tur aiz mākoņiem ir saule

sveiki, saulstariņi!
vakardien pārvarēju savas šausmīgās bailes no murgiem, jo es mēdzu diezgan ātri lietas aizmirst,tikt tām pāri, bez tam zelta zivtiņas cienīgs ir mans atmiņas ilgums, bet nepriecājaties, tas tā nav ar visām lietām. kā arī manī gandrīz nav ne kripatiņas no ļaunatminības, kad to dalīja sunshine pievāca visu, bet tas viņu nepadara par mazāk foršu cilvēku, ja nu vienīgi tad, kad viņa uzvedās kā cemmīgs kāmis.
es tagad jūtos kā būtu raudājusi 2h bez apstājas un vēl mazliet. sāp galva, sūrst acis, BET raudājusi es neesmu nemaz kopš neatminamiem laikiem (zinot manu atmiņu, neatminami laiki var būt pirms divām stundām un četrdesmit deviņām minūtēm, bet šoreiz nav tā).
šodien es skrēju, lepojos ar sevi, tiktiešām, jo izturēju līdz galam.
sākums vienmēr ir grūts, bet beigas ir grūtākas.
labs piemērs ir datorspēles, no sākuma vienīgās grūtības ir to nopirkt & ieinstalēt (bet, ja esi nejēga, tad ieinstalēšana var būt neiespējama misija), pēc tam pirmie līmeņi ir viegli, kas pakāpeniski paliek aizvien grūtāki un grūtāki, tad tu nespēj iziet pirmspēdējo līmeni 446354 reizītes un saki, ka spēle ir stulba un visi, kas to spēlē ir nūģi. otrs variants - pēc vairākām bezmiega naktīm tu izej to spēli,un esi priecīgs, un kādas 48h pēc tam stāsti visiem, ka izgāji pēdējo līmeni, UN nenormāli lepojies ar to. pēc tam spēle nonāk aizmirstībā vai kādā plauktā aiz Britnijas diskiem. vēl jau paliek CS(Counter-Strike) to tu vari spēlēt un spēlēt,un nekad neiziesi, cik gan jautri ir tas?
es ar datorspēlēm neesmu draugos, nemaz, NEMAZ, jo man tās škiet galīgi bezjēdzīgas.
tātad -

sākums vienmēr ir grūts, bet beigas ir grūtākas.

pa šo laiku iesāku skatīties trīs filmas, bet nevienu nenoskatījos ilgāk par septiņām minūtēm.
tā gadās. sagribējās paklausīties sirdi plosošās, liriskās dziesmas.
kāda jēga, ja ir nejēga? jēga nejēgai ir bezjēga.
es esmu gudra.
dziesma- Damien Rice - 9 Crimes.

lai jums prieks un laime! daudz.
+ sveiciens jaunajiem sekotājiem, lai jums cepumi ar pienu.