In a perfect world this wouldnt make me sick

Tuvojas Ziemassvētki. Eglīte, gaismiņas, piparkūkas, kaitinoši Ziemassvētku raidījumi, bezjēdzīgas sarunas pie galda, dranķīgākas pat par sarunām, kurās tiek apspriesti laikapstākļi. Laiks, kad saproti, ka tuvākie cilvēki tomēr ir ļoti sveši.
Šogad es vēlos uz Ziemassvētkiem aiziet uz baznīcu, jo es vairs neatminos, kad pēdējo reizi esmu to apmeklējusi. Tomēr es to nedarīšu, jo iet ar ģimeni būtu ļoti nomācoši, bet iet vienai - nožēlojami. Katru gadu man ir vēlme cept piparkūkas, tomēr beigu beigās piparkūkas tiek nopirktas Maximā un neviens viņas neēd. Nekāda prieka.
Man nav ziemas depresija, man ir Ziemassvētku depresija.
Tas nenozīmē, ka es ilgojos pēc īstiem, jaukiem, ģimeniskiem Ziemassvētkiem, tas nozīmē, ka es gribu būt vienkārši viena ar kasti saldējuma, muļķīgu nindzju filmu un ģitāru. Jā, man ir mans ''man nevienu nevajg un tā arī paliks'' garastāvoklis.
Ar mani, nudien, ir grūti. Es nevaru vēlēties, lai citi saprot mani, ja es pati nesaprotu sevi.
Šķiet, ka pašai nemanot es esmu kļuvusi nomācoša. Nedrīkst paļauties uz nevienu, bet es nekad neklausos, jo negribu ticēt tam, kas ir acīmredzams. Un tā vienmēr. Ticu, ka būs labi - nav, bet es nepārspēju ticēt, līdz viss turpina būt draņķīgi un beigās pierādās ''nedrīkst paļauties uz nevienu'' patiesība. Vai dzīve nav burvīga? (:

Viss vienmēr beidzas labi, bet vēl nekas nav beidzies.

Control-Alt-Deleted
Control-Alt-Deleted
Control-Alt-Deleted
Reset my memory!
/Billy Talent - Perfect world/

Nja. Dažreiz škiet, ka dzīve nav domāta priekš visiem.