Novērtēt

Dažkārt ar mani ir sarežģīti. Dažkārt es gribu apsēsties uz asfalta un vērot kā gaisma iedegās laternās, vērot no rīta līdz vakaram. Dažkārt es prātoju kāda ir atšķirība starp te un tagad. Mēs visi esam tagad, bet es esmu te. Atšķirība ir tāda, ka mēs visi nebeigsim būt tagad, bet es vairs varu nebūt te. Dažkārt es domāju, ka labāk ir nedomāt. Dažkārt es vēlos klausīties vienu dziesmu visu dienu un aizmirst to, ka jāatceras atcerēties. Dažkārt es vēlos uztaisīt divdesmit četras siermaizītes un apēst nevienu. Dažkārt es uzskatu, ka man nav asaru, tā pavisam nav. Dažkārt es gribu domāt, ka laika vairs nav. Dažkārt es gribu nerunāt ar nevienu, jo runāšana šķiet bezjēdzīga. Dažkārt es nesaprotu vai ir normāli nekad nelasīt grāmatas un pieaudzēt gēla nagus. Dažkārt es gribu gulēt daudz un aizmirst, kas ir laiks. Dažkārt es gribu, lai kāds parunā ar mani par dzīvi pēc simtu trīsdesmit septiņiem gadiem, savu dzīvi, mūsu dzīvi. Dažkārt es vēlos visiem  pateikt 'neaizmirstiet, kas jūs esiet'. Cilvēki mēdz aizmirst.

Dažus gadus atpakaļ es ļoti vēlējos, lai manis uzņemta fotogrāfija tiktu publicēta. Žurnālā, rīta laikrakstā, kalendārā, grāmatā, vietējā avīzē. Pavisam nesen es saņēmu grāmatu, kurā ir publicēti divi mani stāstiņi. Es īsti nejūtu prieku. Protams, ir cilvēki, kas raksta visu mūžu, bet tā arī nekad neierauga savu darbu grāmatā. Laikam jānovērtē. Man jāmācās novērtēt.

Lai Jums veiksme !