- Mani sauc Lāsma.
Sasodīts. Nu, labi, tā nav neveiklākā rīcība, jo viņas taču ir dvīnes, kuras pazīstu tik ilgus gadus, ka tie būtu jāraksta ar divciparu skaitli.
Manā īpašumā ir nonācis skropstu atliecējs, kurš izskatās pēc moku rīka, bet tā kā man ir dabīgas gotiņskropstas, tad skropstu atliecēja lietošana padara manas skropstas stipri līdzīgas pieaudzētajām, mazlietiņ nesvarīgi.
Šodiena ir draņķīga, pamodos pēc pulksteņiem trijiem un ēdu, ēdu, ēdu, pēdējā laikā es ēdu vismaz par četriem, vai nu ēdu vai arī prātoju par ēdienu. Turklāt man ļoti sāp galva. Ļoti. Tas vēl nebūtu tas trakākais, jo trakākais ir - miega paralīze.
Tas bija šausmīgi baismīgi, domāju, ka nekad mūžā nepamodīšos vai arī, ka mirstu. Tas ir tā - tu esi pie apziņas, bet tavs ķermenis ir pilnībā paralizēts un tad tava apziņa izdomā aizlidot kaut kur projām (uz siltajām zemēm, vai?), bet tu ar visiem spēkiem, kuru tev nav, centies to noturēt. Šausmīgi. Turklāt tik pat kā neviens neuzskata par vajadzīgu man ticēt, jā, miega paralīze ir tā lieta, kuru man patīk izdomāt, laiku pa laikam. Sasodīts, es vispār nezināju par tādas eksistenci. Lai nu kā, es būtu pat gatava atteikties no lavas lampas, lai tikai nekas tāds neatkārtotos.
Mans seriāls iet uz galu, pasaule arī mazlietiņ. Ziemā ir auksti, aukstumā man nepatīk būt gandrīz nekur ārpus savas personīgās dzīves telpas. Protams, mēs visi vēlējāmies riktīgu ziemu, un nav jau slikti. Tomēr es neesmu ziemas cilvēks, lai gan man patīk tā domāt, gluži tāpat kā neesmu kaķu cilvēks. Nesen izlasīju kaut ko šausminošu ''Nosit suni, izglāb kaķi'' , suņi ir cilvēka labākie draugi, nevis kaut kādi ņaudoši, kaitinoši minkas.
Man liekas, ka kaut kas nav riktīgi. Milzīga ēstgriba, milzīgas galvassāpes, milzīgs nogurums, pat pēc tam, kad esmu gulējusi 13 stundas, dažkārt milzīgas grūtības sakarīgi domāt, visai reti neizskaidrojamas bailes un vēl neizskaidrojamas miega paralīzes. Nedaudz slimīgi. Mamma saka, ka man ir gripa. Bet vai tad gripai nav milzīga temperatūra, milzīgas kakla sāpes, milzīgs klepus un tamlīdzīgi?
Jābeidz apbrīnot skropstas un jāsāk kaut ko darīt, patiesībā ir ļoti daudz jāizdara, bet es zinu, ka izdarīšu. Kādu dienu. Man pārāk sāp galva, lai tagad uzrakstītu kādu nesvarīgu sacerējumu.
Sniega bumbas ir foršas, nudien.
Laiks turpināt lasīt Bridžitas Džounsas dienasgrāmatas otro daļu. Mazlietiņ nožēlojami.
Laimi Jums prieks !
No comments:
Post a Comment