Adrenaline

Sveiki, mirstīgie.
Tā nu bija sanācis, ka es vienu rakstiņu skolas avīzē iesāku ar uzrunu ''Sveiki, mirstīgie'', un vēlāk uzzināju, ka viena meitenīte ir skraidījusi pa skolu, šausminājusies un kliegusi ''viena meitene skolas avīzē raksta Sveiki, mirstīgie !''. Jā, jā pasakiet vēl, ka skolas avīzi neviens nelasa,pat ja nelasa, tad es iedodu savu bezmaksas eksemplāru un parūpējos, lai tomēr izlasa.
''Es šodien jūku prātā,
Es rītu būšu brīvs,
Nav vērts, ja tikai tāpat,
Par velti zvaigznes krīt.
Nav vērts, ja tikai tāpat,
Par velti zvaigznes krīt.''
/I.Kalniņš/ R.Kaupers - Es šodien jūku prātā/
Mana šodienas dziesma. Riktīgi feina. Tudududū. Viss taču ir mazlietiņ lieliski.
Mēs ar ģitāru šodien bijām skolā un arī neskolā, bet ģitārstunda ir tikai rītdien, tāpat kā Lācēna dzimšanas diena. Man vajg dāvanu, jo rītdien apciemošu Lācēnu mežā. Sunshine nebeidz vien mani pārsteigt, izrādās, ka lāči nav zālēdāji.
Visam savs laiks un tur neko nevar padarīt. Atkal mani omīšu teicieni. Es labprāt izlaistu atziņu krājumiņu ''Vecmāmiņas dzīves gudrības'', tikai, tad man būtu jāaptaujā daudzas jo daudzas vecmāmiņas, un jūs jau zināt, kā ir tad, ja Tu vecam cilvēkam pajautā ''Pasaki lūdzu vienu dzīves gudrību'', beigu beigās Tu sēdi un klausies stāstos par kotletēm, mīlestību un vecajiem laikiem vairākas stundas.
Mani mati šodien atkal pārcietīs hennas un basmas uzbrukumu. Šoreiz es neskatīšos pārspīlēti ilgi spogulī un nespiegšu, un rītdien centīšos nesūdzēties, ka mani mati smaržo pēc siena šķūņa. Siena šķūņi ir kaut kas ļoti foršs, it īpaši vasarā.
Mani šodien neliek mierā viena atmiņa no bērnības.
Tas notika reiz sen senos laikos, kad mani kā jau visus bērnus izveda pastaigā un parastais ceļš uz veikaliņu bija gar vienu pamestu, nepabeigtu māju (vēl šobaltdien viņa nav mainījusies). Tajā dienā mājā sēdēja cilvēks ar visai gariem matiem, gadus trīsdesmit vecs ar ģitāru un dziedāja (nē, to es nenosapņoju, sasodīts). Viņš izskatījās pēc tiem hippijiem no filmām. Es skatījos un skatījos, bet mani mudināja iet tālāk un visticamāk pēc kādām piecām minūtēm es jau biju aizmirsusi visu. Lai nu kā, tad vēl nebija dzimusi mana mīlestība pret ģitārām, tomēr tā ir ļoti jauka atmiņu aina, tāda saulaina, bet, ja nemaldos vecāki man mēģināja iestāstīt, ka tas cilvēks nav labs, vai kaut ko tādu.
Vēl man ir atmiņa par to kā es redzēju divus spokus ar spaini (spainis arī bija spoku), tad es biju gadus piecus veca un nezināju, kas ir spoki tāpēc bail man nebija. Jāpiebilst, ka spokiem neticu un vairs redzējusi neesmu.
Tādas tās lietas.
veiksmi, veiksmi jums !