Thursday, May 27

happiness

Zila nagulaka, zila nagulaka, ja tā nebūtu zila, tad šim teikumam nebūtu nekādas nozīmes.
Pa galvu lido trakoti daudz domas, šķiet, ka man galvā ir milzīgs pieneņu lauks, noziedējušu pieneņu, un kāds tās  ir nopūtis, tāpēc manas domas kā pieneņu pūkas lidinās visur, tik ļoti visur, ka dažreiz liekas, ka tās patiesībā nav nekur, bet citreiz tās pieķerās kaut kam ļoti, ļoti un tur arī paliek, uz mūžu (paskatieties, cik lieliski es māku dramatizēt). Parasti tas 'uz mūžu' beidzas pēc 1452 dienām (man patīk izdomāt lielus skaitļus, tas man liek justies varenai).
Kāpēc es neesmu rakstījusi tik daudz dienas? Jo es nedaru neko. Es skatos tādas filmas kā Ice Princess - nožēlojami, jā, jā, jā.
Brīnumi notiek. Patiess stāsts par rokassprādzi.
Reiz sen senos laikos, laikos, kas bija sen, tik sen, ka es neatminos cik sen (precizēsim, 2009. gada ziemas mēnešos), es iegādājos visjaukāko rokassprādzi, kurai es piedēvēju visveiksmīgāko veiksmi uz pasaules. Tā nesa veiksmi, daudz veiksmes, ar maziem ziliem spainīšiem (kāpēc maziem? - jo laba daudz nevajag).
Tā bija pavisam parasta rokassprādze - no lēta metāla, ar dažādas šķirnes plastmasas bumbiņām, bet tai bija vislabākais piekariņš pasaulē. Tas bija pavisam parasts piekariņš - no lēta metāla, pie tā nebija piestiprinātas visādu škirņu plastmasas bumbiņas, bet tam bija vislabākais uzraksts pasaulē.
Tātad - tas bija pavisam labākais uzraksts pasaulē - piekariņā bija iegravēts vārds 'Happiness'.
Veselas piecpadsmit dienas pēc rokassprādzes iegādāšanās es priecājos, lēkāju un man bija ārkārtīgi labs garastāvoklis, jo garastāvoklis neuzdrošinājās būt bēdīgs tad, kad man bija vislabākā rokassprādze uz pasaules, pavisam parasta rokassprādze, vai ziniet, parastāka par parastu.
Tad kādu dienu ap gulētiešanas laiku es izlēmu iet gulēt (attapīgi) un nomest rokassprādzi kaut kur istabā (mētāties ar lētiem metāla izstrādājumiem nav attapīgi). Es to aizlidināju uz istabas pretējo galu un no rīta tās vairs nebija. Ļaunie rūķi, Lady Gaga, trakās fejas, troļļi un citas reāli eksistējošas būtnes bija to nozagušas. Es ļoti bēdājos, jo tā bija vislabākā rokassprādze uz pasaules. Zinot mani, es gaismas ātrumā mēdzu pazaudēt vismīļākās lietas uz pasaules. Gaismas ātrumā - tas nozīmē, ka ļoti, ļoti, ļoti ātri. Pēc tam es saprotu to īsto vērtību un bēdājos (nē, neatklājās, ka rokassprādze bija no zelta).
Ik pēc pāris mēnešiem man uznāca vēlme sameklēt savu vismīļāko rokassprādzi uz pasaules (vai sakārtot istabu), jo galu galā tai bija jābūt kaut kur manas pavisam kārtīgās istabas džungļos, tā nu es sajaucu visu, ko vien varēju sajaukt un neatradu to, ko meklēju. Toties atradu daudz citas lietas, piemēram, vienrindas sešu cilindru dzinēju.
Tomēr pirms nedēļas, 21. maijā 2010. gadā (nuja, šogad), es atradu to, ko meklēju ! Savu vismīļāko rokassprādzi uz pasaules! Atradu. Atradu ! Savā istabā, tepat uz galda. Tā bija noslēpusies rakstāmpiederumu traukā vienā nodalījumā,zem cirkuļa, papīra naža, naguvīlītēm un pildspalvām.
Kāds bija tas ''Varbūt tas ko Tu meklē ir Tev tepat blakus'' aforisms? Nu, katrā ziņā tam aforismam, kuru es gandrīz atceros, ir pilnīga taisnība.
Nemeklē tālu projām to, kas tepat vien ir. 
Pēc nedēļas es būšu kaut kur citā pasaules malā, tāpēc veiksmi man.  Man būs veiksme, jo man ir rokassprādze. HAPPINESS.
Lai Jums laime!

2 comments:

Hello, it's me. said...

Galvenais,nepazaudee to rokasspraadzi tai citaa pasaules malaa. :)

Vanilla said...

Jā, centīšos, lai gan mirkļa milzīgā sajūsma par rokassprādzi ir mazlietiņ noplakusi. :]