Labdien. Es esmu dzīva, man ir tēja, man nepatīk aukstums, pārlieku daudz sniega un nepatiesības. Man patīk gulēt, daudz par daudz un visu laiku. Man patīk nedomāt tajos rītos, kad pamostos nesmaidot. Man nepatīk nesaprast kāpēc ir tā, ka mēs kaut ko īsti novērtējam tikai tad, kad pazaudējam un man ārkārtīgi nepatīk atzīt to, ka tā ir mazlietiņ patiesība, patiesībā ļoti vairāk nekā mazlietiņ.
Es tikai vēlos mainīt pasauli.
Tikko bija septembris, tikko es pamodos pulksteņos 11:11, tikko bija rudens, tikko es redzēju kā iedegās gaisma laternas, tikko bija pilna tējas krūze, tikko es biju pilnīgi pārliecināta par to, ko vēlos, tikko es domāju, ka es nekad nevēlētos pagriezt laiku atpakaļ, tikko es zināju, ka ideāli pastāv, tikko vairs nav. Ir tagad. Man nepatīk tagad. Man nepatīk šī sajūta, izmisums un skumjas, patiesībā ne gluži tā, jo pievienojas vēl mazlietiņ prieks, mazlietiņ nekas un mazlietiņ viss. Ir jādomā par lietām, kuras patīk. Man patīk tie rīti, kad saule spīd spožāk par sniegu un leduspuķes zied kaimiņu logos. Man patīk vakari pēc tiem rītiem, kad es vēlos skatīties uz istabu pustumsā, klausīties dziesmas kurās ir vasara un smaidīt. Man patīk, ka es dažkārt brīvdienās jūtos ļoti kā brīvdienās, atpūtusies un ar skaidrām atmiņām. Lietas, kuras patīk neliek izmisumam pazust, vēl ne.
Ziemassvētku laiks, es biju pilnīgi pārliecināta, ka pagājušā gada Ziemassvētkos mājās bija eglīte, bet mani ļoti centās pārliecināt, ka tā nebija un taisnība, tās nebija, jo visi bija slimi, es arī. Nebija īsti daudz svētku sajūtas, nebija nemaz. Patiesībā savādi, jo tie pavisam iespējams bija sliktākie Ziemassvētki vispār, tātad tiem vajadzēja palikt atmiņā, bet es tos neatceros. Es māku aizmirst lietas, kuras nav lieliskas. Es māku neatcerēties.
Kāpēc jāiet gulēt, ja tāpat būs jāmostās ?
Kāpēc jāmostās, ja tāpat būs jāiet gulēt?
Pasakiet, man lūdzu, kāpēc un iemāciet man izlēmību. Ir jāsāk ar mazu lietu izvēli, piemēram, nagu lakas, bet es zinu kāda tā ir. Melna, sarkana, zila vai nekāda. Maza izvēle var būt cepumu izvēle. Es zinu arī to. Šokolādes cepumi. Pavisam vienkārši šokolādes cepumi. Mazas izvēles ir vienkāršas.
Yellowcard - Light up the sky.
Mazlietiņ vairāk prieka. Mazlietiņ vairāk krāsu. Un viss ir mazlietiņ lieliski.
Paldies. Par visu un tāpat vien. Ir tāda sajūta, ka ir jāpasaka paldies, jāpasaka visiem.
Lai Jums traki daudz laimes !
2 comments:
Jauki, ka Tavā blogā parādās dzīvība.
Skumīgi, ka skumīgs šīs iedvesmas uzplaiksnījums+dziesma, kas atsauc atmiņas [ par nemiršanu].
Saņemies Vanilli, ziema ir viens varen brīnumains gadalaiks.
Un izlēmību var iemācīt tikpat ļoti kā dažam labam loģisko domāšanu [smejies! Vai vismaz pasmaidi]
Man prieks.
Pēc skumjām nāk prieks, jā.
Es saņemšos, paldies, sunshine.
Pasmaidu, paldies. :]
Post a Comment