miegs

Labdien. Man iet lieliski, ja neskaita to, ka esmu gulējusi piecas stundas divās diennaktīs. Nav jau tā, ka es sūdzos, jo kam gan domāts miegs? Kafija ir kaut kas brīnumains. Mani pēdējā laikā nomoka nopietni jautājumi, nu tādi ļoti. Es nesaprotu, ja jau cilvēki ir tik gudras un sakarīgi domājošas būtnes, tad kāpēc puse no savas vienīgās dzīvītes ir jāpavada miegā? Jo visam ir jābūt līdzsvarā,ja ir darbs, tad ir arī atpūta, tas nozīmē, ka miegā mēs atpūšamies (cik attapīgi). Tomēr tas ir dīvaini, jo, ja cilvēki varētu iztikt bez miega, tad varētu paspēt izdarīt daudz vairāk (vai ilgāk varētu nedarīt neko), būtu daudz vairāk laika. Un laiks ir kas tāds, kas visiem agrāk vai vēlāk trūkst.
''Miegs – svarīgs un nepieciešams, lai mūsu organisms un smadzenes spētu atpūsties un atjaunot spēkus nākamajai dienai.''
Ja cilvēki spēj izmantot mazāko savu smadzeņu daļu, tad varbūt lielākajai smadzeņu daļai nemaz nav nepieciešams miegs, tikai mēs to nemākam izmantot. Bēdīgi. Jācer, ka pēc daudziem tūkstošiem gadu izdomās bezmiega tabletes un visi būs trakoti gudri. Tieši tāpēc 2012. gadā nebūs pasaules gals, jo, manuprāt, pasaules gals nebūs tad, kad cilvēki ir stulbi (tagad), bet būs tad, kad tie būs kļuvuši pārāk gudri (pēc daudziem tūkstošiem gadu).
Eh, labāk jācenšas būt normālai, jādomā par nagu lakām, Kanādu un nejēdzīgiem seriāliem. Cenšoties nedomāt sanāk domāt vēl vairāk, vēl vairāk ir tad, kad liekas, ka ir vairāk, nekā vairāk, nevis vairāk nekā vajadzētu. Dažkārt viss ir vienkārši, dažkārt nekas nav vienkārši (skarbā dzīves patiesība,ha). Man beidzot ir kaut kāda nojausma, ko es vēlos darīt nākotnē, patiesībā man ir pārāk daudz ideju (un tās nepārtraukti mainās) un lielākā problēma ir izvēlēties. Nē, patiesībā tā pat nav problēma, bet cīņa ar manu bezgalīgo neizlēmību. Jāatceras, ka nepareizu izvēļu nav, ir tikai lietas, kuras izvēlamies un lietas, kuras neizvēlamies. Ir jāatceras, ka ir jāatceras. Jau atkal. Man patīk īsi teikumi. Burti. Punkti. Nē, šādi jau sāk izskatīties pārāk savādi, jo ja teikums sastāv no viena vārda, tad tas atrodas vai nu dzejolī, vai arī kādā blogā, kurš nav mans un iespējams nav arī Tavs. Dažkārt man apnīk manas domas.
Vinnijs Pūks ir ģeniāls, grāmatā ir teikums ''Viņš apsēdās un domāja, cik vien domīgi varēja''. Var jau būt, ka tas ir tikai muļķīgs lācis, bet ģeniāli muļķīgs.
Domas ir dīvainas un tās ir visa pamatā (jā, es tiešām tā domāju).
OK Go - Here It Goes Again.

Lai Jums pavasaris!

kubiks rubiks

Es gribu vadīt taksometru un strādāt kara okupācijas muzejā, es gribu staigāt gumijniekos un saskaitīt visas rūtiņas rūtiņburtnīcā, es gribu spilgti zilas zeķubikses un pavasari.
Nesakārtotas domas. Patiesībā es nezinu, ko nozīmē sakārtot domas, nav jau tā, ka manā galvā atrodas domu plauktiņi. Bēdīgas dziesmas man neliek justies bēdīgi. Vispār ir tā, ja, Tu domā, ka ir šausmīgi slikti un nekad netiksi kaut kam pāri - tie ir meli, agrāk vai vēlāk viss būs labi, vienalga vai pēc 8 mēnešiem, vai 8 gadiem. Laiks dara brīnumus. Šobrīd ir vēlme klausīties skaistas dziesmas un gaidīt hokeju. Ja izlemšu neskatīties hokeju, tad iespējams neskatīšos nekad, jo pašlaik man tas saistās ar kaut ko trakoti kaitinošu. Mācība - vienmēr rūpīgi izvēlieties cilvēkus ar kuriem skatīties hokeju.

Hokejs.Sagaidīju, skatījos, bet tikai sākumu un beigas, jo pa vidu bija tik garlaicīgi, ka vampīrseriāls pēkšņi sāka šķist kaut kas ļoti interesants. Noskatījos visas līdz šim iznākušās sērijas.
Es jūtu, ka nākošā nedēļa būs mazlietiņ smaga. Nepierasti daudz darāmā. Tā jau parasti ir, vai nu nav jādara nekas, vai ir jādara trakoti daudz. Jāatrod jauna ģitārdziesma, kura būs  jāmācās spēlēt. Parasti es paskatītos latviešu mūzikas mapītē, bet ir kāda problēma. Es izdzēsu visu mūziku no datora nemūžīgās atmiņas. Visu. Lielākoties katrai dziesmai bija savs stāsts, vai vismaz lietas ar kurām saistās. Tagad ir, precīzāk, tagad nav nekas, bet tas ir lieliski, ir vieta daudz, daudz jaunām neforšām dziesmām. Pirmā grupa, kuras dziesmas būs manā tukšajā mūzikas mapītē ir Hope 7. Jē (jā, es arī par tādas eksistenci līdz šim nenojautu).
Ārā ir tik daudz sniega, ka es runāju par laikapstākļiem. Nē, ārā ir tik daudz sniega, ka, ja suns skraida, tad var redzēt tikai viņa galvu un attaisot vaļā logu var pieskarties sniegam, jo tas ir tik pat kā līdz palodzēm. Es labprāt ietu ārā un vārtītos sniegā, bet lielākoties visa cilvēce vēlas palikt iekštelpās un adīt zeķes. Tas ir bēdīgi (lai gan vilnas zeķes ir,pavisam noteikti, noderīgas).
Es gribu iemācīties spēlēt šahu un salikt kubiku rubiku. Man reiz bija trīs kubiki rubiki, bet viņi visi cieta sakāvi un nomira (tika sadalīti pa gabaliņiem,slepkavība), bet man drīz būs dzimšanas diena. Dzimšanas dienas ir kaut kas šausmīgs (ja vien tev nedāvina kubiku rubiku).
Man ir mazlietiņ lielisks garastāvoklis.
Micheal Buble - Everything.

 Veiksmi!

Domāt

Labdien. Pēdējā laikā es nejūtos kā cilvēks, kurš raksta blogu, bet gan vairāk kā cilvēks, kurš izdzirdot vārdu blogs ir pilnīgā nesaprašanā un uzdod miljons jautājumus par tā vēsturisko izcelsmi. Diezgan traki.
Dzīvē viss ir zīmēs (jau atkal). Es klīdu pa forumiem, kuru neinteresantajās diskusijās atradu interneta veikalu, kurā, savukārt, meklēju kurpes, bet nejauši iegāju kādā citā nekurpju sadaļas apakšsadaļā, un tur - krekliņš ar pingvīnu ! Tieši tāds kādu vienmēr esmu gribējusi. Ziniet, tajā interneta veikalā ir miljons sadaļas un varbūtība, ka nejauši atradīšu savu liktenīgo krekliņu, pat nemeklējot, bija ļoti, ļoti maza. Tas ir mans liktenis - staigāt krekliņā ar pingvīnu.Brīnumi notiek. *bezjēdzīgas filozofēšanas laiks* Lai sāktu ticēt visādiem brīnumiem, mieram pasaulē un pingvīnu krekliņiem, ir jāsāk ar ticību mazām lietām. *bezjēdzīgas filozofēšanas laiks off*
Man tomēr ir bēdīgi. Bēdīgumu var novērst dzerot stipru kafiju trīs reizes dienā. Tas pašlaik nelīdzētu, jo tagad nav diena, bet gan kaut kas starp vakardienu un rītdienu.
Es pārāk daudz laika pavadu domājot par to, kas ir laiks, līdz vairs nesaprotu, ko nozīmē pārāk daudz domāt. Domāšana vispār ir ērmīga. Tu vari domāt par dzīves vērtībām vai seriāliem, tēju vai pašreizējo situāciju Brazīlijā, globālo sasilšanu vai saldējumu, hokeju vai citronkoku plantācijām, pasaules iznīcināšanu vai baltmaizi, akmens laikmetu vai Maksimu Galkinu, matemātiku vai pingvīniem, reliģiju atšķirībām vai gēla nagiem. Es gribu smuki domāt. Es nevaru pateikt, kas ir smukas domas, bet, manuprāt, cilvēki atšķiras cits no cita tieši ar to kā viņi domā, nevis ar to kādi viņi ir.  Man liekas, ka es četras stundas varētu vienkārši skatīties griestos un domāt, un man būtu interesanti.

chad vangaalen - gubbish.mp3

Lai Jums laime!

nemūzika

Skolotāja uz lapiņām lika pabeigt teikumu ''Talants ir..'' un es uzrakstīju ''Talants ir Dieva dāvana'' (tas jau sāk palikt ērmoti, tad baznīca, tad Dieva dāvanas). Tomēr tagad es domāju savādāk.
Talants ir tad, kad uz skatuves uziet visai necils cilvēks un pirmā doma, kas iešaujas prātā ir ''ko viņš šeit dara'', bet kad viņš sāk dziedāt tu spēj tikai noelsties ''tik ideāli'' un klausīties ar nedalītu uzmanību.
Skaisti. Skaisti ir tad, kad tu esi uz apgaismotas skatuves un milzīgā, neapgaismotā zālē nav neviena cilvēka, un tev māca dejot tecktonik, bet blakustelpā,kura norisinās balle ir dzirdama dzīvā latviešu mūzika. Es gribu dzīvot uz skatuves. Lūdzu.

Baznīca

Pēdējos divus gadus ap Ziemassvētku laiku es vēlējos apmeklēt baznīcu, neizskaidrojamu iemeslu dēļ, gluži vienkārši bija tāda sajūta, ka ir jāaiziet, bet tā arī nekad neaizgāju. Bet senākā pagātnē baznīcu no laba prāta apmeklēt nevēlējos, tāpēc tajā biju bijusi trakoti sen (lai gan ticu Dievam). Jāpiebilst, ka vārds baznīca man parasti saistījās ar kaut ko miegainu un pavisam garlaicīgu (kā jau lielākajai daļai cilvēces).
No rīta modinātājs bļaurēja pulksteņos 9:00, jo šodien bija mana uz baznīcu iešanas diena, patiesībā, pieteicos iet līdzi draudzenei, un no rīta miegaina, un dusmīga nožēloju, ka izdarīju šādu izvēli. Kafiju uztaisīju pārāk saldu. Ārā bija ārkārtīgi auksts. Esot pie baznīcas no sākuma nesapratu, kas tur ir jādara un kāpēc es tur esmu. Tomēr nonākot pašā baznīcā bija tāāāda mierīguma noskaņa, klusums un dikti, dikti jauki. Mācītāja runa nevienu brīdi nelikās garlaicīga un nebūt nebija tā, ka ātrāk vēlējos doties prom. Bija vēlme palikt un klausīties. Turklāt mācītājs ir ārkārtīgi foršs, viņš saka tādus teikumus kā ''sešās dienās Dievs radīja pasauli, viss pārējais ir ražots Ķīnā'' un runā ļoti saistoši. Tā, ka tu noklausies un pēc tam aizdomājies, aizdomājies, aizdomājies, un pat nonāc pie visai svarīgiem secinājumiem. Turklāt viņš ir trakoti gudrs, māk citēt Mērnieku laikus (kurus es esmu izlasījusi līdz 19 lpp, sasodīts) un runā par sengrieķu filozofiem. Kad visa tā baznīcas padarīšana beidzās, likās, ka nav pagājušas gandrīz divas stundas, bet krietni, krietni mazāk. Izejot no baznīcas palika tāds miers un viegluma sajūta. Sapratu, ka turpmāk uz baznīcu iešu biežāk, jo man tur gluži vienkārši patīk.
Atkal pierādās, ka ir trakoti liela atšķirība vai tu kaut ko dari no sava prāta, vai arī tāpēc, ka tas ir jādara - pienākuma pēc. Tagad ir tāda sajūta, ka varētu izpildīt visus mājasdarbus trīs mēnešus uz priekšu, uzzīmēt dīvainu zīmējumu, uzrakstīt vēl četrus bloga ierakstus, izvest pastaigāties suni, vārtīties sniegā un vienkārši justies bezgala priecīgi.
Baznīcu slavinošs ieraksts, dīvaini. Pirmais iespaids vienmēr (vienmēr !) ir maldīgs - vienalga vai cilvēks, vai baznīca, vai mīļākā tēja, kura beigās izrādās draņķīga.

Lai Jums prieks !

Viss ir mazlietiņ lieliski.