Sunday, February 7

Baznīca

Pēdējos divus gadus ap Ziemassvētku laiku es vēlējos apmeklēt baznīcu, neizskaidrojamu iemeslu dēļ, gluži vienkārši bija tāda sajūta, ka ir jāaiziet, bet tā arī nekad neaizgāju. Bet senākā pagātnē baznīcu no laba prāta apmeklēt nevēlējos, tāpēc tajā biju bijusi trakoti sen (lai gan ticu Dievam). Jāpiebilst, ka vārds baznīca man parasti saistījās ar kaut ko miegainu un pavisam garlaicīgu (kā jau lielākajai daļai cilvēces).
No rīta modinātājs bļaurēja pulksteņos 9:00, jo šodien bija mana uz baznīcu iešanas diena, patiesībā, pieteicos iet līdzi draudzenei, un no rīta miegaina, un dusmīga nožēloju, ka izdarīju šādu izvēli. Kafiju uztaisīju pārāk saldu. Ārā bija ārkārtīgi auksts. Esot pie baznīcas no sākuma nesapratu, kas tur ir jādara un kāpēc es tur esmu. Tomēr nonākot pašā baznīcā bija tāāāda mierīguma noskaņa, klusums un dikti, dikti jauki. Mācītāja runa nevienu brīdi nelikās garlaicīga un nebūt nebija tā, ka ātrāk vēlējos doties prom. Bija vēlme palikt un klausīties. Turklāt mācītājs ir ārkārtīgi foršs, viņš saka tādus teikumus kā ''sešās dienās Dievs radīja pasauli, viss pārējais ir ražots Ķīnā'' un runā ļoti saistoši. Tā, ka tu noklausies un pēc tam aizdomājies, aizdomājies, aizdomājies, un pat nonāc pie visai svarīgiem secinājumiem. Turklāt viņš ir trakoti gudrs, māk citēt Mērnieku laikus (kurus es esmu izlasījusi līdz 19 lpp, sasodīts) un runā par sengrieķu filozofiem. Kad visa tā baznīcas padarīšana beidzās, likās, ka nav pagājušas gandrīz divas stundas, bet krietni, krietni mazāk. Izejot no baznīcas palika tāds miers un viegluma sajūta. Sapratu, ka turpmāk uz baznīcu iešu biežāk, jo man tur gluži vienkārši patīk.
Atkal pierādās, ka ir trakoti liela atšķirība vai tu kaut ko dari no sava prāta, vai arī tāpēc, ka tas ir jādara - pienākuma pēc. Tagad ir tāda sajūta, ka varētu izpildīt visus mājasdarbus trīs mēnešus uz priekšu, uzzīmēt dīvainu zīmējumu, uzrakstīt vēl četrus bloga ierakstus, izvest pastaigāties suni, vārtīties sniegā un vienkārši justies bezgala priecīgi.
Baznīcu slavinošs ieraksts, dīvaini. Pirmais iespaids vienmēr (vienmēr !) ir maldīgs - vienalga vai cilvēks, vai baznīca, vai mīļākā tēja, kura beigās izrādās draņķīga.


Lai Jums prieks !
Viss ir mazlietiņ lieliski.

2 comments:

Romeo said...

Ar baznīcām ir līdzīgi kā ar grāmatām. Ja tā ir obligātā literatūra, tad lielākoties izraisa riebumu, bet ja brīva griba, tad bieži vien - patiku.
Man personīgi baznīcas saistās ar vēsumu, jo pat tad, kad ārā ir +25 grādi, tajās ir atspirdzinoši vēsi.

Vanilla said...

Jā, baznīcās vienmēr esmu jutusies kā ledusskapī, tomēr jauki kaut kā.