lieliski

ja pirmais jautājums , ko draudzene uzdod no rīta ir ''tev vajg tauku atsūkšanu?'', tad iespējams jums tas liktu aizdomāties par svara problēmām, bet tas vēl nav viss. pusdienlaikā vecmāmiņa uz manīm paskatījās ar iznīcinošu skatienu un teica ''tā tev saucās veselīga ēšana? Tu zini mazajās klasēs bērni ir pārāk resni, pa radio dzirdēju !'' (ar to viņa domāja, ka pamatskolā katrs trešais bērns cieš no aptaukošanās), es ar neizpratnes pilnu intonāciju, kas bija skaidri saklausāma manā balsī jautāju - ''Un vai tad mani tas skar?'' , bet viņa šķietami apmulsa par šo jautājumu un atbildēja ''nē, tu esi pārāk tieva !'', tad vectēvs iejaucās sarunā un noteica termiņus līdz kuriem man ir jāuzresnē. lieliski.
pēc 15 minūtēm man ir jāatgriežas skolas neviesmīlīgajās telpās un ar izbrīnu jāaplūko bioloģijas grāmata visu bezgalīgi garo bioloģijas stundu, pie tam mana solabiedrene nav skolā, tas bioloģijas grāmatas aplūkošanu padara vēl apnicīgāku. lieliski.
man šķiet, ka a) es domāju ārkārtīgi dīvaini ; b) es nepierasti rakstu.
lai jums lieliska diena , ļautiņi !
lieliski.
turpinājums
bioloģijas stunda bija ļoti.. kaitinoša. kā vienmēr.
pašlaik es esmu uzvarējusi zvēru, kas mitinās skapī - ''mannavkovilkt'' un nezinu, ko lai iesāk.
pastāstīšu par savu brālēnu (pusbrālēnu?). vakardien es šo cilvēku, kurš nesen pametis cietuma labiekārtotās telpas un, kura labākā draudzene ir pudele, redzēju. viņš ļoti pieklājīgi sasveicinājas un centās uzturēt sarunu, un reizē pūlējās noiet taisni vai vispār nostāvēt kājās. mēs runājām vairāk nekā pēdējo 10 gadu (nepārspīlēju) laikā (jajajā, kādus divus teikumus), vēl man bija tas gods redzēt savu māsīcu ar kuru bērnībā bija visai māsiskas attiecības, tagad viņa daudz neatšķiras no sava brāļa - mana brālēna (pusbrālēna?). cilvēki mainās, tas ir tik sarežģīti, tu nekad nevari zināt kāds cilvēks būs pēc gada, diviem un vairāk.
laikapstākļi mani pārsteidz, jo dienas mēdz būt tādas -
rīts: āa, sniegs, dievinūuu.
pusdienlaiks: slapjš sniegs , nenormāli spēcīgs vējšs.
vakars: dubļi, dubļi, neiedomājami auksts.
nakts: līst lietus.
mans dienas laikapstākļu apskats (no rīta, pusdienlaikā,vakarā, naktī) var tikt uzskatīts arī par dzejoli, bet tad ir jāraksta lūk tā -

āa,
sniegs,dievinūuu

slapjš sniegs,
nenormāli spēcīgs vējš
dubļi, dubļi
neiedomājami auksts
līst lietus

īsts dzejnieces talants. vēl tikai nedaudz un pārspēšu Lauri Reiniku dziesmu vārdu sastādīšanā. ģeniāli.
atgādinājums: neaizmirstiet uzrakstīt vēstuli Ziemassvētku vecītim.

lai jums silts laiks, silta tēja un snieeegs!

jā.nē.

ja jums būtu vairākas reizes krimināli sodīts brālēns (pusbrālēns?) un viņš pēkšņi sāktu izrādīt nepamatotu interesi par jūsu dzīvi, vai būtu iemesls uztraukumam? es ceru, ka atbilde ir nē.
ja jūs skatītos seriālu un vienīgais, kas jums iepatiktos būtu aktieris, kas tikko iznācis no cietuma un vēlāk izrādītos arī narkomāns un izvarotājs, vai būtu iemesls uztraukumam? (cik ironiski) es ceru, ka atbilde ir nē.
ja jums apniktu rakstīt un blogā būtu uzrakstīti tikai divi jautājumteikumi un divas atbildes, jūs publicētu ierakstu? es ceru, ka jā.

Coldplay - Fix You

no heaven, no hell

pilnmēness.
nemaz nebrīnos, ka man ir tik dīvains garastāvoklis.
dažkārt škiet, ka nedzīvoju īsti pareizi. kurš gan var pateikt, kas ir pareizi un , kas ne?
manas domas aizņem nevis pingvīni, bet gan cilvēks, kas man bija sava veida paraugs, ja nebūtu viņa, tad es nebūtu tas, kas es esmu tagad. viņa vairs nav, ilgu laiku kā nav, tas ir visai sarežģīti, jo es nezinu kā dzīvot. es vairs nezinu, kas ir labi un, kas ir slikti. tā robeža ir zudusi, tagad var tikt novilkta tikai cita, savādāka. paraugs ir atgriezenisks, bet pazūdošs. man laikam ir pielipusi šī nesaprotamā rakstība. pietiks. man nevajg nekādus paraugus, pati mācīšos dzīvot.
ziniet, ir izdevīgi ticēt liktenim, jo dzīvojot ar ticību liktenim var atļauties darīt daudz vairāk muļķību un pie tam attaisnoti.
(šeit ir dzīļdomīga atstarpe starp rindkopām)
es sāku tulkot krievu dziesmu, tiku līdz pusei un sapratu, ka dziesma ir galīgi nepievilcīga. likšu mierā Timati ( mana mūzikas bezgaume nav mainījusies) un klausīšos kaut ko tikpat foršu kā Foo Fighters - My Hero (nejaukt ar Enrikes Iglesiasa Hero).
es saprotu, ka ir pulksteņi 1:56 naktī, es neesmu pat mēģinājusi saprast matemātikas mājasdarbu (bet toties izrēķināju nepareizi fizikas uzdevumu), kā arī neesmu pievērsusi īpaši daudz uzmanības biznesa ekonomikas grāmatai. pilnīga bezatbildība? jajajā, bet novelšu visu vainu uz to, ka man gribas bēdāties un uz pēkšņi radušos, neizskaidrojamo bezmiegu. es neesmu depresīva vai arī kā citādi dīvaini noskaņota uz dzīvi, neuztraucieties (vai arī uztraucieties) dzīvot man nav apnicis.
2:00. nu ko, es jums pastāstīšu par savu nāvējošo dzimumzīmi. viņa ir izpletusies pa pusmuguru un sāp, tas nozīmē, ka solāriju es neapmeklēšu (vispār esmu ar visām četrām pret solārijiem un tā). dzimumzīme kļūst nāvējoša tikai katrā otrajā gadalaikā. tas ir tā: pavasarī - nāvejoša; vasarā - normāla;rudenī - nāvējoša; ziemā - normāla, un tā visu laiku.
man deviantartā ir jauns avatars, tāds - - un mani uztrauc vai tas nav pārāk dīvains, nu tāds, ka katrs otrais turcietis uzskatīs par vajadzīgu man uzrakstīt. un, jajajā, tās ir manas kājas. izskatās pat tievas, apbrīnojami. vispār visu pagājušo nedēļu es esmu sprotojusi (5 reizes nedēļā!) un raudājusi par to, ka kājas kļūst muskuļainākas.
es māku salikt kājas lotosa pozā un tu nē, ha. patiesībā nebija nemaz tik viegli, bet ar ilgstošiem mēģinājumiem vairāku gadu garumā es to paveicu . un es māku pieskarties pirkstgaliem, vēl pagājšgad es šeit činkstēju, ka esmu vienīgais cilvēks uz pasaules, kas nemāk pieskarties pirkstgaliem. re, viss mainās. apbrīnojami. apbrīnojami ir viens apbrīnojams vārds.
man nenāk miegs. rudens, man ļoti patīk tieši tas kā no kokiem krīt lapas. tiktiktik forši. lietus. ah. dzīve taču ir skaista (tad nu gan brīnumi). man nenāk miegs.
2:13. es augstāk par visu vērtēju brīvību. (augstāk par visu? nu nē, drīzāk ļoti augstu.)
jābeidz domāt. pingvīni ir forši. miega trūkums izraisa visādas dīvainības.


lai jums prieks !
^____^

edit: es neguļu un dusmojos uz to, ka rakstot blogu aizmirstu par draugiem.lv, un neatbildu uz vēstulēm. kas pie velna ir ideāla drauga tests? ookei, turpinu dusmoties uz sevi. melni burtiņi. patiesībā esmu mazliet laimīga. vī.
edit-edit: es jums jau teicu, ka man patīk mašīnas? kad es iesāku rakstīt blogu, es nespēju pārtraukt. trakas lietas. 2:30
arlabunaksniņu, saulītes.