānam varu aiziet piecās minūtēs, bēēt šodien es vairs nevaru paiet, jo kājas, kājas. Netaisnība. Lai nu kā liekas, ka šeit esmu ilgāk par trīs dienām. Manas asaras ir atgriezušās (vienu brīdi es nebeidzu vien atkārtot, ka man nav asaru). Man pietrūkst visa un visu Latvijā, bet vasara tomēr būs ļoti lieliska arī šeit(tad, kad pieradīšu pie visa un man nesāpēs visas maliņas).
Es nedrīkstu tik ilgi piesavināties svešu datoru.

Lai Jums iet lieliski!
♥

3 mēneši

Atā, saulītes. Es pazūdu. Uz trīs mēnešiem (jā, jā, jā tiksimies septembrī).
Ja man būs pieejams internets (un pat, ja nebūs), tad es šeit tāpat kā līdz šim (varbūt pat biežāk) činkstēšu par to kā man iet.
Protams, man pietrūks dažnedažādākās lietas. Rupjmaize. Skaistie vasarīgie vakari šajā nekurienes vidū. Gulēšana uz asfalta. Laipiņa. Ugunskura un ģitāras vakari. Spoku māja. Foršie pārdevēji bendzīntankos. Pidžammu ballītes, kuras beidzas klubā. Gaismiņas. Pieneņu pūkas. Laivas. Traki braucieni svešās mašīnās. Telšu vakari. Zaļumballes. Pasākumi.  Un vēl. Un vēl. (Man gluži vienkārši jāpabeidz kravāties un jāapēd citrons, un jā, jāsameklē miljons dziesmas).
Galu galā - īpaši pietrūks manas meitenes (jāā, jūs esiet lieliskas).
Bet viss galu galā būs lieliski. Jaunas iespējas. Jauns viss.

Lai Jums vasara ir neatkārtojami vienreizēja!

Tāda, kuru ir milzum liels prieks atcerēties.

Veiksmi,veiksmi,veiksmi!

♥

Zilonis

 Dažkārt paskatoties uz kokiem šķiet, ka tie ir no kartona, gluži tāpat kā mājas, liekas, ka, ja aiziesi aiz tām, tad tur nebūs nekā. Ar cilvēkiem ir līdzīgi, liekas, ka paejot garām, atstājot, tu sapratīsi, ka aiz tiem nekas nepaliek.

Vasara ir kafijas nedzeršanas laiks. Ar datumiem ir dīvaini, gluži tāpat kā ar laika vienībām vai bitēm. Izrādās, ka es braukšu prom divas dienas vēlāk, nekā iecerēts, tas, protams, nav slikti. Jo vairāk domā labas domas, jo vairāk tās ir (pārsteidzoši, vai ne?). Piemēram, es visu laiku domāju, ka dzīve ir ārkārtīgi lieliska un nevaru vien beigt par visu sajūsmināties.Skaisti vakari, skaisti saullēkti, skaisti silts laiks, skaistas gaismiņas, skaisti zilas debesis, skaists saldējums, skaisti taureņi, skaisti, skaisti, es laikam sāku iemīlēties dzīvē. Neizskaidrojami nezūdošs optimisms un šoreiz pilnīgi bez iemesla, acīmredzama (acīmneredzama?) iemesla. Es mazlietiņ sāku saprast cilvēkus, kuri grib dzīvot mūžīgi.
Šobrīd mana mīļākā krāsa ir saulaini zaļā, vasaras krāsa.  Un tieši šobrīd mana mīļākā mūzika ir latviešu. Šobrīd - tas ir laiks, kurš vairs nebūs tāds kāds bija, tad, kad jūs šo izlasīsiet.
Pēdējā laikā mani uztrauc tikai viens - peles. Manā istabā bieži viesojas pele, maza un šausmīgi biedējoša. Man nav bail no tumsas, spokiem, vai zirnekļiem - man ir bail no pelēm. Ja es kādu ieraugu, tad skraidu pa māju spiegdama un saku, ka nekad mūžā vairs neiešu savā istabā. Tagad šeit viss ir noklāts ar peļu slazdiem un kaķi, man liekas, ka kaķis beigu beigās izskatīsies pēc peļu slazdu turētāja un trakoti ņaudēs, kamēr peles mani apēdīs. Brr. Manuprāt, pastāv iespējamība, ka es esmu mazlietiņ zilonis. Ne jau tāpēc, ka mans drēbju izmērs ir kļuvis no S uz XXL, bet gan tāpēc, ka ziloņiem ir bail no pelēm.  Ja var ticēt multenēm (Tomam&Džerijam), tad viņiem tiešām ir bail, ja var ticēt googles tantei, tad ziloņiem peles vienkārši ir bail sabradāt, jo viņi ir trakoti labsirdīgi. Pasaule, nu dien, ir dīvaina.
Man nav ko lasīt, es daudz guļu, es nevaru aizmigt, ja pirms miega nepalasu kaut ko lasāmu. Tātad, ja man nav ko lasīt, tad man nav miega, ja man nav miega, tad es nevaru daudz gulēt un, ja es nevaru daudz gulēt, tad kādu dienu es vienkārši daudz guļu tikai tāpēc, ka iepriekš negulēju. Es nemaz nevēlos zināt to, cik neinteresanti ir lasīt, ko šādu. Pēdējā laikā mana činkstēšana ir samazinājusies un tik pat kā izzudusi, tāpēc, lai neizjauktu līdzsvaru pasaulē man ir jāpažēlojas par pelēm vai lasāmvielas neesamību.
Tu nevari teikt, ka tiešām pazīsti cilvēku, ja nezini kāds ir viņa mīļākais saldējums.
Man garšo zemeņu.

Lai Jums iet lieliski!

♥