gribēju uztaisīt pavasarīgāku blogu ar puķītēm, košām krāsām un visu kā pienākās, bet mans prāts nesniedzās tālāk par šādu krāsu izvēli, bet ir taču smuki.
man ir jautājums, vai blogu šādās krāsās nav palicis apgrūtinošāk lasīt? (un, vai nerodas tāda sajūta, ka acis izkritīs?)
ir tā, ka - sabiedrībā,skolā,ārā, nu vienalga, kur cilvēkos - es jūtos ļoti labi, neiedomājami priecīga, izskatos laimīga,smejos visu laiku, cilvēkiem sāk pat likties, ka esmu kaut ko salietojusies, bet savukārt vakaros man uzmācas izmisums un viss pārējais komplektā, tāpēc tūlīt došos izlasīt 67lpp no ak,mīļās bioloģijas grāmatas, jo tas ir nepieciešams rītdienas kontroldarbam, parasti man būtu slinkums pat špikeri rakstīt, kur nu vēl ņemt grāmatu rokās un lasīt. ziniet, biedējoši.
ejot uz skolu, uzzināju,ka koki nemēdz tā vienkārši pazust no zemes virsas.
es: akdieniņās, koki pazuduši!
x: nē, nozāģēti..ar tādu mistisku priekšmetu kā motorzāģis.
dziesma, kas iepriecina - bosson - you
vispār par šā Bossona eksistenci uzzināju tikai šodien un tikai tāpēc, ka redzēju šo pa kādu krievu mūzikas kanālu nejaušības pēc,jo tad, kad manam seriālam ir reklāmas es labprātāk klausos mūziku no kuras sāp ausis. tātad es ieraudzīju Bossonu un sapratu, ka man noteikti vajag viņu atrast youtubā, ha, šis bija liktenīgais klips - Bosson - Efharisto, runājot par klipu, es no tā redzēju visai maz, jo biju aizņemta ar ēdienu un vairāk skatījos šķīvī, nekā uz televizoru, tātad no paša klipa atceros tikai to, ka Bossons ir smuks un viņam ir ģitāra. runājot par ģitārām, vakardien uzzināju par tām vairāk, nekā jebkad biju zinājusi. ^_^
bez tam, ja man nebūtu pavasaris galvā es šādai mūzikai pat nepievērstu uzmanību, ookej, es tomēr noliegšu acīmredzamo - man nav pavasaris galvā.
runājot par seriālu, es pirmo sēriju gandrīz vienmēr noguļu tāpēc, ka esmu sajaukusi visu dienas režīmu,ritmu (vai kā to sauc), jo naktīs es esmu pieradusi negulēt, savukārt pa dienu gulēt un dzert kapiju.
dziesma, kas saraudina - State Of Shock - Best I Ever Had
šī dziesma pie manīm nonāca caur draugiem.lv,vēstules pielikuma veidā. akdieniņās, laikam par katru dziesmu, kuru klausos man ir savs stāsts.
nu, tātad šodienas atklājums man arī ir šī grupa - State of shock. visas dziesmas nebūt nav tik liriskas, mierīgas kā 'best i ever had'.
prieks,ka man ar ģimeni ir palikušas tā teikt labākas attiecības, vairāk runājam vai arī var teikt, ka vispār esam sākuši runāt. tas tomēr iepriecina. nē, man nav nekādas baigās problēmas ar ģimeni, man vispār ar viņiem nav problēmu, es netraucēju viņus, viņi mani, viss ir līdzsvarā. tomēr es saprotu, ka kaut kas ir jāmaina un to centīšos darīt.
lai jums daudz pavasara! :>
So what if I lost my mind
So what if this is goodbye
Who cares what they say
They never cared anyway
So what if this is goodbye
Who cares what they say
They never cared anyway
3 comments:
Tālāk par kokiem netiku, jo acis sāka asarot.
Ammm... Bet tas, ka Tu vienu brīdi jūties, kā spetītajās debesīs un pēc tam seko depresīvais, ir tikai normāli. Līdzsvars ir vajadzīgs. :D He he. Nõt.
Man arī tā kādreiz bija, bet tagad es varu tikt līdz augšai, bet kāpt lejā var arī pamazām, nevis nokrītot un sasitot dupsi, if you know what I mean ;)
Es Tevis dēļ slaucīju acis, tāpēc šodien ar Tevi vairāk nerunāšu.!
:P <-sarkana mēle.
tātad man blogs spēj saraudināt, laikam kaut kas jāmaina. :D
hmm, paldies, vienmēr ir interesanti palasīt Tavu viedokli. :]
Tu ŠĀĀUSMĪGI ilgi neko neesi rakstījusi. :p
Post a Comment