vašingtons

Iedomājies - tu sēdi un domā par Džordžu Vašingtonu, pingvīniem, Maltu un tad pēkšņi saproti, ka krievu valodai tavā dzīvē būs liela nozīme, noklausies vienu Timatī dziesmu, un aizmirsti par visām tām krievu padarīšanām līdz pat septītajai nedēļas dienai, kurā izlem pabeigt bloga ierakstu. Savādi. Sapratu, ka ir vajadzīga dažādība. Mana dažādība nepieļauj tādu iespēju, ka visa popmūzika ir draņķīga vai, ka visas komēdijas nekam neder. Tāpēc es klausos klasisko mūziku, dzeru pussiltu tēju (parasti dzeru ļoti karstu), skatos parodijas un pat skatījos rokasbumbas sacensības (parasti kas tāds škiet pavisam garlaicīgs), ceļos no rītiem desmitos, nevis trijos (piespiedu kārtā), turpinu savu sportošanu (sāp visas maliņas) un nekad mūžā vairs negribu būt ziemā.
Viss ir mazlietiņ lieliski, bet garastāvoklis ir nomācošs, neizskaidrojami nomācošs. Nav par ko bēdāties, nav par ko krist izmisumā. Nepierasti.
Reiz kāds cilvēks teica, ka visi cilvēki ir īpaši, atšķirīgi, dažādi, tomēr es uzskatu, ka lielākoties visi ir līdzīgi. Ja katrs ir īpašs, tad ik viens ir īpašs, tas liek domāt, ka visi ir vienādi, cits par citu savādāk vienādi, bet vienādi. Vieno atšķirīgums. Sarežģīti.
Tikko izlasīju ''Ir jādzīvo , nevis jāfilozofē , cik labi vai puslabi , vai ekstralabi jūtos : ja nav slikti , tad pavisam noteikti ir labi , un vienalga kādā pakāpē''. Jāatceras, ka ir jāatceras.

Lai Jums daudzdaudzdaudz prieka !

stone of destiny

Dzīve ir vienkārša.

Es pārvarēju savu nepatiku pret aukstumu, bet tas nemaina faktu, ka rītdien nedošos uz skolu, jo būs bīstami zema gaisa temperatūra (beidzot sāku izvairīties no bīstamām lietām). Es taču varu darīt daudz svarīgākas lietas, piemēram, lasīt Mērnieku laikus, domāt par pingvīniem, skatīties Gossip girl, tēlot psiholoģi un palīdzēt kristiešiem, gulēt, dzert ļoti karstu tēju, dibināt feministu klubiņu, apbrīnot lavas lampu, mācīties akordus, uzzīmēt robotu, pārlakot nagus, bēdāties, ka nemāku lakot nagus, domāt, ka vidusskolai manā turpmākajā dzīvē nebūs nekādas nozīmes, lūgt Allāham spaini prieka, svērties uz salūzušiem svariem, taisīt prezentāciju angļu valodā, atrast dzīves jēgu, aizmirst dzīves jēgu, divas stundas un trīs minūtes meklēt jaunu mūziku last.fm, uzlādēt telefonu, skatīties nejēdzīgas filmas. Tas laikam arī viss.
Man pēdējā laikā bieži uzrodas vēlme rakstīt blogu, bet tikpat bieži tā arī nozūd. Gluži vienkārši nespēju sekot līdzi pozitīvismam. Vienā brīdī viss ir vienkārši, pozitīvi un skaisti, savukārt otrā viss ir bēdīgi, nejēdzīgi un sarežģīti. Mērķis: Panākt, lai pozitīvo brīžu ir vairāk, jo no negatīvajiem pilnībā izvairīties nevar. Lai nu kā,
Jūs neticēsiet, bet pozitīvā domāšana darbojas, varbūt izskatās, ka es esmu bēdīga, dusmīga un gribu visu iznīcināt, bet patiesībā es domāju pozitīvi. Vismaz pašlaik. Droši vien tikai tāpēc, ka saņēmos un aizgāju uz trenažieru zāli, lai gan sākotnējie plāni bija gulēt, ēst un nerunāt ar nevienu.
Pozitīvisms tāpat kā kabalistika un pingvīni nav nemaz tik vienkāršs, bet dzīve tāda ir. Tāda - vienkārša. Vispār man ir saradušies pārāk daudz jautājumi, piemēram, ja liktenis pastāv, vai to var ietekmēt? Nē, šis jautājums ir pārāk vienkāršs, cilvēki paši izvēlas (dzīve taču sastāv no izvēlēm, sasodīts) savu likteni, varbūt ne pašā, pašā dzīves sākumā, bet tālāk gan, viss ir atkarīgs no tā vai pietiek spēka un apņemšanās, lai spētu kaut ko mainīt. Bet kā tad ir ar visām likteņa zīmēm, likteņa pavērsieniem, teikšanu ''tā ir zīme'', ja jau paši visu spējam ietekmēt? Liktenis pastāv, tomēr to nevar pilnībā izmainīt, to var tikai ietekmēt. Jā, ir ļoti jautri pašai sev uzdot jautājumus un reizē arī nejēdzīgi atbildēt, turklāt atbildēm obligāti nav jābūt pareizām. Atbildei var piekrist un var nepiekrist, bet, ja vien tā nav reizrēķinu tabula, tad nav strikti noteikts vai tā ir pareiza, vai nē, jo pat katrā nepatiesībā ir maza daļiņa patiesības. Man ir mans filozofiskais (nemūžam nerakstīšu filosofiskais) garastāvoklis. Pārāk dīvaini. Tas nozīmē, ka es beigšu rakstīt, jo neko izcili prātīgu pašlaik neizprātošu, man vienkārši dažkārt patīk domāt, gluži tāpat kā dažkārt patīk domāt, ka labāk ir nedomāt. Smaids izraisa smaidu, doma izraisa domas. Attapīgi.
Viss taču ir mazlietiņ lieliski.

Veiksmi, saulītes.

šokolādes cepumi

Labdien.
Es tikai mācos domāt pozitīvi, tāpēc es bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem drīkstu slīcināt bēdas ar šokolādes cepumiem un mīļāko tēju (ar ruma garšu). Šodien izmantoju savas vidusskolnieces tiesības un neapmeklēju uz skolu, jo temperatūra bija noslīdējusi līdz -28 grādiem (brrr,auksts). Tāpēc visu dienu skatījos Gossip girl, jā, es iesāku skatīties to trakoti kaitinošo seriālu, bet ir ziema un man ir auksti, tāpēc viss ir piedodams. Jāatzīst, ka visu dienu neskatījos, jo vajadzēja doties ceļojumā pēc Isic kartes, zeķubiksēm un grāmatas. Mājās atgriezos ar grāmatu, šokolādes cepumiem, mīļākajiem čipsiem un nezināmas izcelsmes krievu krēmu. Nekādas Isic kartes. Nekādu zeķubikšu. Nekāda veselīga dzīvesveida.
Tātad seriāls, tur ir nenormāli skaista galvenā varone - Blēra, bet viņa ir atbaidoša. Skaista un atbaidoša, kā gan tas var būt? Viņa gluži vienkārši ir ļauna, baismīgi ļauna un ļaunums atbaida. Bet visiem labajiem varoņiem iet draņķīgi un beigu beigās viņi apprecās. Tas nav diez ko labāk.
Es mācos domāt pareizi. Es mācos domāt pozitīvi. Es nemācos matemātiku, fiziku un ķīmiju. Domām ir liels spēks. Fizikai arī. Sasodīts. Viss, kas notiek, notiek uz labu. Viss, kas notiek, notiek netaisni, nepareizi un ne uz labu. Nē, nē, nē. Pozitīvisms.
Ir grūti būt pozitīvai, pie tāda secinājuma es nonācu garlaikojoties mašīnā. Dažkārt es jūtos tā kā dzīvotu sniega bumbā (Jūs noteikti ziniet, tajās foršajās ar sniedziņu), tātad manā sniega bumbā ir sniedziņš, prieks un pozitīvisms, bet apkārt ir īgnums, nelaimīgi cilvēki un neizmērojams nepozitīvisms, tad nu liekas, ka sniega bumba ir sākusi plaisāt un pa tās spraugām sparīgi laužas iekšā visas nepozitīvās lietas, un sabojā manu neideālo pasaulīti. Bēdīgi. Tas, ka es neticu mīlestībai, pasakām un cilvēkiem, nebūt nenozīmē, ka es vairs neticu, ka spēšu izmainīt pasauli uz labo pusi.
Uzskaitīšu pozitīvās lietas ziemā. Skaistas debesis, tieši ziemā ir visspožākās zvaigznes. Ir sasodīti jauki atrasties siltā istabā un skatīties kā ārā lēni snieg milzīgas sniegpārslas (žēl, ka manā istabā nekad nav silti). Vēl var iet uz kalniņu, celt sniegavīrus un vārtīties sniegā. Tomēr man labāk patīk vasaras vakaru smarža.
Tagad par pozitīviem nākotnes plāniem. Es zinu, ka es dzīvošu Kanādā un man būs glāze apelsīnu sulas, un ģitāra. Kanādā ir silts? Es ceru, ka jā. Vēl es zinu, ka pēc vidusskolas beigšanas braukšu ar stopiem uz Itāliju. Itālijā gan ir silts, jā. Turklāt kādu dienu es uzrakstīšu grāmatu un man būs krekliņš ar pingvīnu. Ideāli.
P.S Mērnieku laikus esmu izlasījusi līdz 19 lpp.

Lai Jums prieks !

Eksperiments:Pozitīvisma nedēļa (cieta neveiksmi).

No šodienas (svētdienas 17.janvāra) pulksteņiem 20:51 pēc mana laika līdz 23. janvāra 20:51 būs mana pozitīvisma nedēļa. Nevienam nav patīkami kontaktēties ar činkstulīgiem, bēdīgiem, nožēlojamiem cilvēkiem un pēdējā laikā es esmu pieskaitāma pie visiem no tiem. Tā nu katru dienu aprakstīšu, cik grūti būt nepārtraukti pozitīvai un kā patiesībā jūtos, nedēļas beigās šis ieraksts tiks publicēts.

1.diena
Aizgulējos, steidzoties skropstu tuša izsmērējas, gandrīz ielidoju kupenā, centos būt pozitīva (mazlietiņ izdevās). Nespēju klausīties ū, superpozitīvu mūziku tāpēc nācās iztikt ar Sick puppies.
Šīs dienas plusi - apmeklēju trenažieru zāli un baseinu.

2.diena
Nevaru paciest daļu cilvēces pat bez acīmredzama iemesla. Tomēr pozitīvisms, pozitīvisms (nekam neder).
Aizgāju gulēt 17:00 un tā arī neko neizdarījusi nogulēju līdz nākošās dienas rītam.

3.diena
Sastrīdējos ar draudzenēm, ģimeni. Turpināju kalt cilvēces iznīcināšanas plānus. Viss ir tik kaitinoši kaitinošs. Pozitīvisms ir miris. Ā, nē Santis atgriezās Latvijā, neliela pozitīvisma deva, bet nepaciešams aukstums.Milzīga čipsu paka un visādas citas draņķības = ne miņas no veselīga dzīvesveida.

4.diena
Jau no paša rīta saplīsa superizturīgās un jaunās zeķubikses. Ārā ar katru dienu paliek ar vien aukstāks un aukstāks, draņķīgi. Bioloģijā jātaisa nejēdzīgs pētnieciskas darbs, turklāt viss turpina būt kaitinoši kaitinošs. Vēlējos nonāvēt tikai trīs cilvēkus (progress).Dienas plusi - trenažieru zāles apmeklējums.Mīnusi - ģitārstundas neapmeklēšana, pus dienas nogulēšana, drūms garastāvoklis.

Viss, pietiek.

Sākšu visu šo pozitīvismu ar nākošo nedēļu. Tā vairs nevar turpināties. No visa ziemas negatīvisma mani izvilks ārā Mērnieku laiku izlasīšana un papildus desmitnieks literatūrā. Jej.


Lai Jums laime!

bezrūpīgums

Kāpēc man šķiet, ka dzīve ir bezrūpīga?
Mērnieku laiki, zinātniski pētnieciskais darbs, drausmīgi uzdevumi un dīvaini kontroldarbi, neveikla ieskriešana galdā/sienā/skapī/cilvēkos, paklupšana aiz kupenas, nenormāls aukstums, apnicīga peldēšana, bailes no lēkšanas baseinā, kaitinošs kaķis, ērmotas domas par tamborēšanu, skumšana par visādām muļķībiņām, feministiska domāšana, dažādu lietu aizmiršana, notirpušas kājas, nepieņemami uzskati, milzīga miegainība, neizskaidrojamas miega paralīzes, kuras neatkārtojas, neskaidri sapņi, nelādzīga ģitārspēle, nesmuks skaitlis, kuru rāda svari, domas kā aitas, kuras nemāk ganīties, nepārvarams slinkums,nejēdzīgi neveselīga pārtika, nepanesami notikumi, nekāda gaiša skata nākotnē, graujošas neveiksmes.
Bet tas nemaina to, ka dzīve ir bezrūpīga.
Vismaz šajā laika posmā.

sleeping paralysis

- Es esmu ļoti neveikla. Vai ne, Liene?
- Mani sauc Lāsma.

Sasodīts. Nu, labi, tā nav neveiklākā rīcība, jo viņas taču ir dvīnes, kuras pazīstu tik ilgus gadus, ka tie būtu jāraksta ar divciparu skaitli.
Manā īpašumā ir nonācis skropstu atliecējs, kurš izskatās pēc moku rīka, bet tā kā man ir dabīgas gotiņskropstas, tad skropstu atliecēja lietošana padara manas skropstas stipri līdzīgas pieaudzētajām, mazlietiņ nesvarīgi.
Šodiena ir draņķīga, pamodos pēc pulksteņiem trijiem un ēdu, ēdu, ēdu, pēdējā laikā es ēdu vismaz par četriem, vai nu ēdu vai arī prātoju par ēdienu. Turklāt man ļoti sāp galva. Ļoti. Tas vēl nebūtu tas trakākais, jo trakākais ir - miega paralīze.
Tas bija šausmīgi baismīgi, domāju, ka nekad mūžā nepamodīšos vai arī, ka mirstu. Tas ir tā - tu esi pie apziņas, bet tavs ķermenis ir pilnībā paralizēts un tad tava apziņa izdomā aizlidot kaut kur projām (uz siltajām zemēm, vai?), bet tu ar visiem spēkiem, kuru tev nav, centies to noturēt. Šausmīgi. Turklāt tik pat kā neviens neuzskata par vajadzīgu man ticēt, jā, miega paralīze ir tā lieta, kuru man patīk izdomāt, laiku pa laikam. Sasodīts, es vispār nezināju par tādas eksistenci. Lai nu kā, es būtu pat gatava atteikties no lavas lampas, lai tikai nekas tāds neatkārtotos.
Mans seriāls iet uz galu, pasaule arī mazlietiņ. Ziemā ir auksti, aukstumā man nepatīk būt gandrīz nekur ārpus savas personīgās dzīves telpas. Protams, mēs visi vēlējāmies riktīgu ziemu, un nav jau slikti. Tomēr es neesmu ziemas cilvēks, lai gan man patīk tā domāt, gluži tāpat kā neesmu kaķu cilvēks. Nesen izlasīju kaut ko šausminošu ''Nosit suni, izglāb kaķi'' , suņi ir cilvēka labākie draugi, nevis kaut kādi ņaudoši, kaitinoši minkas.
Man liekas, ka kaut kas nav riktīgi. Milzīga ēstgriba, milzīgas galvassāpes, milzīgs nogurums, pat pēc tam, kad esmu gulējusi 13 stundas, dažkārt milzīgas grūtības sakarīgi domāt, visai reti neizskaidrojamas bailes un vēl neizskaidrojamas miega paralīzes. Nedaudz slimīgi. Mamma saka, ka man ir gripa. Bet vai tad gripai nav milzīga temperatūra, milzīgas kakla sāpes, milzīgs klepus un tamlīdzīgi?
Jābeidz apbrīnot skropstas un jāsāk kaut ko darīt, patiesībā ir ļoti daudz jāizdara, bet es zinu, ka izdarīšu. Kādu dienu. Man pārāk sāp galva, lai tagad uzrakstītu kādu nesvarīgu sacerējumu.
Sniega bumbas ir foršas, nudien.

Laiks turpināt lasīt Bridžitas Džounsas dienasgrāmatas otro daļu. Mazlietiņ nožēlojami.
Laimi Jums prieks !

psycho

Kāda ir apņemšanās jēga, ja esmu pārāk vāja, lai to ievērotu?
Es nespēju atbildēt, jo nezinu atbildi. Nav tāda vārda ''nezinu'' ir tikai slinkums domāt, slinkums izdarīt minējumus, slinkums saprast, nu jā, galvenokārt, slinkums domāt. Iespējams jēgas nav, bet iespējams ir arī tas, ka kādu dienu es būšu tik stipra, lai nebūtu vāja vai.. naiva. Varbūt tas ir pavisam savādāk - jo vairāk es sev kaut ko aizliedzu, jo vairāk tas vilina. Tāpēc, ja neaizliegšu, neapņemšos to, ko nevaru ievērot, tad ātrāk tikšu tam pāri. Ātrāk ? Smieklīgi, katru gadu mana apņemšanās ir viena un tā pati, tas ir tāpat kā atmest smēķēšanu (nē, es nesmēķēju). Tu vēlies atmest, bet nevari. Tāpēc mans iepriekš uzrakstītais teikums ''Tāpēc, ja neaizliegšu, neapņemšos to, ko nevaru ievērot, tad ātrāk tikšu tam pāri''  nekam neder. Ja tu neaizliedz sev smēķēt, tad kā gan spēsi atmest? Ja saproti, ka nespēj atmest, tad kā gan vari teikt, ka atmetīsi? Neiespējami, nav jau tā, ka neiespējamas lietas nenotiek, tikai dažreiz ir jāpalīdz tām notikt.

Ārā ir tik auksts kā Aļaskā vasaras periodā, tāpēc mans salīgums izlēma, ka šoziem man būs īpaši auksti. Bēdīgi. It kā ar to vien nepietiektu,bet izrādās, ka mamma lasa krievu žurnālus krieviski (vēl joprojām nesaprotu kāpēc, ne mums rados ir kādi krievi, ne arī viņa kādu pazīst, bet krievu valoda man arī patīk, tikai es to nesaprotu gluži lieliski), tā nu atnākot mājās, uz mana galda bija un ir Dima Bilana plakāts ar tīģeri (pietam neīstu), esmu nesaprašānā - smieties vai smieties. Varētu padomāt, ka man viņš būtu jāpiekar pie sienas un kā Allāhs jāpielūdz saullēktā, saulrietā un pusdienlaikā. Bēdīgi. Mani sāk no tiesas ieinteresēt Mērnieku laiku izlasīšana, bet kārtējo reizi filmu redzēšu pirmo un tikai tad - grāmata, es allaž esmu vēlējusies darīt otrādāk. Vēl es jums varu svinīgi paziņot, ka esmu redzējusi slaveno Zaļo jūdzi, bet tas bija tikai tāpēc, ka man to atsūtīja pirms gadiem diviem, un datorā sāka palikt pārāk šauri, nevar jau pieļaut, ka bezjēdzīgajiem seriāliem nav vietas, vai ne? Turklāt dzēst ārā bija žēl, dažkārt šķiet, ka es esmu pārāk žēlsirdīga. Bēdīgi. Ziniet, kas vēl ir bēdīgi? Ja jums ir 8 gadus vecs rotveilers, tad viņš iespējams izskatīsies pēc milzīga pelmeņa, turklāt manējas šodien kliboja, jo esot nolauzis nadziņu. Laikam taisīja franču manikīru no frančiem. Turklāt viņa pārvietošanās ātrums pa līdzenu virsmu ir samazinājies par 60%. Man ir bēdīgi, jo viņš ir vislabākais suns pasaulē un viņš kļūst vecs. Vecums ir dikti baismīgs. Jā, stāsti par suņiem, kaķiem ir briesmīgi kaitinoši, jo nevienam tie neinteresē, tomēr šis bija svarīgi. Es esmu par suņiem, sasodīts. Man salst rokas. Es nemāku domāt dikti pozitīvi un zīmju saredzēšana ir mazlietiņ (ļoooti) samazinājusies. Nekas vēl nav beidzies. Hā.
Veiksmi !

Kabalistika

Sākšu ar vakardienas pusnepabeigto ierakstu -

Čau, blogs.
Man ir bēdīgi. Pavisam bēdīgi. Un, jo vairāk es saku, ka man ir bēdīgi, jo bēdīgāk ir.
Ģeniālā numeroloģija par mani saka ''Ja neveiksme — “piemetīsies” depresija, pesimisms. Vienmēr gribēsi vairāk nekā ir.'' Taisnība. Es saprotu, ka mana laime ir atkarīga tikai no manis pašas. Tāpat kā mans draņķīgais garastāvoklis. Konfekšu ēšana nepalīdz. Nedrīkst skriet notikumiem pa priekšu (vecmāmiņas dzīves gudrība?).

Vecmāmiņas dzīves gudrības ir gudras (sasodīti forša loģika). Viss taču ir lieliski, varbūt pirms 4 vai 125 minūtēm nebija, bet tagad ir. Man visu laiku gribas teikt - tā ir zīme. Nē, nē, nav tā, ka es pārlasījos Koelju un kļūšu par aitu ganu vai adoptēšu bērnu no Āfrikas (par otro neesmu īsti pārliecināta). Lietas tādas, ka man ļoti, ļoti maz vajg priekam, tā ir ar tiem cilvēkiem, kuri visur grib saskatīt zīmes. Tas ir dikti muļķīgi, jo es visur saskatu zīmes, labi, labi, visur nē, bet daudz kur. Tas ir tā, piemēram, tev kartupelis ir kartupelis, bet man tā ir zīme (jā, pārspīlēju). Dzīve nepārtraukti dod zīmes , jāprot tikai saskatīt (tā nebija, vai ne? bet zinu, ka kāds dziļdomīgs aforisms par zīmēm bija). Lūgšu palīdzību Googles tantei. ''Kabalisti Likteņa zīmes redz visā.'' Kabalisti? Tātad tādiem kā man ir arī nosaukums. Izrādās, ka ir pat vesela zinātne - Kabalistika. Tā ir zīme, nudien.
''Kabalistika – zināšanas, kuras radīja ebreji, lai atklātu slepeno zīmju nozīmi. Tās sastāvēja no mākas sadalīt vārdus un no veida, kā ar šiem vārdiem veikt brīnumus, izsakot tos brīnumainā veidā.'' 
Zīme par zīmēm, ģeniāli. Turklāt kabalistika ir saistīta ar numeroloģiju un vakardienas puspabeigtajā bloga ierakstā ir redzams, ka esmu pieminējusi numeroloģiju, pārsteidzoši, vai ne? Izglītošos kabalistikā.
''Bet tad rodas jautājums: kādā veidā iesācējs var apgūt šo zinātni, ja viņš nav spējīgs pareizi saprast savu mācītāju?''
Jā, jā, jā (kas pie velna ir mācītājs?) !
''Uz to ir tikai viena atbilde: apgūt šo zinātni var tikai paceļoties pāri mūsu pasaulei. Bet tas ir iespējams tikai ar noteikumu, ka cilvēks atmet visu savu materiālo egoismu un pieņem garīgās vērtības kā galvenās un vienīgās dzīvē. ''
Ak, dieniņās ! Nepietiek ar to, ka es saskatu visur zīmes, un, ka ne par kādu naudu nepārdotu savu dvēseli? Labi, šo jautājumu noskaidrošu pati ar sevi, vēlāk.
Ko tur daudz - man vienkārši apnika rakstīt. Turpināšu ziņot kā man iet ar zīmēm, varbūt.
Laimi jums !

P.S Ceru, ka jūs pēc šī ieraksta nedomājiet, ka man trūkst veselā saprāta.

bailes, nebailes

Kāpēc es vienmēr meloju sev? Nemelo sev, citi to labāk māk. 
Pašlaik man ir ļoti bail, tik bail, cik bail būtu, ja šobrīd būtu jānolec ar gumiju no Vanšu tilta. Vanšu tilta augstums ir 109 m, bet es taču nebaidos no aukstuma un vispār nebaidos gandrīz ne no kā, jo bailes ir muļķīgas. Nē, nē, nē. Ieskaties acīs bailēm un tās izzudīs, nezinu vai ar bloga palīdzību var to paveikt, bet es mēģināšu. Vieglāk ir noliegt un teikt, ka man nav bail. Es nebaidos. Nav no kā baidīties. Tas ir vāji. Tomēr, bailes nevar noliegt mūžīgi, jo kādā brīdī tās uzradīsies.

bailes

1. Psihisks (emocionāls) stāvoklis, jūtas, kam raksturīgs satraukums, apjukums, nospiestība un ko izraisa briesmas, nelaime.

2. Neērtības, nedrošības izjūta, kauns.

3. Nemiers, rūpes, bažas (par ko).

Hmm.

bažas

1. Nemiers, bailes, ko izraisa iespējama neveiksme, nelaime.

Tas nu būtu skaidrs.  Ar optimismu var izārstēt bailes ?

optimisms

1. Pasaules uztvere, kurai raksturīgs dzīvesprieks, aktivitāte, ticība nākotnei.

Man patīk skaidrojošās vārdnīcas, tomēr es nevaru ar skaidrojošo vārdnīcu izskaidrot to kā skaidrojošajā vārdnīcā nav, nē, to, ko vienkārši nevajg izskaidrot.

Domām ir liels spēks, tas nozīmē, ka jādomā labas domas un jāatsakās no bailēm. Jā, tas nav tik vienkārši, lai gan viss ir vienkārši, bet kā gan viss var būt vienkārši, tad, kad nekas nav vienkārši? Viss ir vienkārši tad, kad mēs uztveram visu vienkārši. Tātad nonākam pie tā, ka viss slēpjas attieksmē pret dzīvi.

Dikti nesakarīgi un mazlietiņ nopietni. Vienkāršāk ir rakstīt par cepumu receptēm vai laikapstākļiem. Šodien sniga sniegs. Jauki. Ar lielām, lēni krītošām sniegpārsliņām. Vēl jaukāk.

Mm, piparmētru tēja. Piparmētru tēja nomierina, tas nozīmē, ka es kļūšu miegaina un aizmigšu, kad ieraksts būs tikai pusē un man pietiks veselā saprāta, lai šo visu nepubilcētu, un uzrakstītu Dima Bilana biogrāfiju ar krievu burtiem (tas man prasīs veselu mūžību), bet latviešu valodā un, tad to iekopēt oficiālajā fanu forumā, kurš droši vien ir nonācis nebūtībā, bet, ja nav, tad neviens nenovērtēs manu centību izklāstīt Bilana dzīvi, kuru es nepārzinu un.. labāk vienkārši dzeršu tēju.

Pašaudzēta piparmētru tēja ir daudz, daudz garšīgāka par tām, kas ir veikalu plauktos (nu gan, attapīgi). Tas nozīmē, ka paša paveikts darbs ir daudz vērtīgāks, nekā tas, kuru citi izdara mūsu vietā. Tas nozīmē, ka mēs nevaram citiem lūgt kaut ko izdarīt mūsu vietā. Neviens cits nevar dzīvot tavu dzīvi, nevar pieņemt lēmumus tavā vietā, nevar baidīties no tām lietām, no kurām baidies tu, nevar sasniegt tavus sapņus. Tas savukārt nozīmē, ka viegli iegūtām lietām nav vērtības. Viss ir skaists kamēr nav tavs. 

Nones man zvaigzni no debesīm un tai nebūs nekādas vērtības, bet, ja es pati to nonesīšu, tad tā būs spožākā zvaigzne pasaulē (akdieniņās, cik salkani). Es domāju pārāk sarežģīti. Kāpēc tēja nevar būt vienkārši tēja? Piparmētru tēja, pašaudzēta, garšīga. Viss, nekādu tālāku ar dzīvi saistītu domu, nekādu salkanu atziņu. Tomēr es nemāku tā domāt  nedomāt. Man patīk visur saskatīt zīmes, visur atrast kaut ko labu (vai sliktu, atkarībā no garastāvokļa) un vēl man patīk runāt par sevi, bet es spēju arī nerunāt. Nejau tad, kad man ir bail un es nezinu, ko iesākt. Patiesībā nav jābaidās, jo viss, kas notiek dzīvē ir nepieciešams. Ko gan es darītu bez savas aforismu kladītes?

Saņēmos. Es vairs nebaidos (ātri gan ! tas tāpēc, ka piparmētru tēja dara brīnumus). Bailes lieliski uzvar nenopietna attieksme.

Cause I remember every word that you said
It all just keeps spinning around in my head.

Lai jums laime ! 

feels like tonight

Jaunais gads, jaunais gads.

Labdien, mirstīgie !
Man vairāk nemaz nešķiet, ka dzīvoju augusta pēdējajā nedēļā. Gluži vienkārši augusts vēl tikai būs, ja paveiksies.
Uz galda deg mazs ugunskuriņš (man patīk spēlēties ar uguni) un jūs droši vien nevēlaties neuzzināt kā es sagaidīju Jauno gadu, jāatzīst, ka neraksturīgi sev - mazlietiņ lieliski, jautrā ne-savu cilvēku kompānijā.
Pašlaik prātoju par savu apņemšanos sarakstu, viena aktrise sacīja ''Neveidojiet nekādus sarakstus, jo lietas tajā var nepiepildīties, var nākties vilties..''  un es iedomājos par teicienu ''Izvēlies par galamērķi Mēnesi. Pat tad, ja netrāpīsi, tu atradīsies starp zvaigznēm'' nav iespējams,ka cenšoties piepildīt savus sapņus/apņemšanās neizdodas neko sasniegt un nākas vienīgi vilties, pat ja tā, tad tas tikai bagātina dzīves pieredzi. Vai dieniņ, ceru, ka mans blogs nepretendēs uz nopietnākā bloga titulu. Šis jau ir trešais gads (tiešām tik daudz?) kopš es esmu kļuvusi par blogger.com regulāru iemītnieci un pagaidām netaisos jūs pamest, būtu pavisam forši rakstīt blogu kādus septiņus gadus vai arī visu dzīvi,tad es būtu vecākā blogere pasaulē (labi, Latvijā,jo kāda ķīniete noteikti mani pārspētu,nē, man nav nekas pret ķīniešiem un krieviem, un visiem pārējiem cittautiešiem, vienkārši ķīnieši ir ilgdzīvotāji).Sasodīts, es rakstu beigta gliemeža ātrumā, jo mani pirksti ir pavisam nosaluši. Atteikšos no jebkādas iešanas ārā, kad būs tik briesmīgi auksts, pat ja ārā būs sniedziņš un viss tik forši,forši, jo esmu pārāk salīga. Nemīlu aukstumu un vēl miljons lietas.Ziniet kā ir rakstīt blogu rakstīšanas pēc? Šitā. Parasti rakstu tad, kad ir sajūta, ka vajg rakstīt, nevis tad, kad nav ko darīt, vai arī tad, kad nav veselu mūžību rakstīts. Šodien japabeidz lasīt Koelju grāmata ''Burvja piezīmes''  un nē Koelju nav draņķīgs, tur tiešām ir labas atziņas, un tā kā mana aforismu-citātu-atziņu kladīte to tikai novērtēs. Zinu, ka ir pavisam interesanti lasīt par to kā lasu Koelju vai priecājos par to, ka šeit esmu jau trīs gadus, bet, bet, bet es aizmirsu domu ar kādu sāku šo teikumu, droši vien tā bija tāda ''mans blogs kļūst garlaicīgs, aiaiaia, bēdīgi''. Ir jau labi. Turklāt šodien es Koelju noteikti neizlasīšu, jo stundinieks (man ļoti patīk šis pulksteņa apzīmējums) rāda, ka pēc mazāk kā 60 minūtēm būs rītdiena, tāpēc grāmatu izlasīšu šonakt.Man lielākoties visu laiku galvā skan  Underdog Project - Summer Jam. Mazlietiņ pietrūkst vasaras, tomēr vasarā vasaras pietrūks vēl vairāk, jo iespējams būšu tālu, tālu prom (neesmu pašnāvnieciska, vienkārši iespējams būšu ārpus Latvijas robežām). Viss, kas dzīvē notiek ir nepieciešams, mmh. (optimisms !)Šodien ir mana es dzēšu vecās bildes vai akmansdievs, kā es izskatījos diena. Varētu prātot par to vai cilvēki mainās, parasti esmu pilnīgi pārliecināta, ka cilvēki nemainās. Mainās uzskati, mainās apstākļi, mainās vērtības.
Citronkoku plantācijas ir foršas. Pašlaik man ir nopietnas dzejas lasīšanas garastāvoklis.
Veiksmi, saulītes !

Jūtu, ka viss vairs nebūs kā bija, būs labāk - laimīgāk
(Jaunā gada pirmās nedēļas optimisms).