no heaven, no hell

pilnmēness.
nemaz nebrīnos, ka man ir tik dīvains garastāvoklis.
dažkārt škiet, ka nedzīvoju īsti pareizi. kurš gan var pateikt, kas ir pareizi un , kas ne?
manas domas aizņem nevis pingvīni, bet gan cilvēks, kas man bija sava veida paraugs, ja nebūtu viņa, tad es nebūtu tas, kas es esmu tagad. viņa vairs nav, ilgu laiku kā nav, tas ir visai sarežģīti, jo es nezinu kā dzīvot. es vairs nezinu, kas ir labi un, kas ir slikti. tā robeža ir zudusi, tagad var tikt novilkta tikai cita, savādāka. paraugs ir atgriezenisks, bet pazūdošs. man laikam ir pielipusi šī nesaprotamā rakstība. pietiks. man nevajg nekādus paraugus, pati mācīšos dzīvot.
ziniet, ir izdevīgi ticēt liktenim, jo dzīvojot ar ticību liktenim var atļauties darīt daudz vairāk muļķību un pie tam attaisnoti.
(šeit ir dzīļdomīga atstarpe starp rindkopām)
es sāku tulkot krievu dziesmu, tiku līdz pusei un sapratu, ka dziesma ir galīgi nepievilcīga. likšu mierā Timati ( mana mūzikas bezgaume nav mainījusies) un klausīšos kaut ko tikpat foršu kā Foo Fighters - My Hero (nejaukt ar Enrikes Iglesiasa Hero).
es saprotu, ka ir pulksteņi 1:56 naktī, es neesmu pat mēģinājusi saprast matemātikas mājasdarbu (bet toties izrēķināju nepareizi fizikas uzdevumu), kā arī neesmu pievērsusi īpaši daudz uzmanības biznesa ekonomikas grāmatai. pilnīga bezatbildība? jajajā, bet novelšu visu vainu uz to, ka man gribas bēdāties un uz pēkšņi radušos, neizskaidrojamo bezmiegu. es neesmu depresīva vai arī kā citādi dīvaini noskaņota uz dzīvi, neuztraucieties (vai arī uztraucieties) dzīvot man nav apnicis.
2:00. nu ko, es jums pastāstīšu par savu nāvējošo dzimumzīmi. viņa ir izpletusies pa pusmuguru un sāp, tas nozīmē, ka solāriju es neapmeklēšu (vispār esmu ar visām četrām pret solārijiem un tā). dzimumzīme kļūst nāvējoša tikai katrā otrajā gadalaikā. tas ir tā: pavasarī - nāvejoša; vasarā - normāla;rudenī - nāvējoša; ziemā - normāla, un tā visu laiku.
man deviantartā ir jauns avatars, tāds - - un mani uztrauc vai tas nav pārāk dīvains, nu tāds, ka katrs otrais turcietis uzskatīs par vajadzīgu man uzrakstīt. un, jajajā, tās ir manas kājas. izskatās pat tievas, apbrīnojami. vispār visu pagājušo nedēļu es esmu sprotojusi (5 reizes nedēļā!) un raudājusi par to, ka kājas kļūst muskuļainākas.
es māku salikt kājas lotosa pozā un tu nē, ha. patiesībā nebija nemaz tik viegli, bet ar ilgstošiem mēģinājumiem vairāku gadu garumā es to paveicu . un es māku pieskarties pirkstgaliem, vēl pagājšgad es šeit činkstēju, ka esmu vienīgais cilvēks uz pasaules, kas nemāk pieskarties pirkstgaliem. re, viss mainās. apbrīnojami. apbrīnojami ir viens apbrīnojams vārds.
man nenāk miegs. rudens, man ļoti patīk tieši tas kā no kokiem krīt lapas. tiktiktik forši. lietus. ah. dzīve taču ir skaista (tad nu gan brīnumi). man nenāk miegs.
2:13. es augstāk par visu vērtēju brīvību. (augstāk par visu? nu nē, drīzāk ļoti augstu.)
jābeidz domāt. pingvīni ir forši. miega trūkums izraisa visādas dīvainības.


lai jums prieks !
^____^

edit: es neguļu un dusmojos uz to, ka rakstot blogu aizmirstu par draugiem.lv, un neatbildu uz vēstulēm. kas pie velna ir ideāla drauga tests? ookei, turpinu dusmoties uz sevi. melni burtiņi. patiesībā esmu mazliet laimīga. vī.
edit-edit: es jums jau teicu, ka man patīk mašīnas? kad es iesāku rakstīt blogu, es nespēju pārtraukt. trakas lietas. 2:30
arlabunaksniņu, saulītes.